Apsveru domu aizrakstīt Olijam e-pasta vēstuli, bet ir pagājis tik daudz laika. Es meloju viņam. Droši vien viņa dzīve turpinās. Droši vien viņš atradis kādu citu. Neesmu pārliecināta, vai jaudāju izturēt vēl vairāk sirdssāpju. Un ko es teiktu? To, ka gandrīz neesmu slima?
Galu galā Karla pierunā mani palikt pie mammas. Viņa apgalvo, ka esmu labāks cilvēks. Neesmu nemaz par to tik pārliecināta. Та, kura es biju, pirms uzzināju patiesību, ir mirusi.
MANA PIRMĀ iknedēļas vizīte pie daktera Čeisa. Viņš rekomendē piesargāties.
Iemontēju savas guļamistabas durvīs slēdzeni.
DIVAS NEDĒĻAS A.D.
MAMMA MĒĢINA ienākt manā istabā, bet durvis ir aizslēgtas un es esmu iekšā.
Viņa aiziet.
Uzrakstu Olijam vēl vairākus vēstuļu melnrakstus, taču nenosūtu.
Dakteris Čeiss joprojām iesaka ievērot piesardzību.
NOKRĀSOJU KATRU savas istabas sienu citā krāsā. Loga puses siena ir sviesta dzeltena. Plaukti ir saulrieta oranži uz zaļzilas sienas fona. Siena aiz manas gultas galvgaļa ir lavandu tonī, bet ceturtā - nokrāsota ar melnu tāfeles krāsu.
Mamma klauvē pie manām durvīm, bet es izliekos, ka nedzirdu viņu.
Viņa aiziet.
PASŪTU ZIEMAS DĀRZAM īstus augus. Atslēdzu gaisa filtrus un atveru logus. Nopērku piecas zelta zivtiņas, visām dodu vārdu Olijs un ielaižu strūklakas baseinā.
DAKTERIS ČEISS uzstāj, ka man vēl ir par agru mēģināt iestāties vidusskolā. Pārāk daudz bērnu un pārāk daudz slimību. Mēs ar Kārlu pierunājam viņu atļaut dažiem privātskolotājiem apmeklēt mani klātienē, protams, ar nosacījumu, ka viņi ir veseli. Kaut arī negribīgi, viņš tomēr piekrīt.
Ģimenes psihiatra pakalpojumi
Blafa avēnija 33, Santamonika Kalifornija
Mārgarcta Stīvensone Dr. med., ABPN
23/2/15 16.19 Iesniegts 26/2/15 20.30
1 no 1
PACIENTS
Pauline Vitlra (Siev. 51)
KOPSAVILKUMS
Paciente beidzot spēj runāt par vakaru, kad gāja bojā viņas vīrs un dēls. Viņa vēl aizvien stāsta par to tagadnes formā. Skaidri redzams, ka mums darba būs daudz.
KOPIJA
Vai jūs zinājāt, ka policisti nervozējot aizskar savu ieroci? Tas ir tiks. Ievēroju to slimnīcā ikreiz, kad viņi ieveda kādas bandas locekļus vai laupītājus. Man liekas, ka, pieskaroties ierocim, viņi nomierinās. Pēc tam, kad tas notika, divi policisti atnāca uz mūsu mājām. Viens vīrietis, viena sieviete. Vai tas ir apzināti? Viens vīrietis. Viena sieviete. Runātāja bija sieviete, un viņa nepārtraukti turēja roku pie ieroča. Viņa uzrunāja mani par kundzi. Policiste laikam gribēja, lai es pati uzminu, kas noticis, jo tad to nenāktos teikt viņai. Es esmu ārste. Esmu radusi pavēstīt sliktas ziņas, bet viņa nebija. Viņa runāja vienā laidā. Kad viņa man pateica, kas noticis, es jau biju prom. Biju atgriezusies bērnistabā pie Madijas. Masēju viņai vēderiņu. Meitiņa atkal bija slima. Viņa vienmēr bija slima. Ausu infekcijas. Caureja. Bronhīts. Policiste turpināja runāt, bet es tikai gaidīju, kad viņa apklusīs. Gribēju, lai viss beidzas. Vairs nekāda raudoša mazuļa, vairs nekādu slimību, vairs nekādu slimnīcu, vairs nevienas nāves.
Ja vien viss izbeigtos, reizi par visām reizēm izbeigtos.
PĒC NEDĒĻAS mēs ar Kārlu noraugāmies, kā misters Vo-termens aizsoļo pāri mauriņam uz savu mašīnu, lai dotos prom. Pirms skolotājs aizgāja, apskāvu viņu. Viņš bija pārsteigts, bet neuzdeva jautājumus, tikai atbildēja manam apskāvienam, it kā tas būtu pilnīgi normāli.
Kad viņš ir prom, uzkavējos dažas minūtes laukā, un Karla nogaida kopā ar mani. Viņa cenšas atrast veidu, kā maigāk salauzt manu jau tāpat lauzto sirdi.
- Tad nu... - viņa iesāk.
Es zinu, ko viņa sacīs. Viņa jau visu dienu mēģina saņemties, lai to pateiktu. - Lūdzu, neatstāj mani, Karla. Tu man vēl aizvien esi vajadzīga.
Kārla veras manī, bet es nespēju paskatīties uz viņu.
Viņa nenoliedz manis teikto, tikai saņem manu roku savā.
- Ja tev tiešām no sirds vajag, lai es palieku, es palikšu. - Karla saspiež manus pirkstus. - Bet tev mani nevajag.
- Man vienmēr tevi vajadzēs. - Nemēģinu aizturēt asaras.
- Bet ne tā kā agrāk, - viņa liegi piebilst.
Protams, viņai taisnība. Vairs nav nepieciešams, lai
viņa būtu šeit kopā ar mani astoņas stundas dienā. Man nevajag pastāvīgu aprūpi. Bet ko es iesākšu bez viņas?
Manas asaras pārtop milzīgos šņukstos, un Karla tur mani savās rokās un ļauj man izraudāties, cik vēlos.
- Ko tu darīsi?
Viņa noslauka manu seju ar savām plaukstām.
- Iespējams, atgriezīšos darbā slimnīcā.
- Vai tu jau pateici manai mammai?
- Šorīt.
- Ko viņa sacīja?
- Pateicās, ka rūpējos par tevi.
Nepūlos apslēpt pūcīgo skatienu.
Karla satver manu zodu. - Kad tu reiz atradīsi savā sirdī piedošanu?
- Viņas rīcība ir nepiedodama.
- Viņa bija slima, sirsniņ. Viņa joprojām ir slima. Papurinu galvu. - Viņa atņēma man visu dzīvi. - Pat
tagad, iedomājoties visus tos gadus, ko esmu zaudējusi, jūtos kā neizmērojama bezdibeņa malā, it kā varētu iekrist tajā un nemūžam nespētu izrāpties laukā.
Karla piebiksta un atgriež mani realitātē. - Ne visu dzīvi, - viņa nosaka. - Tev vēl daudz atlicis.
Mēs atgriežamies iekštelpās. Sekoju Karlai, noskatīdamās, kā viņa pēdējoreiz sapako savas mantas.
- Vai tu galu galā izlasīji “Puķes Aldžernonam”? -prasu.
-Jā.
- Vai tev patika?
- Nē. Tas nav priekš manis. Tajā grāmatā ir pārāk maz cerību.
- Lasot apraudājies, vai ne?
Viņa noliedzoši papurina galvu, bet tad atzīstas:
- Labi jau labi, jā, kā bērns.
Abas smejamies.
PĒC NEDĒĻAS pie durvīm klauvē mamma. Palieku turpat uz dīvāna, kur bijusi. Viņa klauvē vēlreiz, jau uzstājīgāk, un manī mostas aizvainojums. Neesmu droša, vai mūsu attiecības jebkad kļūs labākas. Man ir grūti piedot, ja viņa pilnībā neapzinās savu noziegumu.
Atsperu vaļā durvis mirklī, kad viņa grasās klauvēt vēlreiz.
- Nav īstais brīdis, - noskaldu.
Viņa saraujas, bet man vienalga. Gribu darīt viņai pāri vēl un vēl. Manas dusmas nekad nav sevišķi tālu jāmeklē. Paredzu, ka laika gaitā tās gaisīs, bet pagaidām tās tepat vien gruzd zem šķietamā miera.
Mamma ievelk elpu. - Atnesu tev kaut ko. - Viņas balss ir trausla un apjukusi.
Nobolu acis. - Domā, ar dāvanām būs līdzēts?
Zinu, ka atkal esmu sāpinājusi viņu. Dāvana viņas rokās dreb. Pieņemu to tikai tāpēc, ka gribu izbeigt šo sarunu. Gribu no viņas noslēgties un nejust ne žēlumu, ne līdzjūtību, ne iecietību, neko.
Viņa pagriežas uz promiešanu, bet tad apstājas. - Es joprojām mīlu tevi, Madelina. Un tu joprojām mīli mani. Tev priekšā ir visa dzīve. Neiznieko to. Piedod man.
ATVERU MAMMAS iedoto dāvanu. Tas ir telefons. Tajā atvērta laikapstākļu aplikācija ar laika prognozi nedēļai -skaidrs un saulains laiks, katru dienu.
Man ir jātiek laukā no mājas. Izeju ārā, nezinādama, kurp eju, līdz nonāku tur. Par laimi, trepes ir turpat, kur Olijs tās atstāja. Uzkāpju augšā uz viņa mājas jumta.