Vārdi uz izprintētās lapas ne ar ko neatšķiras no vārdiem ekrānā, taču šķiet nozīmīgāki, ar lielāku svaru. Tomēr tie nevar būt patiesi. Nav ne mazākās iespējas, ka tie varētu būt patiesi.
Pavadu stundu, iegūglēdama ikkatru analīžu rezultātu, cenzdamās izprast, ko tie visi apzīmē. Protams, internets nevar man atbildēt, vai tie ir pareizi, vai esmu pilnīgi normāla pusaugu meitene ar pilnīgi normālu veselību.
Un es zinu. Es zinu, ka tā ir kļūda. Tomēr kājas pašas nes mani lejā pa kāpnēm, cauri ēdamistabai uz mammas kabinetu. Viņas tur nav, nav arī atpūtas istabā. Dodos uz mammas guļamistabu un, rokām drebot,
viegli pieklauvēju. Viņa neatbild. Dzirdu tekam ūdeni. Droši vien viņa ir vannasistabā un gatavojas iet gulēt. Vēlreiz pieklauvēju, skaļi.
- Mammu! - saucu, pagriezdama durvju rokturi.
Mirkli, kad ieeju istabā, viņa nāk laukā no vannas-
istabas un izslēdz gaismu.
Ieraugot mani, viņas joprojām izkāmējusi seja atplaukst smaidā. Mammas vaigukauli ir izspiedušies un viņas jau tā šaurajā sejā izceļas vēl jo vairāk. Tumšie loki, kuri zem mammas acīm izveidojušies manis dēļ, šķiet, ir uz palikšanu. Mamma nav uzkrāsojusies, un viņas mati brīvi krīt pāri pleciem. Melna zīda pidžama nokarājas uz viņas kalsnā auguma.
- Sveika, saulīt, - mamma saka. - Vai atnāci uz pidžamu ballīti? - Viņas sejas izteiksme ir tik cerību pilna, ka gribas teikt “jā”.
Ienāku dziļāk istabā, purinādama lapas. - Tas ir no Maui dakteres. - Vēlreiz uzmeklēju vārdu, lai gan zinu to no galvas. - No dakteres Melisas Frānsisas. Vai jūs tikāties?
Ja nebūtu viņu tik acīgi vērojusi, iespējams, nepamanītu, bet mamma sastingst. - Es Maui satiku daudzus ārstus, Madelina. - Viņas balss ir saspringta.
- Mammu, piedod...
Viņa paceļ roku, likdama apklust. - Kas ir, Madelina?
Speru vēl vienu soli. - Šī vēstule. Viņa, daktere Frān-sisa, uzskata, ka es neesmu slima.
Mamma raugās mani, it kā es neko nebūtu teikusi. Viņa klusē tik ilgi, ka sāku šaubīties, vai tiešām esmu ko sacījusi.
- Par ko tu runā?
- Daktere apgalvo, ka, viņasprāt, man nav SKID. Viņa domā, ka man tāda slimība nekad nav bijusi.
Mamma noslīgst uz gultas malas. - Ak nē. Vai tāpēc tu atnāci pie manis?
Viņas balss ir maiga, līdzjūtīga. - Viņa iedvesa tev cerību, ja?
Mamma pamāj, lai nāku un sēžos viņai blakus. Viņa izņem vēstuli man no rokām un apskauj mani. - Piedod, bet tā nav taisnība, - viņa saka.
Es sagumstu mammas rokās. Viņai taisnība. Es sacerējos. Viņas apskāviens ir tik patīkams. Es jūtos siltumā, drošībā un pasargāta.
Mamma glāsta manus matus. - Man žēl, ka tev nācās to izlasīt. Tas ir ļoti bezatbildīgi.
- Viss kārtībā, - saku, piespiedusies pie viņas pleca.
- Es zināju, ka tā ir kļūda. Es pat necerēju.
Mamma atraujas un ieskatās man acīs. - Protams, tā ir kļūda.
Viņas acis piepildās ar asarām, un viņa atkal ievelk mani savos apskāvienos. - SKID ir ļoti reta un sarežģīta slimība, pelīt. Ne visi to izprot. Tai ir tik daudz paveidu, un katrs izpaužas mazliet atšķirīgi.
Viņa atkal atraujas un uzmeklē manu skatienu, lai pārliecinātos, ka klausos un saprotu. Mamma runā lēnāk, un izteiksme kļūst iecietīga - viņas ārsta balss:
- Tu pati to redzēji, vai tad ne? Vienu brīdi tev bija labi, bet jau nākamajā tu nokļuvi slimnīcā gandrīz mirusi. Imūnsistēma ir sarežģīta.
Viņa drūmi paskatās uz papīriem rokā. - Un šī daktere Frānsisa nepārzina tavu slimības vēsturi. Viņa redz tikai sīku fragmentu. Viņa nav bijusi tev līdzās visu šo laiku.
Rūpju rievas padziļinās. Šī kļūda viņu satrauc vairāk nekā mani.
- Mammu, viss kārtībā, - es apliecinu. - Es tāpat īsti tam nenoticēju.
Šķiet, ka viņa mani nedzird. - Man vajadzēja pasargāt tevi, - mamma turpina.
- Es zinu, mammu. - Īstenībā es vairs negribu par to runāt. Atgriežos viņas apskāvienos.
- Man vajadzēja pasargāt tevi, - viņa čukst manos matos.
Un šis pēdējais “man vajadzēja pasargāt tevi” apklusina daļu no manis.
Viņas balsī ieskanas negaidīta un neizskaidrojama nedrošība.
Cenšos izrauties, lai redzētu mammas seju, bet viņa tur mani cieši.
- Mammu, - murminu, raudamās prom spēcīgāk.
Viņa palaiž mani vaļā un ar brīvo roku noglāsta manu
seju.
Saraucu pieri. - Vai varu tos paņemt? - prasu, ar to domādama papīrus viņai rokā.
Mamma palūkojas lejup un izskatās apjukusi, kā tie tur gadījušies. - Tev tos nevajag, - viņa bilst, bet tik un tā atdod papīrus man.
- Gribi pidžamu ballīti? - viņa vēlreiz jautā, papliķē-dama pa gultu. - Es jutīšos labāk, ja tu paliksi ar mani.
Taču es neesmu pārliecināta, vai jutīšos labāk.
Aizdomas, -u, s.; tikai dsk.
1. Patiesība, kam tu netici, nespēj noticēt, nekad neticēsi. Uz māti krītošās aizdomas liedz viņai naktī gulēt. / Viņā brieda aizdomas, ka pasaule par viņu smejas. (Vitīra 2015)
KARLA KNAPI PAGUVUSI IENĀKT pa durvīm, kad es jau klupu viņai virsū ar vēstuli. Viņa to lasa, un viņas acis ar katru teikumu ieplešas arvien vairāk.
Viņa sagrābj mani aiz apakšdelma. - Kur tu to dabūji?
- Lasi tālāk, - skubinu. Viņa, izpētot tabulas un mērījumus, sapratīs vairāk nekā es.
Vēroju viņas seju un pūlos saprast, kas norisinās manā pasaulē. Biju gaidījusi, ka viņa izsviedīs vēstuli no rokām līdzīgi kā mamma, bet Karlas reakcija ir... citāda.
- Vai tu to parādīji savai mātei?
Mēmi pamāju ar galvu.
- Ko viņa teica?
- Ka tā ir kļūda, - čukstu, slēpdamās no savas balss skaņas.
Karla ilgi pēta manu seju. - Mums tas jānoskaidro, -viņa nosaka.
- Kas jānoskaidro?
- Vai tā ir patiesība vai nav.
- Kā gan tā varētu būt patiesība? Tas nozīmētu, ka...
- Kuš, kuš. Pagaidām mēs neko nezinām.
Mēs neko nezinām? Protams, zinām. Mēs zinām, ka esmu slima. Ka nedrīkstu iziet no mājas, citādi miršu. Vienmēr esmu to zinājusi. Tā esmu es.
- Kas notiek? - es uzstāju. - Ko tu slēp no manis?
- Nē, nē. Es neko neslēpju.
- Ko tas nozīmē?
Viņa nopūšas, un nopūta ir gara, smaga un paguruma pilna. - Goda vārds, es neko nezinu. Bet reizēm man uzmācas aizdomas.
- Kādas aizdomas?
- Reizēm man šķiet, ka varbūt tavai mammai gluži nav taisnība. Varbūt viņa tā ari nav atguvusies pēc negadījuma ar tavu tēti un brālīti.
Skābekļa vietā istabā ieplūst kaut kas cits, kaut kas retināts un neelpojams. Pēkšņi laiks palēnina ritējumu, un man parādās tāda kā tuneļa redze. Sienas šķiet pārāk tuvu, bet Karla attālinās no manis - sīks tēls ļoti gara koridora galā. Tuneļa redze izraisa reiboni. Kājas saļogās, tad piemetas slikta dūša.
Aizskrienu uz vannasistabu un nesekmīgi rīstos virs izlietnes. Karla ienāk mirklī, kad apslaku seju ar ūdeni.
Viņa uzliek savu roku man uz muguras, un es sagumstu zem tās svara. Esmu iluzora. Atkal esmu Olija rēgu meitene. Atbalstos ar rokām pret porcelāna izlietni. Nespēju paraudzīties spogulī, jo nepazīšu to meiteni, kura skatīsies pretim.
- Man jāzina skaidri, - noņurdu, likdama lietā svešu balsi.
- Dod man dienu laika, - saka Karla un mēģina mani apskaut, bet es neļaujos. Es negribu mierinājumu vai aizsardzību.
Es gribu vienīgi patiesību.