— Viņš ir garlaicīgs āzis! — ātri sacīja Lisijs.
— Jā, be-et. .. viņš ir arī labsirdīgs, uzticams un godīgs, — novilka Ika. Viņai piepeši bija sameties lāga Bakalaura žēl.
— Mana daiļā, — pārtrauca Lisijs, — runāsim labāk par mums pašiem, mi-au! Esam daudz dejojuši, nakts ir burvīga, vai neiesim drusku pastaigāties? Mes ar Lūsiju rūpēsimies par to, lai ne spalva nenokrīt no jūsu baltās galviņas.
— Jā, es gribu, — piekrita Ika, — tikai… sakiet man beidzot, Lisij, - kas jūs abi ar Lusiju īsti esat? Jūs taču neesat lieli kaķi?!
— - Kāds neprāts! — tramīgi iesaucās Lisijs un paskatījās apkārt. - - (), mi-au, kādēļ tad kaķi! Neprāts! Ticiet vai ne, mēs esam āži, jauni ceļinieki āži! Āži, daiļā. Varat paprasīt māmiņai. Mēs, protams, jus pavadīsim līdz mājai un nodosim tur jūsu mātes rokās viņas auklēju miņu.
Deja pašreiz bija beigusies, un Lisijs Iku steidzīgi veda uz gāršas pusi. Žigli viņiem pievienojās arī Lūsijs.
Ika nemaz nepaguva tā īsti attapties, kad jau bija ievilkta gāršā. Tumšzaļais, šalcošais lapu un skuju jumols aizsedza viņas skatienam gaišās debesis un apaļo mēnesi. Ātri un klusi svešinieki veda Iku uz priekšu.
— Be-e-et, — stomīdamās blēja Ika, — man — man — man liekas, ka mēs nemaz neejam uz māju pusi! Kas — kas tās par eglēm?!
— Mēs ejam pa taisnāko ceļu, mi-au, — mierināja Lisijs.
— Be-e-cl… Mēs ejam jau tik ilgi, tik ātri!
— Vai esat nogurusi, daiļā Ika? — vaicāja Lūsijs.
— Mēs varam, mi-au, arī apstāties un atpūsties dižo egļu ēnā, — piedāvāja Lisijs.
Abi Ikas pavadoņi apstājās tik spēji, ka baltā kaziņa tikko nepaklupa. Viņai kļuva baigi. Lisija un Lusija milzīgās acis zvīļoja.
Viņu baltos cimdos paslēptās priekškājās pārāk cicši žņaudza Ikas sānus, caur cimdiem bija jaušami smaili nagi.
— Be-e-et, — ieblējās īka, taču balss viņai tūdaļ iesprūda kaklā — Lisijs vienā rāvienā norāva balto cimdu no labās priekškājas. Lūsijs darīja to pašu. Nagainas ķetnas, īstas lielu kaķu ķetnas sagrāba lku aiz skausta no abām pusēm.
— Atdod man savu ķēdīti, man tā patīk, — ņurdēja Lūsijs un norāva ķēdīti Ikai no kakla.
— Atdod man savu lentu, man tā patīk, — šņāca Lisijs un norāva lentu Ikai no ragiem.
— Atdod arī vara stiepli, ja nekā labāka vairs nav, — šņāca Lusijs, — tā, un tagad mēs tevi nokodīsim. Jaunu kazu cepetis ir gards, nii-au-au!
— Jaunu kazu cepetis ir gards, pat ja tās ir tādas muļķes kā tu, — šņāca Lisijs un atšiepa smailos, iedzeltenos plēsoņas zobus.
Be-e-et es negribu! Negribu!
Tajā mirkli mežs nodrebēja līdz galotņu galotnēm no pērkonīgas balss, kas bazūnēja:
— Turies, lka! Gudrs sakāmvārds pauž: «Kas smejas visgardāk, tas smejas beidzamais.» Turies, mazā lka, es esmu Bakalaurs!
Pēc tam lka tumsā dzirdēja vairs tikai kņadu, ņaudienus, brēcienus un Bakalaura vareno balsi:
— Še tev! Še tev! Še tev!
Cik mīļš gan mazajai Ikai šajā brīdī likās Bakalaurs ar visu savu garo bārdu! Viņa vēl nemaz nespēja aptvert, ka ir palikusi sveika un vesela.
Tad nobrīkšķēja un nošalca krūmi, nodipēja zeme, un Bakalaurs elsa: - Prom viņi ir! Ika, mans bērns, vai tu noesi saskrāpēta nn sakosta?
—- Nē-ē … Bo-et . . .
— Nebaidies, tie tagad kaut kur vēl ilgi skaitīs kauliņus un nezin vai visus saskaitīs. Drīz tēvocis Tenis ar mežsargu atnāks šurp medībās, un tad lik viņi šo lo piedzīvos!
Sagrābstījusi sūnās savu ķēdīti, lentu un stiepli, Ika atguva balsi.
— Be-et. .. kas lie tādi — tādi - vispār bija?
— Nešpetņi, e-rne . .. Nedomā vairs par viņiem. Kāpēc Lu ballē neuzklausīji manu balsi, godājama āža balsi, mazā Ika? Lūši viņi bija, milzīgi kaķi, vai saproti, nabaga bērns?
— Vai, man no izbiļa notirpa kājas, — ievaidējās Ika, — apstāsimies drusku, mīļais Bakalaur! Savu mūžu es vairs ne-cgribēšu nevienu tādu redzēt! Meža pilis viņiem piederot!
—- Meža pilis, ē-mē? Biezoknis ir tās viņu pilis! Biezoknis, kur saule neiespīd. Zoba likums tur vēl valda. Naga likums tur vel valda. Cits citam tur krīt pie rīkles, plēš un kož, ē-mē …
Ausa jau dienas gaisma, kad Bakalaurs pārveda mājās drebošo un galīgi apjukušo Iku. Iekams viņi abi iegāja pagalmā, Bakalaurs rūpīgi apskatīja viņas balto kažociņu.
— Ē-mē, — viņš domīgi novilka, — maķenīt paplūkāta tā tava tualete ir gan. Bet tas nekas. Tu vēl esi laimīga. Visām kazām vis tāds Bakalaurs negadās pie rokas, kad lās dara blēņas un tīšuprāt nelaimi meklē, ē-mē! Nekas, nomierinies. Kā sakāmvārds pauž: «Dari ko darīdams, nebadi gaisu . . .»
Ar cuku Tīli iznāca citādi. Cūka Tīle bija pagalmā ieredzēta savas omulīgās dabas dēļ. Pat Tītarihs meklēja Tīles sabiedrību, jo varēja nesodīts svepstēt lulausei pie pašas auss visindīgākās piezīmes, — Tile par tām nelikās zinis.
Bet, kad uz dārzu tika atnesti gudrības vārdi, Tdei dzīve vairs neizskatījās rožaina. Kamēr ar gudrības vārdiem vairāk noņēmās pa augšu, pa Zaļajām Pazarēm putni vien, vel nekas. Lai ņemas, ka šņakst, kas tur Tīlei.
Taču pienāca diena, kad Bakalaurs savā lēnajā atgremotāja domāšanā bija ticis līdz punktam, ka gudrības vārdi ieviešami arī māj- kustoņu pagalmā. Viņš pats bija apguvis drošsirdības tikumu un kopš tā laika ieskatīja, ka citi ari nav atstājami mierā. Vispirms visi lika apmācīti vienprātības tikumā, un tas visiem ātri iepatikās. Nebija jau arī peļama lieta, sacīsim, seskam, kādam klaidonigam sunim vai uzmācīgai vārnai pagriezt uzreiz pretī visus pagalmā saskaitāmos ragus, pieres un knābjus. Tikai tā lielā nolrenkāšanās — lai vai kas krūmos iečabas, stalli nograbas, tūliņ atskan Bakalaura brēciens: — Tīle, Tile, netūļājies! Viens par visiem, visi par vienu! Hip, hip, bladāc! Virsū ielidējam!