Aizveru acis un mēģinu gulēt. Taču pirmīt redzētā mammas seja, tā izmisīgā mīlestība viņas acīs neatstājas no manis. Tajā brīdī nospriežu, ka mīlestība ir briesmīga, briesmīga padarīšana. Mīlēt kādu tik kvēli, kā mamma mīl mani, noteikti ir tas pats, kas nēsāt savu sirdi ārpus ķermeņa: bez ādas, bez kauliem, bez nekā, kas to pasargātu.
Mīlestība ir briesmīga padarīšana, un pazaudēt to ir vēl ļaunāk.
Mīlestība ir briesmīga padarīšana, un mums nav pa ceļam.
»
Trešdiena, 18.56 Olijs: jēziņ, kur tu sabiji?
Olijs: tev viss ok?
Madelina: Jā.
Olijs: ko tava mamma saka?
Olijs: tev viss būs ok?
Madelina: Man viss ir ok, Olij.
Olijs: mēģināju apciemot tevi, bet tava mamma neļāva Madelina: Viņa sargā mani.
Olijs: zinu
Madelina: Paldies, ka izglābi man dzīvību.
Madelina: Piedod, ka tev nācās to visu piedzīvot.
Olijs: nevajag man pateikties Madelina: Tik un tā paldies.
Olijs: tu skaidri zini ka viss ok?
Madelina: Lūdzu, vairs neuzdod šo jautājumu.
Olijs: piedod
Madelina: Nevajag atvainoties.
Olijs: man prieks ka mēs atkal varam sarakstīties Olijs: tu biji briesmīgs mīms Olijs: saki kaut ko
Olijs: Madij es zinu ka tu esi vīlusies bet tu vismaz esi dzīva Olijs: kad atlabsi parunāsim ar tavu mammu, varbūt varēšu aiziet ciemos
Olijs: es zinu ka tas nav viss Madij bet tas vismaz ir labāk par neko
Q Vēlāk, 00.05
Madelina: Tas nav labāk par neko. Tas ir absolūti sliktāk par neko.
Olijs: kas?
Madelina: Tu tiešām domā, ka mēs varam atgriezties pie tā, kā bija agrāk?
Madelina: Tu gribi, lai atkal viss ir kā agrāk ar degazāciju un īsām tikšanās reizēm bez pieskaršanās, bez skūpstīšanās un bez nākotnes?
Madelina: Tu gribi teikt, ka tev ar to pietiek?
Olijs: tas ir labāk nekā nekas Madelina: Nav vis. Beidz to atkārtot.
Olijs: kā ar tabletēm?
Madelina: Kas ar tām?
Olijs: tās pāris dienu iedarbojās, varbūt ar laiku sastāvs tiks
uzlabots
Olijs: Madij?
Madelina: Nebija nekādu tablešu.
Olijs: kā to saprast?
Madelina: Nekad nav bijis nekādu tablešu. Es to teicu tāpēc, lai tu brauktu man līdzi.
Olijs: tu man meloji?
Olijs: bet tu varēji nomirt un tā būtu bijusi mana vaina Madelina: Tu neesi atbildīgs par mani.
<Q Vēlāk, 3.42
Madelina: Es gribēju visu, Olij. Es gribēju tevi un visu plašo pasauli. Es gribēju visu.
Madelina: Es to vairs nespēju.
Olijs: ko nespēj?
Madelina: Nespēju sarakstīties. Nespēju sūtīt e-pasta vēstules. Tas ir pārāk smagi. Es nespēju atgriezties pagātnē. Manai mammai bija taisnība. Agrāk dzīve bija labāka.
Olijs: kuram labāka?
Olijs: nedari to Madij
Olijs: mana dzīve ir labāka kad tajā esi tu
Madelina: bet mana ne
< Madelina ir pametusi saraksti >
MADELINAS RECENZIļAS AR SATURA IZKLĀSTA ELEMENTIEM
RALFS ELISONS. “NEREDZAMAIS CILVĒKS”
Uzmanību! Satura izklāsts: tu neeksistē, ja neviens tevi neredz.
ESMU BEZGALĪGĀ sarkanu magoņu pļavā. Magones uz trausliem, zaļiem kātiņiem sniedzas līdz viduklim un ir tik sarkanas, ka, šķiet, krāsa asiņo. Tālumā ieraugu Oliju, tad divus, tad vēl vairākus Olijus maršējam man pretim. Viņiem ir gāzmaskas un rokās rokudzelži. Klusi un apņēmīgi soļodami arvien tuvāk, viņi ar melnos zābakos autām kājām samīda magones.
Sapnis nepamet mani. Planēju cauri dienai nomodā, tomēr sapņodama, cenzdamās nedomāt par Oliju. Cenšos nedomāt par pirmo reizi, kad ieraudzīju viņu. Kad šķita, ka viņš ir no citas planētas. Cenšos nedomāt par kēksiem un stāju uz rokām, par skūpstiem un samtainajām smiltīm. Par otro, trešo un ceturto skūpstu, kuri ir tikpat fantastiski kā pirmais. Cenšos nedomāt par to, kā viņš kustas manī un kā mēs kustamies kopā. Cenšos nedomāt par viņu, jo, ja domāšu, man nāksies domāt, cik vienota ar viņu un pasauli es biju tikai pirms dažām dienām.
Nāksies domāt par tām cerībām, kuras es loloju. Kā mānīju sevi, iedomādamās, ka esmu brīnums. Kā pasaule, kurai tik ļoti gribēju piederēt, mani atgrūda.
Man jāatlaiž Olijs. Esmu guvusi rūgtu mācību. Mīlestība var nogalināt, bet es labāk esmu dzīva, nevis tikai dzīvoju.
Reiz teicu Olijam, ka savu sirdi pazīstu labāk par visu citu, un tā joprojām ir patiesība. Pazīstu vietas savā sirdī, taču to nosaukumi ir mainījušies.
IZMISUMA KARTE
dzīve ir īsa™
MADELINAS RECENZIJAS AR SATURA IZKLĀSTA ELEMENTIEM
ALBĒRS KĀMĪ. “SVEŠINIEKS’'
SEMJUELS BEKETS. “GAIDOT GODO”
ŽANS POLS SARTRS. “NELABUMS"
Uzmanību! Satura izklāsts: viss ir nekas.
atzīmēt visu, izdzēst
AR KATRU AIZEJOŠU dienu kļūstu stiprāka. Nesāp nekas, izņemot sirdi, bet es cenšos to nelietot. Turu žalūzijas aizvērtas. Lasu savas grāmatas. Eksistenciālās vai nihilistiskās. Nespēju paciest grāmatas, kuras tiecas izskaidrot dzīves jēgu. Neciešu laimīgas beigas.
Par Oliju nedomāju. Viņš sūta man e-pasta vēstules, kuras es dzēšu neizlasījusi.
Pēc divām nedēļām esmu pietiekami vesela, lai atsāktu apgūt dažus mācību priekšmetus. Vēl divas nedēļas, un jau spēju mācīties it visus.
Par Oliju nedomāju. Izdzēšu vēl dažas viņa vēstules.
Mamma joprojām mēģina savest mani kārtībā. Viņa grozās apkārt. Un raizējas un rosās, un kontrolē. Nu, kad esmu spēcīgāka, viņa piedabū mani piedalīties mūsu mammas un meitas vakaros. Viņa, līdzīgi kā Olijs, grib, lai mūsu dzīve atgrieztos vecajās sliedēs. Mūsu kopīgie vakari mani nepriecē - patiesībā mani nepriecē nekas bet daru to viņas dēļ. Viņa novājējusi vēl vairāk. Tas mani satrauc, un es nezinu, kā palīdzēt viņai, tāpēc spēlēju fonētisko Scrabble, Godīgo Pictionary. Skatos kopā filmas un izliekos.
Olija e-pasta vēstuļu plūsma apsīkst.
- Esmu lūgusi Karlai, lai viņa atgriežas, - vienudien pēc vakariņām ieminas mamma.
- Man likās, ka tu viņai vairs neuzticies.
- Bet es uzticos tev. Tu guvi skarbu mācību. Ir lietas, kas jāpiedzlvo uz savas ādas.
NĀKAMAJĀ DIENĀ atsteidzas Karla. Viņas steiga ir vēl steidzīgāka nekā parasti, un viņa uzvedas tā, it kā nebūtu pagājis necik daudz laika.
Viņa nekavējoties apkampj mani. - Piedod, - Karla saka. - Es pie visa esmu vainīga.
Kokaini piespiežos pie viņas, negribēdama sašķīst gabalos. Ja raudāšu, viss pārtaps īstenībā. Man tiešām nāksies dzīvot šo dzīvi. Es patiesi vairs nekad neredzēšu Oliju.
Mēģinu turēties, bet nejaudāju. Karla ir tas mīkstais spilvens, kurā paredzēts izraudāties. Kā sāku, tā stundu nespēju rimties. Viņa ir izmirkusi, un manī vairs nav ne asaras. Prātoju, vai ir iespējams izsmelt visas asaras?
Atbildu uz savu jautājumu, paraudādama vēl mazliet.
- Kā tava mamma? - Karla noprasa, kad beidzot rimstos.
- Viņa neienīst mani.
- Mammas neprot ienīst savus bērnus. Viņas tos pārlieku mīl.
- Tomēr vajadzētu. Esmu briesmīga meita. Es izrīkojos briesmīgi.
Asaras turpina plūst, bet Karla tās noslauka ar plaukstas malu.