Ari to vēl Tīle pārdzīvoja, bet pēc tam iesākās lielāki nelabumi. Tēvocis Tenis paziņoja, ka turpmāk tiks pieteikts karš slinkumam, mēlnesībai un ļaunprātībai arī. Un, lai nevienam neatliktu laika savu iemīļoto netikumu piekopšanai, katram pagalmā tikšot ierādīta piemērota nodarbošanās.
Vispirms tēvocis Tenis bija ar gudru ziņu pieglaimojies Tīlariham, nudien, pieglaimojies, citāda vārda Tile neatrada.
Proti. Tītarihs bija iecelts par dārza apsardzes priekšnieku! Kas tad 1111 bija tā apsardze — liels bars sikputnu, tas pats Tītarihs, Tērga, āzis, Maurava un kaza Bika, Ikas māte. Kaķus jau nekad nevarēja dabūt rokā, kad tie bija vajadzīgi, un zvārguļu kaklasaites arī neatļāva tos par sargiem izmantot. Ika vēl par mazu. Nu, un Tile . . .
Zilsekstainis tītars kļuva pārmērīgi lielīgs: asināja knābi vienā trīšanā, kūla spārnus, lai attīstītu muskulatūru, un aiz pārmērīgas uzpūtības pat aizmirsa ar visiem šķendēties, tik nozīmīgs viņš sajūtas. Ja viņš nospodrināja savus ieročus, tad cilpoja gar žogu, — vai tik tur nav pamanāms caurums, slepena eja vai kaut kas cits draudīgs. Kā caurums pamanīts — bulduro kā aizkauts, sauc visus talkā mālus jaukt un caurumus aizmūrēt…
Tērgai arī bija atrasta piemērota nodarbošanās — olu dēšana. Un Tērga pati gandrīz brīnījās par šo savu spēju. Viņas prieks auga ik ar jauni/dēto olu, un viņa ari nedomāja prieku slēpt — uzlaidās visredzamākajā vietā un kladzināja, kamēr visiem ausis piekladzinātas. Aiz pateicības par šo likumīgi nodrošināto tiesību kladzināt, ko knābis nes, Tērga kļuva atsaucīga arī pārējiem pagalma pasākumiem un patiesi piemirsa par citiem runāt.
Bakalaurs steidzīgi veica kazu un aitu skolas ierīkošanas priekšdarbus un reiz visus pārsteidza — viņš bija uzcēlis pagalma nomalē mazu, glītu nojumiti. Tā būšot dārzeņu tirgotava, tur izsniegšot veģetāras maltītes visiem.
— Kas izsniegs? — bija prasījusi Tērga. — Kam tad vēl vaļa?
Bakalaurs nekā noteikta nebija atbildējis, tikai pašķielējis uz Tīli ar tik nozīmīgu skatienu, ka Tdei bija sameties nelabi ap dūšu.
Kad Tile nelikās saprotam, ko no viņas grib, Bakalaurs bija viņai skaidri un gaiši pasacījis, ka Tīlei jākaunoties no sava slinkuma.
Tile? Slinka?
Tas skanēja tik riebīgi, ka Tīlei ne domāt negribējās. Nākotne rādījās drūma. Sasodītie, trīskārt sasodītie gudrības vārdi!
Tile klusēja un nelikās ne dzirdot Tītariha indīgās piezīmes, ne vistas klukstēšanu, ne Bakalaura bārdas skurināšanu.
— Mēs skumstam tevis dēļ, Tile, — reiz pasacīja āzis, — tu esi pagalma kauna traips, ē-mē …
Maurava centās Tīli pārliecināt, cik brīnuin jauki pakalpot citiem.
— Kamēr esmu dzīva, ne, — bija atcirtusi Tīle.
Tad viņu sāka klusībā apcelt — ik rītus Tile atrada pie savas siles pa rabarbera lapai ar nelietīgiem, viņai tēmētiem vārdiem:
Piemēram:
«Kā cauru maisu lāpīt slinkumu Jel kaunies, miesās stiprā cūka tu!»
Vai atkaclass="underline"
«Rukse, Rukse, cik tev grūti, — Dd un dzer un dubļos sūti!»
Apcēla arī citādi.
Tikko Tīle kaut kur apgulās, tītars klāt:
— Pavelielies nost, cienītā Otilij, jūs uzvēlāties tieši virsū manam knābja uztrinamajam akmenim!
Vai atkal — uzlec Tīlei tieši uz sāniem, kad tā guļ, un svepst:
— Atvainojiet, neredzēju. Noturēju jūs par lielu dubļu pikuci, Otīlij!
— Liecies mierā, dulbur, — lūdzās Tile, — dubļu pika, dubļu pika … kas ta tur? Kad zeme, tad labi — zemē runkuļi aug. Kad ūden- tiņš, labi — to dzer. Bet, kad šie abi kopā, tad tas nu būšot kaut kas ļauns … tad tie nu būšot dubļi. . .
Tik nepanesama bija kļuvusi Tīles dzīve. Tālab nav nekāds brīnums, ka viņas auss bija dzirdīga, kad reiz, gulēdama žogmalē un izbāzusi šņukuru ārpusē, tā ielaidās sarunās ar Jukundu, mazo, nešpetno kukaini.
Labrīt, tu lielā cuka, - sirsinaja Jukundus.
— Labrīt, sprukstiņ, — neuzticīgi atņēma Tile.
— Tu mīļprāliņ, sir, — turpināja vēl laipnāk Jukundus, — kā dzird, tevi piemeklējušas bēdas? Tevi te cenšoties visādi iznerrot, tu cūka?. . . Vai tas nu nav viens nelietīgs dārzs! Bija, bija dzīve, biji, biji lops kā jau lops, bet te . .. Tas viss no tā kalna, no Ligijas un Spurras. Traka sieva un satrakots zvirbulis, sir . .. Kāpēc tu neiekod viņai, cūka Tīle?
— Turi muti, ļuunprāliņ, — noskaitās cūka, — vai domā, ka cūkai ari cūcīgi jāuzvedas?! Kost gan nekodīšu. Ej prom, es cietīšu savas bēdas ka cietusi, bet nekādu tīģerieni tu no manis, cūkas, neiztaisīsi!
Jukundus iekoda mēlē un pazuda — viņš pārmeta pats sev, ka ielaidies ar resno, miermīlīgo cūku sarunās.
Nākošajā naktī Jukundus piesūtīja stallī guļošajai Tīlei sirmo žurku Skribli-Skrabli. Žurka centās Tīlei iegalvot, ka tai beidzamais laiks likL pie vira, un ar lo aizskāra vārīgu stīgu Tīles sirdi. Ja, bet ar ko lai šī precoties, Tile kaunīgi jautāja, būdama vienīgā cūka selā.
Skrible-Skrable solīja laist vēsti dižam preciniekam no garšas. No gāršas? Jā, vai tad Tīlei pret gāršu kas iebilstams? Ai, kas tur par dzīvi, ai! Bez tikumiem, bez likumiem, brīvā vaļā! Lai gaidot rit precinieku!
Tā notika, ka no rīta, kad Tīle gulēja pie komposta kaudzes un pārmija dažus vārdus ar Tīlarihu, 110 žoga puses atskanēja čabēšana. nošvirkstēja žogmalas krūmi, nobrikšķēja zari un no tiem atskanēja īsa, dobja ierukšķēšanās. Šajā skaņā bija kaut kas tik satraucošs, ka Tile neparastā ātrumā pacēla galvu un tītars sagatavojās knābi.
— Ruk! R-r-ruk! — atskanēja otrreiz un vēl pārdrošāk.
Vienlaikus ar šo rukšķienu aiz žoga vabām parādījās meža cuku barveža Urša pinkainā galva. Mazas, bet spožas acis raudzījās tieši uz Tīli.