— Bet kad to nevar noslēpt? Re, kā Buldurs pat visu jau uzzinājis, — bēdīgi novilka Maurava.
Tērga ieplēta knābi un acis.
— Kur — kur — kur tad tas nu dzirdēts, kur redzēts, — viņa sāka kladzināt, — kas - kas man ar tevi vairs var but runājams, kad tu visu paciet kā tāda mālu pika, ko visi kājām mīda?!
— Kas tad mani nu var samīt, esmu liela, — maigi sacīja Maurava.
— Kas par daudz, tas par daudz, — Tērga nošķaudījās un aizbēga. Viņa baidījās mirt no dusmām, ja tai vēl nāktos ar Mauravu runāt.
Tāda bija Maurava.
Zemesvēzis Jukundus dzīvoja Visskaistākajā dārzā slepeni, pazemē, un savu klātbūtni nenodeva pat ar sirsināšanu. Viņš labi zināja, ka ne Ligija, ne Tenis viņu dārzā neciestu, baidīdamies par savu cidoniju saknēm. Tās Jukundus apzaga un grauza bez žēlastības.
Saulainā pievakarē Maurava gramstīja sulīgo zāli aiz Visskaistākā dārza žoga netālu pie pakalna nogruves.
Maurava bija jau paēdusi un omulīgi gremoja savu gremokli, stāvēdama pakalnam blakus un labvēlīgi noskatīdamās, ka saules gaismā vizuļoja dzeltenās smiltis uzkalniņa nogruvē.
Pēkšņi Maurava pastiepa uz priekšu garās ausis un ieklausījās, palieca atpakaļ un ieklausījās. Kas ta bija par sīku skaņu pakalna nogruves mala — tāda kā šķindoņa, kā sirsināšana un vēl citas smalkas skaņas, gandrīz līdzīgas trūkstošas stigas džinkstēšanai?
Maurava nolieca galvu — tā bija kļuvusi smaga no prātošanas un minēšanas, kas tas par skaņām, no kurienes nāk un kādu vēsti nes. Hm, ar noliektu galvu klausoties, skaņas bija dzirdamas vēl labāk.
Maurava apošņāja zemi, bet saost neko nevarēja. Tad viņa ievē-
rojci noliekam kaut ko neparastu, un tas neparastais notika ar saules stariem.
Stari krita slīpi uz nogruves un iespiedās zemē, bet zem zemes visu laiku skanēja ērmotā šķindoņa, īsi trokšņi, kā asiem zobiem sa- cērlolies, pēc tam džinkstēšana. Hm. Maurava gudroja atkal, un atkal viņas galva kļuva smaga. Drusku to pacēlusi, govs pamanīja vēl kaut ko — kad saules staru kūlis slīdēja pa nogruvi augstāk, daži stari šaja kūli bija tādi kā īsāki un galos sačervelējušies kā apsvilušas spalvas.
Laikam brūnā govs būtu dabūjusi galvas sāpes no visu šo mīklaino parādību un vērojumu apcerēšanas, ja 110 nogruves puses neatskanētu sīka, čerkstoša un ņerkstoša balstiņa:
— Sir! Vai te kāds ir? Ā, tā esi tu, Maurava. Cik tu esi glīta, tu govs! Cik brūna! Cik tev milzīgas acis! Tajās atspīd debesis ar visiem mākoņiem, tu govs. Goddievvārds!
— Bet kas tu pats tāds esi? Valoda tev glaimīga un skan kā dzejniekam, — laipni atsaucās Maurava.
— Dzejnieks neesmu, — nicīgi atbildēja Jukundus, — dzejnieki ir nelgas — kā tā pati jūsu Ligija. Man par viņu šo to pastāstīja žurka Skrible-Skrable. Dzejnieki pārliecīgi mīlot tinti, šī negardā šķidruma deļ aizmirsdami daudz vērtīgākus labumus. Nav man neka kopīga ar dzejniekiem. Esmu Jukundus, zemesvēzis.
— Hm? — sacīja Maurava. Viņa bieži sacīja «hm», kad kaut ko nesaprata vai kaut kam nepiekrita, bet negribēja sarunu biedru aizvainot.
— Hm? Varbūt būsi tik laipns un pakāpsies augstāk uz nogruves, lai varu ar tevi iepazīties?
— Sir! Te jau esmu, tu govs, — sacīja Jukundus un pakāpās uz nogruves, pār kuru jau bija nogulusies pirmā vakara ēna.
- Tu esi melns un mazs, — sacīja Maurava, Jukundu apskatījusi, — bet tev, kā liekas, daudz kāju, — tā pieklājīgi piebilda. - Laikam ir patīkami un ērti pārvietoties, ja tik daudz kāju apakšā.
— Ojā, — pasmīnēja Jukundus, — bet, ka esmu mazs, tas nekas. Tev nav ne jausmas, tu govs, cik lielus darbus veicu. Augums neko nenozīmē.
— Nu protams, — piekrita govs.
— Vai pastāstīt?
- laipni lūdzu, priecāšos tevi uzklausīt.
— Iedomājies krūmu, ziedošu krūmu, tu govs. Tas lepojas ar saviem ziediem, tas dzer rasu, tērzē ar vēju un stiepj pret sauli savus jaunos dzietus, ilin kā ši saule būlu medus bļoda. Cik vien krūmam ziedu, visi tie iepleš acis un kāri skatās saulē. Lepns ir ziedošais krūms uz saviem ziediem, un tam šķiet, ka nav labākas vietas un spožākas saules par mūsējo. Vai tu to saproti, tu govs?
— Jā gan, — priecīgi palocīja galvu Maurava, — kad tu lo stāsti, es ziedošo krūmu redzu kā dzīvu! Daudz tādu aug mūsu dārzā.
— Kā tad. Bet ko daru es? Melns un mazs es sēžu zem zemes un smejos. «Hi-hi,» es smejos, «lepojies vien, tu krūms! Blenz vien saulē savām gaišajām ziedu acim! Tava dzīvība, viss tavs košums ir manās sīkajās ķetnās. Ja gribu, tu vel dzīvo, ja nē — dzir, dzir — manas dzirklītes nošķind, viena tava sakne pušu. Dzir, dzir! — oLra pušu. Tas iet ātri! Ko, tu sāc jau nokalst, tu krūms? Kur nu ir tavs košums? Kur lavas ziedu acis? Es esmu melns un mazs, es neskatos saulē, es trinu savas dzirklītes un smejos — es esmu varens! Krūmu, jaunu koku un puķu dzīvība ir manā varā! Goddievvārds!»
— Hm?! Bet tu taču šo varu neizmanto? — izbijusies prasīja Maurava un pastiepa kaklu, lai labāk saskatītu ķeburaino nieku ar sīko balsi.
— Hi, hi, — nogruģināja zemesvēzis, izgāza krūtis un aizbāza vienu ķetnu aiz savas brūnās samta vestes.
— Kad tu smejies, man skraida šermuļi pat pa ragiem, — teica Maurava, — zemesvēzi Jukundus, vai tikai tu neesi… atvaino … vai tu neesi ļauns?
— Paklausies vēl, tu govs. Tu taču arī pazisti sauli, milzīgo, degošo bumbu, kas karājas gaisā un ik brīdi var sadegt pavisam?
— Hm, — atsaucās Maurava un smagi nosēcās — viņai nezin kāpēc vairs nepalika klausīties zomesvēža sirsinošajā balsi.
— Nu redzi. Saule spīd, un visi to redz. Pasaule kļūst nejēdzīgi gaiša, kad tā spīd. Mēs, pazemes grauzēji, neieredzam gaismu. Mums ta ir galīgi lieka.
— Bet kāpēc, zemesvēzi? Vai tāpēc, ka gaismā tūdaļ var saskatīt, ka skaistais ir skaists un neglītais neglīts?
— Nav svarīgi, kāpēc, — izvairījās no atbildes Jukundus, — klausies uzmanīgāk. Arī saule ir manā varā, tu govs!