VISS, KAS MAN jādara, - jālaižas miegā. Jāapklusina prāts, jāatslābina ķermenis un jācenšas iemigt. Tomēr, lai kā es to gribētu, miegs nedodas rokā. Mans prāts ir sveša telpa, un it visur ir lūkas. Man galvā riņķo Karlas vārdi. Varbūt viņa tā arī nav atguvusies pēc negadījuma. Ko tas vispār nozīmē? Paskatos pulkstenī. 1.00. Septiņas stundas, līdz atgriezīsies Karla. Mēs noņemsim dažus asins paraugus un nosūtīsim tos manis atrastam SKID speciālistam. Septiņas stundas. Aizveru acis. Atkal atveru. 1.01.
Nespēju gaidīt, kad beidzot iegūšu atbildi. Man pašai tā jāatrod.
Pielieku visas pūles, lai lēnām aizietu, nevis aizskrietu līdz mammas kabinetam. Esmu pārliecināta, ka mamma guļ, taču nedrīkstu riskēt un pamodināt viņu. Satveru rokturi un vienu šaušalīgu mirkli iztēlojos, ka durvis būs aizslēgtas un man nāksies gaidīt, bet es nespēju gaidīt. Taču rokturis pagriežas, un istaba ielaiž mani gluži kā gaidījusi, gluži kā nojautusi.
Viņas kabinets ir pilnīgi normāls, ne pārlieku kārtīgs, ne pārlieku juceklīgs. Nekas uzskatāmi neliecina par aptumšojušos prātu. Katru sienas sprīdi neklāj ārprātīgi, nesakarīgi, haotiski kricelējumi.
Aizeju līdz lielajam rakstāmgaldam istabas vidū. Tajā ir iebūvēts dokumentu plaukts, ar to tad nu es sāku. Man dreb rokas. Nevis trīs, bet patiesi dreb, gluži kā zemestrīcē, ko sajūtu vienīgi es.
Mammas dokumentu uzglabāšanas metode ir pedantiska un neparasta. Viņa ir sakrājusi it visu, un izurb-šanās cauri saujai papīru vien prasa man vairāk par stundu. Tur ir lielu un mazu pirkumu čeki, nomas līgumi, nodokļu atskaites, garantijas taloni un lietošanas instrukcijas. Viņa nav izmetusi pat kino biļešu aprautās strēmeles.
Beidzot plaukta dziļumā atrodu to, ko meklēju: biezu, sarkanu mapi ar uzrakstu “Madelina”. Uzmanīgi izvelku to laukā un atbrīvoju vietu uz grīdas.
Manas dzīves dokumentācija sākas ar mammas grūtniecību. Atrodu rekomendācijas par vitamīnu lietošanu, sonogrāfijas attēlus un katras ārsta vizītes apraksta fotokopiju. Ir arī ar roku rakstīta kartotēkas kartīte ar diviem lodziņiem - vienu zēnam, otru meitenei. Atķeksēta meitene. Un mana dzimšanas apliecība.
Pētot dokumentus, ātri vien aptveru, ka esmu bijusi slimīgs mazulis. Atrodu pediatra mājas vizīšu atskaites -izsitumi, alerģijas, ekzēma, vairākas reizes saaukstēšanās, drudzis un divreiz ausu infekcija. Un tas viss tikai līdz četru mēnešu vecumam. Pievienoti arī nosūtījumi pie zīdīšanas un bērnu miega speciālistiem.
Aptuveni sešu mēnešu vecumā, tikai mēnesi pēc tēta un brālīša bojāejas, esmu ievietota slimnīcā ar respi-ratori sincitiālo vīrusu (RSV). Nezinu tādu un prātā atzīmēju, ka vēlāk gūglē jāizpēta. Tas bijis pietiekami smagā formā, jo esmu paturēta slimnīcā trīs dienas.
Turpmāko datu apkopojums nav tik pedantisks. Atrodu no internēta izprintētu informāciju par RSV. Mamma apvilkusi rindkopu, kur skaidrots, ka cilvēki ar vāju imūnsistēmu RSV pārcieš smagākā formā. Ir arī
fotokopija pirmajai lappusei no raksta par SKID kādā medicīnas žurnālā. Viņas ķeburi uz lapas malām ir nesalasāmi. Pēc tam seko dokumenti par vienu vienīgu aler-gologa apmeklējumu un vizītēm pie trim dažādiem imu-nologiem. Visi noslēdzas ar secinājumu, ka nav atrasta nekāda saslimšana.
Un tas ir viss.
Rokos cauri plauktam, meklēdama vēl kādus dokumentus. Nešķiet loģiski, ka te nekas cits nav atrodams. Kur ir analīžu rezultāti? Noteikti bijis arī ceturtais imu-nologs. Kur ir diagnoze? Kur ir konsultāciju slēdzieni un atkārtoti diagnozes apstiprinājumi? Vajadzētu būt vēl vienai biezai, sarkanai mapei. Caurskatu dokumentus trešo reizi. Un ceturto. Nosviežu zemē citas mapes un rakājos pa tām. Vandos pa dokumentiem uz mammas galda. Velku ar pirkstu pāri viņas medicīnas pierakstu klažu lapām, meklēdama izceltas rindkopas.
Piesteidzos pie mammas grāmatu plauktiem, elpodama pārāk strauji. Velku laukā grāmatas, purinu aiz vākiem, gaidīdama, ka kaut kas izkritīs - aizmirsti analīžu rezultāti, oficiāla diagnoze. Taču neatrodu nekā.
Bet nekas nevar tikt uzskatīts par pierādījumu.
Varbūt pierādījums ir kaut kur citur. Ar pirmo piegājienu atminu mammas paroli - Madelina. Aizvadu divas stundas, caurskatīdama ikkatru dokumentu viņas datorā. Izpētu arī internēta meklētāja vēsturi. Ielūkojos miskastē.
Nekā.
Nekā.
Kur ir pierādījums tai dzīvei, kādu esmu dzīvojusi?
Istabas vidū apgriežu gausu pirueti. Nespēju noticēt tam, ko rāda manis pašas acis. Nespēju noticēt tam, ko neredzu. Kā gan var nebūt nekā? Itin kā mana slimība būtu izpūsta no tā pārāk retinātā gaisa, kuru es elpoju.
Та nav taisnība. Nevar būt.
Vai iespējams, ka es neesmu slima? Mans prāts saraujas no šīs domu gaitas.
Varbūt pārējos dokumentus viņa glabā savā guļamistabā? Kāpēc es to neiedomājos ātrāk? 5.23. Vai spēšu gaidīt, līdz viņa pamostas? Nē.
Kad tuvojos durvīm, tās atveras.
- Te tu esi, - mamma saka ar manāmu atvieglojumu balsī. - Es satraucos. Tu nebiji savā istabā. - Viņa nāk iekšā, un, ieraugot apkārt valdošo nekārtību, viņas acis ieplešas. - Vai te bijusi zemestrīce? - mamma vaicā. Galu galā viņa aptver, ka juceklis ir cilvēka roku darbs. Viņa apjukusi pagriežas pret mani. - Sirsniņ, kas notiek?
- Vai es esmu slima? - prasu. Ausīs pārāk skaļi dun asinis.
- Ko tu teici?
- Vai es esmu slima? - šoreiz jautāju skaļāk.
Viņas briestošās dusmas pagaist, un to vietā nāk
raizes. - Vai tu jūties slima?
Mamma pastiepj roku, lai pataustītu mani, bet es to atgrūžu.
Sāpes viņas sejā uzdzen man vieglu nelabumu, bet es neatstājos. - Nē, es tā to nedomāju. Vai man ir SKID?
Viņas raizes mijas ar aizkaitinājumu un nelielu žēlumu. - Vai runa joprojām ir par to vēstuli?
-Jā, - saku. - Un arī Kārlu. Viņa ieminējās, ka varbūt ar tevi nav labi.
- Kā tas būtu jāsaprot?
Par ko es viņu īsti apsūdzu? - Kur ir visi papīri? -uzstāju.
Viņa dziļi ievelk elpu, lai nomierinātos. - Madelina Vitīra, par ko tu runā?
- Tev ir dokumenti par visu, bet nav nekā par SKID. Kāpēc es neko nevaru atrast? - Es pagrābju no grīdas sarkano mapi un vicinu viņas virzienā. - Viss pārējais tev ir.
- Ko tu runā? - mamma prasa. - Protams, tas viss ir tur.
īsti nezinu, kādu atbildi gaidīju no viņas, taču šādu ne. Vai viņa tiešām domā, ka tas viss tur ir?
Viņa piespiež mapi pie krūtīm, kā cenzdamās padarīt to par daļu no sevis. - Vai tu rūpīgi apskatījies? Es visu saglabāju.
Mamma aiziet līdz savam galdam un atbrīvo vietu. Vēroju, kā viņa caurskata dokumentus, pārkārto tos, ar plaukstām gludina lapas, ko nav vajadzības gludināt.
Pēc brīža viņa palūkojas augšup uz mani. - Vai tu tos paņēmi? Es zinu, ka tie te bija. - Viņas balsī milzt apjukums un arī bailes.
Un tad es saprotu skaidri un gaiši.
Es neesmu slima un nekad neesmu bijusi.
IZSKRIENU NO kabineta. Man priekšā stiepjas koridors, un tam nav gala. Atrodos hermētiskajā telpā, un tajā nav gaisa plūsmas. Esmu laukā, un manai elpai nav skaņas.
Manai sirdij nav pukstu.
Izvemju visu to neko no sava kuņģa. Žults svilina rīkles galu.
Raudu, un spirgtais rīta gaiss atvēsina asaras uz maniem vaigiem.
Smejos, un dzestrums pārņem manas plaušas.
Es neesmu slima. Nekad neesmu bijusi slima.
Man pāri gāžas visas tās emocijas, kuras pēdējo divdesmit četru stundu laikā esmu turējusi grožos. Cerība un izmisums, gaidas un nožēla, prieks un dusmas. Kā gan iespējams vienlaikus just kādu emociju un tās pretstatu? Es ķepurojos melnā okeānā ar glābšanas vesti mugurā un enkuru pie kājas.