Telūrijs joprojām ir tur un tikpat skaists. Folija saules, mēneši un zvaigznes šūpojas, griežas un atstaro saules starus plašajā Visumā. Piebakstu vienai no planētām, un visa sistēma sāk lēni rotēt. Saprotu, kāpēc Olijs to uzmeistaroja. Ir mierinoši ieraudzīt visu pasauli kopumā - ieraudzīt fragmentus un aptvert, kā tie cits ar citu savienojas kopā.
Vai tiešām pagājuši tikai pieci mēneši, kopš es pēdējoreiz biju te augšā? Tas šķiet kā pirms veselas mūžības, pirms vairākām mūžībām. Un tā meitene, kura te bija? Vai tā tik tiešām biju es? Vai man ir kas kopējs ar to agrāko Madiju, ja neskaita izteiktu vizuālo līdzību un to pašu vārdu?
Kad biju jaunāka, viena no manām iemīļotākajām nodarbēm bija iztēloties versijas par sevi alternatīvā Visumā. Dažreiz es biju pa lauku skrejošs meitēns rožainiem vaigiem, kas pagaršoja puķes un vienatnē klejoja kalnos jūdzēm tālu. Vai ar izpletni lecoša, dragreisā joņojoša adrenalīna dzīta pārgalve. Vai bruņukreklā tērpusies, zobenu vicinoša pūķu nonāvētāja. Bija jautri to visu iztēloties, jo es tāpat zināju, kas esmu. Tagad es nezinu neko. Es nezinu, kam man ir jābūt manā jaunajā pasaulē.
Nemitīgi mēģinu apjaust to mirkli, kad viss mainījās. To mirkli, kas ievirzīja manu dzīvi šajās sliedēs. Vai tas bija tad, kad nomira tētis un brālītis, vai agrāk? Vai tas bija tad, kad viņi savā nāves dienā iesēdās automašīnā? Vai tas bija tad, kad piedzima brālītis? Vai tad, kad mamma un tētis iepazinās? Vai tad, kad mamma piedzima? Varbūt neviens no šiem nav īstais mirklis. Varbūt tas bija tad, kad kravas auto šoferis nosprieda, ka nogurums nav tik liels un viņš var turpināt stūrēt. Vai tad, kad viņš vispār izlēma kļūt par kravas auto šoferi. Vai tad, kad viņš piedzima.
Vai jebkurš cits no bezgalīgi daudzajiem mirkļiem, kas noveda pie šī.
Tāpēc, ja es varētu mainīt vienu mirkli, - kuru es izvēlētos? Un vai es sasniegtu vēlamo rezultātu? Vai es joprojām būtu Madija? Vai es būtu dzīvojusi šajā namā? Vai puisis, vārdā Olijs, būtu ievācies kaimiņu mājā? Vai mēs būtu iemīlējušies?
Haosa teorija vēsta, ka pat niecīgas izmaiņas sākotnējā izkārtojumā var izraisīt pilnīgi neparedzamu rezultātu. Patlaban taurenis noplivina spārnus, bet nākotnē var rasties vētra.
Un tomēr.
Man šķiet, ja vien es spētu atrast to mirkli, es varētu to izjaukt fragmentu pa fragmentam, molekulu pa molekulai, līdz nonāktu līdz atomiem, līdz būtiskajam un neskartajam kodolam. Ja es varētu izjaukt un izprast to, tad varbūt spētu veikt tās vienas, pareizās izmaiņas.
Es varētu savest kārtībā mammu un panākt, ka viņa nekad nesalūst.
Es varētu aptvert, kā tas nākas, ka visa sākumā un beigās es sēžu uz šī jumta.
Kam: sugasvards033@gmail.com No: madelina.vitira@gmail.com Temats: Future Perfect NR. 2 Datums: 10. marts 19.33
Kad tu šo lasīsi, būsi man piedevis.
| PACELŠANĀS |
|---|
ES VEROS laukā pa lidmašīnas logu, un jūdžu jūdzēm tālu viss ir zaļš, sadalīts nevainojami precīzos kvadrātos. Lejā vīd dučiem noslēpumainu, zaļganzilu baseinu, mir-dzinot apmales. Raugoties no tāda augstuma, pasaule šķiet sakārtota un nesteidzīga.
Bet es zinu, ka tur ir kas vairāk. Un mazāk. Та ir strukturēta un haotiska. Skaista un svešāda.
Dakteri Čeisu neiepriecināja mans lēmums tik drīz doties ceļojumā ar lidmašīnu. Taču jebkad var notikt jebkas. Drošība nav visa sākums un gals. Dzīve nesastāv no eksistēšanas vien.
Mammai par labu jāteic, ka viņa nemēģināja mani atturēt, kad vakar to paziņoju. Viņa apslāpēja visas savas bailes un paniku, kaut gan joprojām nav pilnīgi pārliecināta, ka es neesmu slima. Viņas ārstes smadzenes ar pūlēm atsakās no tā, kam viņa tik ilgi ticējusi par spīti pārāk daudzu citu ārstu slēdzieniem, pārāk daudzu analīžu rezultātiem. Mēģinu iejusties viņas ādā, spēlēdamās nevis ar cēloņiem un sekām, bet ar sekām un cēloņiem. Tinu notikušo atpakaļ, atpakaļ, atpakaļ un vienmēr atduros pret vienu un to pašu.
Mīlestība.
Mīlestība padara cilvēkus trakus.
Mīlestības zudums padara cilvēkus trakus.
Mamma mīlēja manu tēti. Viņš bija mammas mūža mīlestība. Un viņa mīlēja manu brālīti. Viņš arī bija mammas mūža mīlestība. Un viņa mīl mani. Es esmu viņas mūža mīlestība.
Visums atņēma manu tēti un brālīti. Mammai tas bija kā Lielais sprādziens atpakaļgaitā - viss pārtapa par neko.
Es spēju to saprast.
Gandrīz.
Es cenšos.
- Kad tu atgriezīsies mājās? - viņa prasīja.
Un es pateicu viņai patiesību: - Es nezinu, vai šīs vairs ir mājas.
Tad viņa raudāja, bet tik un tā palaida mani, un tas jau kaut ko nozīmē.
Galu galā mākoņi samilst pārāk lieli un noklāj debesis tik blīvi, ka neko nevar saskatīt. Ieslīgstu savā krēslā un pārlasu “Mazo princi”. Un, tāpat kā ikreiz, kad vien to lasu, stāsta jēga mainās.
MADELINAS RECENZIJAS AR SATURA IZKLĀSTA ELEMENTIEM
ANTUĀNS DE SENT-EKZIPERĪ. "MAZAIS PRINCIS"
Brīdinājums! Satura izklāsts: mīlestības dēļ mēs esam gatavi uz visu. Visu.
PAT DEVIŅOS VAKARĀ, turklāt sestdienā Ņujorka ir tieši tik trokšņaina un pārblīvēta, kā to daudzina. Ielas ir pilnas ar taurējošām, lēni ripojošām mašīnām. Ietves ņudz no cilvēkiem, kuri nesaduroties slīd cits citam garām tik tuvu, it kā viņu kustības būtu horeogrāfa iestudētas. Sēdot taksometrā, ļaujos, lai mani pārskalo pilsētas trokšņi un smaržas. Plati ieplešu acis, lai aptvertu visu redzamo pasauli.
Es nerakstīju Olijam, kas man padomā, vien to, ka lietotu grāmatu veikalā netālu no viņa mājām viņu gaida dāvana. Gandrīz visu lidojuma laiku iztēlojos mūsu atkalsatikšanos. Katrā scenārijā paredzēju skūpstu pirmo trīsdesmit sekunžu laikā.
Vadītājs izlaiž mani laukā pie “tās vecās grāmatbo-des". Iespraucos iekšā pa durvīm un uzreiz apjaušu, ka pavadīšu šeit daudz laika.
Veikals ir viena vienīga maza telpa ar plauktiem no grīdas līdz pat griestiem, kuri pārpildīti ar grāmatām. Telpu vāri apgaismo mazi pie plauktiem piestiprināti lukturīši, tāpēc grāmatas ir teju vienīgais, kas te saskatāms. Gaiss smaržo pēc kaut kā tāda, ko nekad neesmu iztēlojusies. Tas smaržo pēc senatnes. It kā tas ļoti ilgi būtu turējies te, vienuviet.
Man ir piecpadsmit minūtes laika, līdz ieradīsies Olijs. Klīstu pa ejām, pārsteigumā lūkodamās uz daudzajām grāmatām. Gribu pieskarties tām visām reizē. Gribu pievienot savu vārdu visiem tiem, kuri lasījuši šīs grāmatas pirms manis. Ar pirkstiem noglāstu to muguriņas. Dažas ir tik nodeldētas, tik nolietotas, ka knapi saburtoju nosaukumu.
Palūkojos telefonā, cik rāda pulkstenis. Tas mirklis gandrīz ir klāt. Aizeju pa eju līdz S-U plaukta galam un noslēpjos. Mani tauriņi ir atgriezušies.
Pēc minūtes redzu, kā viņš lēni virzās pa eju, pētīdams plauktus.
Viņa mati ir izauguši garāki. Biezas, krītošas cirtas dara maigākus viņa stūrainos sejas vaibstus. Turklāt viņš vairs nav ģērbies melnā. Jā, viņa džinsi un tenisa kurpes ir melni, taču T krekls - pelēks. Un man šķiet, ka viņš kaut kādā ziņā ir garāks.
Pāris pēdējo nedēļu laikā esmu pieredzējusi daudz -atvadījusies no Karlas, devusies prom no mājām, neņemot vērā daktera Čeisa ieteikumus, pametusi mammu viņas bēdās -, taču, ieraugot Oliju tik citādu, mani pārņem milzīga panika.