— Atvaino, bet nu gan tu melo, — ar šausmām iesaucās Maurava, — nerunā tā, es tevi lūdzu. Es nespēju lo noklausīties.
— Hi — bi! Ir! Ir lielā saule manā varā! Kad saules stars iespiežas zemē, lai irdni sasildītu, es to redzu. Kā smalks, spožs zelta mats tas ieslidz smiltīs. Es to redzu, manas dzirkles ir kartība. Dzir, dzir — kaut kas nošķind, nospindz, un saules staram apcirpts gals. Gabals, kas iespiedies zeme, turpat paliek un nesilda vairs.
— Ai!
— Jā gan! Un tā es daru ar katru tādu nekauņas staru!
— Vai tā ir patiesība, ko tu man te stāsti?
— Prasi, kam gribi.
— Jā… nu … saulei ir tūkstoši un vēlreiz tūkstoši staru, zemesvēzi.
— Zemesvēžu arī nav mazums, goddievvārds!
— Zini ko, Jukundus, tu tomēr esi ļauns. Tu noteikti esi ļauns. Cik tas viss zemiski, ko tu man stāsti! Ej prom!
Maurava elsoja tik sirdīgi un tā raustīja virvi, ka Jukundus kļuva piesardzīgs.
— Hi, sirr, — viņš sauca, — nesper pret zemi tik smagi savas milzīgās kājas, tu Maurava. Es tikai pajokoju. Man patīk baidīt sieviešus un bērnus!
— Arī tas nav teicami, zemesvēzi. Stiprajiem neklājas darit pāri vājākajiem. Tas nemaz nav vīrieša cienīgi! Vai gan lu nezini, ka Visskaistākā dārza gudrības vārdi skan:
«Kas glaimīgs ķetnu laiza prāvam nezvēram, Bet miesās vārgākajam zobus pretī šiepj, Ar negodu no dārza aiztriecams — Mums tiklab varmāka kā iztapoņa riebj.»
Šo pantiņu noskaitījusi, Maurava mazliet nomierinājās, taču zināmu neuzticību pret Jukundu tā sevi vairs nespēja apklusināt.
- Esi nu rāma, tu govs, — labināja Jukundus, — es lev vēlu labu. Zinu, ka tu mūsu dārzā esi diezgan vientulīga govs. Tevi ieskata par tādu kā pamuļķi. Vai gribi, parūpēšos par lev piemērotu sabiedrību? Man ir gudri un veikli draugi — žurka Skrible-Skrable, divi meža pīļu īpašnieki Lisijs un Lusijs, varen jautri un smalki junkuri. Tie labprāt iepazīsies un draudzēsies ar tik gudru liellopu kā lu!
— Hm, — šaubījās Maurava, — vai tiešām?
-Kā nu ne? Pasaukt?
— Varbūt kādu citu reizi, — stomījās Maurava un svaidīja asti, kaut gan dunduru nebija tuvumā. Ar astes svaidīšanu govs izteica vienīgi savu nenoteikto garastāvokli.
— Redzu, tu man neuzticies, tu Maurava, — sirsināja zeinesvēzis.
— Veltīgi, veltīgi! Ja tu zinātu, kas es esmu par zemesvēzi, tu paļautos uz mani kā uz klinti! Esmu apzinīgs zemesvēzis. Un līdzjūtīgs arī. Piemēram, par tevi pašu man sāp sirds ,.. Goddievvārds . . .
— Kāpēc tad par mani? Hm?
— An tev tiek nodarīts daudz pāri!
— Bet kā tad?
— Tevi slauc!
— Tik vien tās nelaimes, — iesmējās Maurava, — ja neslauktu, kur tad es pienu liktu? Esmu pienīga govs!
— Bet kādēļ tu nevari pati dzert savu saldo, balto pienu?
Te nu Maurava atgāza savu ragaino galvu un iedīcās lik skaļi, ka apkārtnes priedēm apbira skujas.
— Neaptēstais govslops, — nomurmināja zemesvēzis, — kādēļ tu dīc, ka kokiem skujas birst?
— Jā, kad tu mani ta smīdini … Es nu dzeršu pati savu pienu? Kā tad tā?
— It vienkārši, tu aušīgā govs. Pamēģini vienreiz, otrreiz, iegaršosies!
— Hm?! Bet ko tad dzers tēvocis Tenis, ko Ligija? Ko pielies pie putras Tīlei? No kā smalstīs krējumu, kuls sviestu? Ko dzers un edīs visi tie, kas man mīļi, es tev prasu?!
— Tu dievgosniņ, lu nožēlojamais slaucamais lops! Kāpēc tev darīt labu citam? Ja kādam jādara labs, kāpēc cits nevar darīt labu tev?!
— Mes ar tevi nevaram samainīties, - - negaidīti asi atcirta Maurava, — zini, ko es atcerējos? Gudrības vārdus!
Ja viltīgs plēsoņa tev galvu jauc,
Tāds, kas tik paša ādu glābj un saudz.
Ar lādu sabrāļoties nepiedien —
Tik vilkacis ar vilkiem barā skrien!
Vai! Kāda es biju muļķe! Es taču pirmīt pati redzēju, ka saules staru kūlī daži stari bija īsāki, kad saule to pavilka pa nogruvi augstāk. Tu tos biji apstrādājis!
To pasacījusi, Maurava ar tik draudīgu izskatu tuvojās nogruvei, ka Jukundus redzēja — govs nepārprotamais nolūks ir viņu iestampāt zemē.
— Sir, slaucamā muļķe, sir, tu govs! — viņš ieņerkstējās un ielēca dobumā.
«Bladāc!» Mauravas smagā kāja uzgulās dobulim virsū.
— Mauraviņ, — skanēja spiedzieni no dobuļa zem govs naga, — dzir — dzirdi! Tu skaistā, labā govs!
— Ko, tu vel esi dzīvs?! Nu, kad tā, dzīvo. Bet tev jānosolās man, ka tu vairs neložņāsi pa pazemi, saules starus un puķu saknes maitādams. Tu man nelīdīsi virszemē, kustoņu sirdis maitādams.
— Apsolu! Apsolu! Nenostampā! Atstāj dzīvu! Apsolu! Goddievvārds!
Maurava nocēla kāju no dobuļa, Jukundus izspruka ārā un nošļāca pa nogruvi lejā. Daudzās kājas nesa viņu tieši uz grāvi.
IKA UN TĪLE AIZBĒG
Jau bērnībā mazā kaza Ika sagādāja savai mātei, kazai Bikai, daudz rūpju. Bet kad nu vēl lka paaugās un bija jau itin prāva kaziņa, tā vairāk uz pakaļkājam vien staigāja, badījās ar katru mietu un negribēja ielāgot nevienu krietnu kazas tikumu. Bikai augas dienas sāpēja galva, rājoties ar vienīgo bērnu.
— Kur tu nu atkal iesi, Ika?
— Puķes ošņalēt! Es gribu!
— Eui! Tev jāsaka «ošņāt» vai «ostīt», nevis «ošņalēt».
A, man vienalga! Kad tik labi smaržo!
— Nav vis vienalga!
Puķei arī vienalga, vai es to ošņalēju vai ošņāju! — atcirta Ika un manījās uz dārza pusi.
Pēc brīža Bika atkal sauca:
— Ika! Kur nu atkal?
— Krūmus skrubināt!
— Nekad nesaki «skrubināt», mans bērns. Neviena kārtīga kaza noskrubina. Visas viņas ēd.
— Bet es gribu skrubināt, me-e-emm, es negribu ēst!
— Nu tad ej, ej! Galva griežas riņķī no tās tavas dīdīšanās!
Vēl pēc mirkļa, kad Bika ieraudzīja Iku, atkal atskanēja vecās kazas izmisusi balss:
— Bē-ē-ērns! Bč-ērns! Ko tu nu alkal dari?
Ika stāvēja uz pakaļkājām pie žoga un centās sakampt zobos kāršu rožu baltās galvas.