— Es gribu kāršu rozi, mc-emm! Es gribu!
— Cik reižu man lev nebūs jāsaka - nesauc tu mani par memmi! Saki — māte. Saki - māmiņa, vai tu dzirdi? Un liec mierā Visskaistākā dārza kāršu rozes! Tās nav tavas, tās Ligijas.
— Be-et es gribu! Es gribu!
— Ak lu lavu nešpetnu bērnu! Vai lev trūkst cūkpieņu, balandu, āboliņa?
— Be-e-et. . .
- Nu, noplūc ari kādu, tikai tā, ka neviens nepamana.
Nepagāja ne ceturldaļslunda, kad Bika uztraucās atkaclass="underline"
— Ika! Ikiņ! Iksīt! Ko lu tur tik aplam snaigsties?
— Es gribu liepas mizu, rne-e-emm . .. māmiņ! Es gribu!
— Nedrīkst, Ikiņ, liepa nokaltis.
— Be-et es gribu! Skribināt, skrubināt, skrabināt, rubināt! To salclo mizu! To gardo mizu!
— Nu tad ēd ar, ēd, nerātnais bērns! Tikai pielūko, ka neierauga gudrais āzis Bakalaurs.
- Be-el es nc-egribu vairs! Es gribu priedes mizu! To rūgto, to brūno, to sveķaino!
—- Tad ēd jel ēd, kad levi pērs, es tevi neglābšu. Liec to aiz raga.
— Kas mani pērs! Mazu, glītu, ballu kaziņu! A, ja per, lai per! Liela muiža! Pakašķī man aiz raga, māmiņ. Tur niez.
«Pakasi», nevis «pakašķī»! Tev jāiet Bakalaura kazu skolā, tas man tagad skaidrs. Drīz to ierīkos.
- Vai tur mācās kaziskas gudrības?
— - Kaziskas, kā tad!
— Vai tās var airi iemācīties?
— - Kam galva viegla, tas var ātri.
— Bet kam vieglas kājas?
- Tam pagrūlāk.
- Tad es neiešu skolā! Ne-eiešu! Ne-egribu!
— Gaisa kaza kas gaisa kaza, — Bika izdvesa ar maigu pārmetumu, -— es nemaz nezinu, ko ar tevi lai iesāk.
— Vai tu tiešām nezini, ko ar mani iesākt, me-emm? Nu Lad ļauj man pašai vaļu! Tad es pati zināšu!
— Tu nu zināsi!?
— A, zināšu gan! Es iešu uz balli! Uz lielo gāršas balli!
— Par to i nesapņo. Sī iešot uz balli, uz meža balli, kur visādi krūmu brāļi didās! Tur nu gan tu man neiesi!
■ - Be-et es gribu!
— Va vējš, — nobrīnījās, garām laizdamies, Spurra, — «gribu — negribu, patīk — nepatīk» . . . Vai tu citus vārdus nemāki, Ika?
Māku gan! Es negribu un man nepatīk, kad man padomus dod!
— Neklausies vis Spurrā, — zobgalīgi čiepstēja llle, — tev vajag citas skolas. Vai gribi, noskaitīšu dziesmiņu?
— Ja muļķība sēž kaulos sīksti, Tad to, ko nedrīksti, ko drīksti, Tev ādā ierakstīs ar rīksti!
Ika aiz dusmām ilgi badīja stabu, jo, stabā tupēdama, llle viņai bija dziesmiņu nočivinājusi.
Meža balles vakara Bika ieslodzīja Iku stallīti, bet pati aizgāja gulēt nojumē.
Vista Tērga Biku uzslavēja — pareizi darīts. Meža ballē tik smalkai, jūtīgai grozgalvitei kā Bikas Ika neesot īstā vieta. Azis Bakalaurs gan ari iešot uz balli, bet tas jau iešot zinātniskos nolūkos.
Pēc tam Tērga ilgi čukstējās ar tītaru, cik gražīga un nevīžīga ika, cik stulba Ikas māte Bika, tīro dieva lopiņu no meitas izaudzinādama, un cik pasaule vispār izlaidīga un samaitāta.
Bet ko darīja pa lo laiku Ika? Izlekusi pa slalliša logu uz pagraba jumta, no tā vēl tālāk, Ika jau devās pa gāršu uz Pijola ezera malu, kur tai slavenajai meža ballei jānotiek. Ika nebaidījās — vilkiem un iereibušām personām ieeja ballē būšot aizliegta.
Ta nu viņa gāja pa gāršu, apstājās pie kāda veca celma un izkasa no sūnām tur jau vakar paslēptās rotas, slepšus paņemtas no mātes lādītes, — zilu lentu, alumīnija ķēdītes galu un vara stieples gabalu. Lentu Ika apvija ap ragiem, ķēdīti ap kaklu, bet stiepli ap priekškāju.
— A, liela muiža, — Ika mierināja savu smeldzošo sirdsapziņu, — rīt jau es rotas atkal nolikšu lādītē. Māmuļa nemaz nepamanīs.
— Pi! — piepeši iespindzās Ikai pie pašas auss nejauki griezīga balstiņa. — Pi, ko tu blandies nakts laikā pa mežu, lu muļķe kazu meitene, pi?
— Ko es te blandos! Liela muiža! Kas man ko darīs — glītai, mīlīgai, baltai kaziņai?
Ikai tomēr kļuva ērmoti ap dūšu — sikspārņa acis tumsā laistījās, un tas vispār bija tāda nedabīga pele, spārnota un pa gaisu skrējēja pele.
— PI, muļķīte kažele, teci uz māju, neskraidi naktī pa gāršu, pa brikšņu. Vilki Umurs un Kumurs šeit mīl nepiesieti, ka neuzklūp. Te nav Visskaistākā dārza gudrības vārdu, te valda Nags un Zobs!
Gāršas malā iznākusi, Ika uz brīdi apstājās un paskatījās visapkārt. Mēness tiešam tagad spīdēja visā savā apaļumā. Pijola ezera malā varēja redzēt kustamies daudzus augumus, un no turienes atlidoja dažnedažādu balsu jūklis. Tur acīm redzot bija deju laukums.
Ikas lielā dūša drusku tā kā saplaka, viņa klusītēm zagās pa krūmāju uz ezermalu. Ika kļuva priecīgāka, kad sāka spēlēt orķestris, — mūzikai skanot, nebūs dzirdams, kā brīkšķēdami lūst zari zem viņas kājām.
Deju laukuma malā nokļuvusi, jaunā kaza krietnu brīdi skatījās un klausījās. Tur bija ari ko redzēt un dzirdēt. Neviena vecāka kustoņa neredzēja, laukums bija jauniešu vien pilns. Apkārt ļepatāja teļi, sivēni, jauni gailēni un zostēviņi, auni ar tikko dīgstošiem ra- ģeļiem pierē, kazas Ikas vecumā un vel pāris pavisam ērmotu, bet gaužām smalku un iznesīgu radījumu. Ika ilgi tos vēroja, bet nelika gudra, kas šie tādi varēja būt, — atgādināt atgādināja milzīgus runčus, lielās, zaļās acis vien spīguļoja, kad tie skatījās apkārt. Astes gan nemaz nebija runču astes, bet smailo ausu galos šiem zeļļiem auga kupli spalvu kušķi, tie trīcēja no katra vēsmas pieskāriena un izskatījās varen grezni. Ika ieraudzīja ari Bakalauru, Visskaistākā dārza lielo āzi. Tas viņai likās pārak bijājams ar savu kaulaino, pārliecīgi nopietno ģīmi, garo bārdu un stīvo gaitu, pārāk stalts un cienījams, Ikai tomēr kļuva vieglāka sirds — taču viens pašas māju četrkājis!
Orķestra saksofons kvieca, sitamie instrumenti rībēja, raibā meža balles publika dejoja bugi-vugi, kājām zemi nežēlīgi slampādama, ļodzīdamās, ragus un astes svaidīdama. Tad muziķa apklusa, beidzās ari deja. Ika pamanīja divas attālāku kaimiņu māju kazas, Betiju un Līželi. Sirds tā kā iekulējās no skaudības — lās gan bija lieliski izrotājušās! Kāju nagi nolakoti, ragi tāpat, aiz ausīm puķes, baltā vilna rūpīgi sacirlola. Belijai un Liželei blakus turējās divi ļoti stilīgi ģērbti jauni auni — abiem mugurā bija no biksēm ārā izlaisti rūtaini virskrekli. Ar visu savu izturēšanos stilīgie auni centās pasvītrot kaut kādu sevišķu vaļību: ejot šļūca, itin kā liem bulu izmežģīti ceļgali, blenza apkārt nicīgi piemiegtām acīm un nevis smaidīja, bet vīpsnāja vien, priekškājas sabāzuši bikšu kabatās. Betija, Līžele un abi stilīgie auni apstājas tieši iepretī krūmam, aiz kura vēl joprojām stāvēja Ika.