— Jā, zin, forša ballene, — sacīja viens stilīgais auns, — veciem puikām, zin, nav par nāvi pagrozīties.
Otrs iegrūda Liželei dunku sānos un rādīja uz Bakalauru:
Kas tas par jefiņu? Tas nu gan ir baigais vecis! Baigi jocīgs! Ko tas brien le riņķi?
Es, zin, nezinu, — atsacīja Līžele. — Šausmas!
— Bet kur Lad smukā Ika? Kāpēc nav te?
— Es, zin, nezinu, — negribīgi atbildēja Līžele, — es nav nekāda Ikas aukle! Šausmas!
Betija piemetināja:
— Kas, zin, ši par smuku? Purniņš jau nu tā kā būlu tā nekas, bet citādi lā ir viena galīgi neinteliģenla kaza!
— Labvakar, — izaicinoši izsaucās Ika, izlēkdama no savas paslēptuves.
Betija un Līžele iespiedzās, stilīgie auni izbolīja acis, bet Bakalaurs goddevīgi palocījās.
Betija ar Līželi kļuva mīlīgas un sacīja:
— Zin, Ikiņ, mēs tieši nupat runājām, ka tu esi viena forša kaza.
— - Jā, es dzirdēju gan, dzēlīgi atmeta galvu Ika.
Pirmo deju viņa nodejoja ar vienu, otru ar otru stilīgo aunu. Pēc taru viņu uzlūdza dejot Bakalaurs.
— Tu taču nedejosi ar to baigo, — prasīja Ikai Līžele, bet ika atcirta:
- Dejošu gan. Viņš ir gudrs āzis, mājlopu dižskolas atgremotajā fakultāti beidzis!
Nākamo deju Bakalaurs vairs nodejot ar Iku nevarēja, jo stilīgie auni grieza āzim pretī dīgstošo raģeļu punus.
— Es jau atkāpjos ar labu, ē-me, jaunie ļaudis, — miermīlīgi sacīja Bakalaurs, — iztiksim bez ļauna! Kā sakāmvārds pauž: «Kam lielākā vilna, tam lielāka brēka.» Tā viņš ir!
Bakalaurs atkāpās sāņš, bet visu laiku vēroja lku ar uzmanīgu aci.
Tajā brīdī Ika pamanīja, ka uz viņas pusi bija pavērsuši savas lielās, zaļgani dzirkstošās acis arī abi smalkie svešinieki, kas viņai bija iepatikušies, vēl 110 krūmiem deju laukumu vērojot.
Tie divi skatījās, skatījās, tad nāca tuvāk un apstājās netālu no Ikas un viņas draugiem. Apstājušies svešinieki sāka sarunāties labskanīgās, samtaini maigas balsis. Viņi runāja dzīvi un tik skaļi, ka Ika, viņas draudzenes 1111 abi auni varēja skaidri saprast katru vārdu.
— Mi-au, au, Lūsij, vai esi pamanījis, cik daiļa ir ši svešā, jaunā kaza ar zilo lentu ap radziņiem? Viņa līdzinās baltas rozes pumpuram, sacīja viens 110 svešiniekiem.
— Mi-au, au, Lisij, — dedzīgi pārtrauca otrs, — viņa līdzinās nevis baltas rozes, bet gan baltas orhidejas pumpuram!
Tikko iesākās nākamās dejas muziķa, Lisijs viegliem soļiem piesteidzās pie Ikas, graciozi palocījās un izlūdzās sev deju.
Pa pusei kaunīga, pa pusei aizgrābta, acis nepaceldama, bet galvu lepni atmetusi, Ika aizgaja dejot ar Lisiju.
Muziķa spēlēja tango, Ika lāgā neprata to dejot, bet ar Lisiju sadējot nebija grūti. Viņš pats dejoja veikli un tik uzmanīgi vadīja Iku, ka dejas soļi veicās paši 110 sevis. Iku savadi traucēja vienīgi tas, ka ik reizes, kad jaunās kazas vaigs pieskārās Lisija bārdai, viņš sēcoši ievilka elpu nāsīs un aplaizīja savas sarkanās lūpas. Pie tam viņa ūsas drusku nodrebēja un saraucās uz augšu.
Tā kā tas atkārtojās, Ika neizturēja un ievaicājās:
— Kāpēc jūs tik bieži Jaizaties, Lisij? Kāpēc jūsu ūsas tik bieži dreb un saspurojas?
— Kā jūs zināt manu vārdu? — izvairīgi prasīja Lisijs.
Es jau dzirdēju, kā jūs sarunājāties ar Lūsiju, savu draugu, — vientiesīgi atzinās Ika.
— Vai tiešām? O, cik tas nepatīkami, mana daiļā.
Bet tomēr… kāpēc jūs jau atkal laizāties, Lisij?
— Mi-au! Es ieelpoju jūsu smaržas, — laipni, bet steidzīgi noteica l.isijs un cieši skatījās Ikai acis, bet nelaizījās vairs. Labāk sakiet man, mana daiļā, — vai par jums ir dziedāts tam pazīstamajā dziesmiņa «Balta kaza stāv uz klints»?
—- Nedomāju vis. Jūs gan laikam zināt ļoli daudz dziesmu, Lisij, vai ne?
—- Daudz, o jā? Es un mans draugs Lusijs, mēs jau esam ceļotāji, svešinieki, tā teikt, tūristi.
— Bet ko tad jus meklējat šeit?
— Darīšanas, mi-au! Lūdzu, neesiet nu tik ziņkārīga, tas bojā skaistumu, mana daiļā, — lūdzās Lisijs, labāk es jums padziedāšu dziesmiņu.
Pavisam klusi un maigi Lisijs iedziedājās savā samtainajā balsī:
Es ar savu ģitāru, mi-au, Ceļoju pa pasauli, Ceļodams pa pasauli, mi-au, Iemīlēju meiteni. . .
Dziedādams viņš Lik mīlīgi skatījās Ikai acis, ka jaunajai kaz-ū kļuva pavisam pārgalvīgs prāts.
— Lisij, — viņa iesaucās, kad dziedātājs bija apklusis, — vai jums, diviem ceļiniekiem, tūristiem, nav garlaicīgi šeit laukos?
— O, kā nu ne! — piekrita Lisijs. — Kā nu ne! Šeit sastopami vienīgi tādi provinciāļi kā jusu auni. Par isLu eleganci un smalku stilu te nav ko sapņot, mi-au! Ja jus redzētu Āfriku! Palmas… un vispār . . . Bet Itālija! Gondolas .. . un vispār . . .
Ikai un Lisijam tuvu garām dejas takti aizsoļoja Bakalaurs. Azis paslēja bārdu uz viņas pusi un ātri čukstēja: — Uzmanieties labi, mazā, baltā Ika! Es varu apzvērēt, ē-mē, ka Lisijs un Lūsijs ir …
— Ko viņš saka, mi-au?! — piepeši lik skaļi ieprasījās Lisijs, ka Ika nesadzirdēja Bakalaura teikuma beigas.
— E — es nemaz nesapratu, — sacīja Ika, — nekas! Viņš vienmēr spriedelē! Liela muiža! Es nemaz ne-egribu klausīties Bakalaura spriedelējumos!