— Nekas, tīri brangi noaugusi, tīri cūkaina cūka ir Tīle, — nekautrigi sauca Ursis.
— Jūsu zināšanai, svešiniek, — mūsmāju cūku pilnā vārdā sauc par Otīliju. Par Tīli viņu drīkst saukt vienīgi labi paziņas, — caur degunu novilka Tītarihs.
— Cūka Tile-Otīlij, alskrēju šurp no garšas jūs bildināt, lietišķi paziņoja Ursis, - nu?
Tīle ar brīnumos ieplestām acīm skatījās Ursi un neattapās bilst ne vārda.
— Esmu no vienkāršu, bet krietnu meža cūku bara, — sacīja Ursis, — man stāstīts par jums daudz laba! Atnācu to parbaudīt un jūs aicinu līdz uz gāršu! Nu?
—- Tiešām nezinu, — stostījās Tile, — neesmu par lo domājusi. Tā jau var apstulbt — lik ātri.
-— Man ir noteikts raksturs, — sauca Ursis, — kas tur ko daudz domai? Nāciet vien līdz, jums gāršā labi klāsies! Jūs ēdīsiet zīles, cik vien vēderā lien, atraksiet saldenas saknes, jūsu sivēniem būs košas svītras uz ribām, pati varēsiet staigāt, asti gredzenā valkādama. Es jus visur pavadīšu un apsargāšu. Vairāk man nav ko sacīt. Nu?!
Es nezinu .. .
— Savu mūžu neesmu lik daudz vārdu izsacījis uzreiz! Tas viss jūsu dēļ, Tile-Otilij! Nu! Ruk!
Es nezinu gan …
— Kas tur ko nezināt?! — brīnījās Ursis. — Pie cilvēka jūsu mūžs ir īss un pazemojošs. Jus taču šeit pārliekot no samazgām! Ruk! Nekad neatzīstielies meža cūku baram, ka esat kaut ko tamlīdzīgu mutē ņēmusi! Nāciet, Tile-Otilij, aizvedīšu jūs pie ozola ar vistreknākajam zīlēm. Nu!?
— Vai zīles ir gardas? prasīja Tile.
To nemaz nevar izsacīt, cik gardas, — lielījās Ursis, tā ir viscūciskākā, viscūkainākā, viscūcīgākā ēsma, kāda vien iespējama uz mūsu zemes zem koku Zaļajām Pazarēm!
Tile atslējās uz priekškājām un iztrausās no peļķes.
— Olilij, —■svepstēja Tītarihs, — jūs taču neskriesiet mežā?!
— Vai tur, zem ozola, ir daudz šo brīnum gardo zīļu? — jautāja Tile, skatīdamās uz Ursi.
— Vesels klāsts!
Tīle paspēra soli uz žoga pusi, bet vēl vilcinājās.
— Bet vai gāršā ir vēl kāds cits ozols arī, zem kura zīles guļ kā klāsts?
- Nu protams!
Tīle piegāja pie žoga. Tagad viņa stāvēja aci pret aci ar Ursi un ļoti uzmanīgi noskatījās uz lo. Tile jau gribēja izbāzt snuķi pa spraugu un lā īsti draudzīgi ar precinieku sarukšķēties, bet vēl kaut ko iedomājās:
— Bet vai gārša ir labi daudz šo ozolu ar gardajām zīlēm?
— Tos vēl neviens nav saskaitījis!
— Izlauziet žogā spraugu, Ursi, — un žigli, — sacīja Tīle. Klātesošie iekliedzās, kad vabiņas nobrīkšķēja.
— Otīlij! — iebrēcās Tērga. — Otīlij, kur jūs skriesiet! Nelieciet taču man kaunēties, ka esmu dzīvojusi kopā ar jums vienā sētā!
— Pārlieciet labi šo lietu, Tile, — lūdzās ari Bakalaurs, piesteidzies klāt.
2ogā jau parādījās caurums.
— Tā, nāciet nu, sprauga pieliekami liela, lai viss jūsu skaistums tiklu pa lo ārā, — vedināja Ursis.
Tīle izlīda pa spraugu, atskatījās un teica:
— Nomierinieties, mīļie ļautiņi. Citādi jūs noliesēsiet. Āzi Bakalaur, tagad es šķiros no jums un jūsu sakūdīto vistu un tītaru pulka. Gāršā man neviens nevarēs priekšrakstus noskaitīt un mani, priecīgu ēdāju, apvainot laiskumā. Uz neredzēšanos!
Tūlīt pēc tam viņa kopā ar Ursi pazuda lupstājos un brikšņa.
Iesākumā jaunuzsāktais ceļš Tīlei likās dēkains un jauks. Te ziedēja neparastas puķes, kūpēja reibinošas smaržas. Gaismas un ēnu spēle žilbināja acis.
— Ātrāk! Tīle-Olilij, mūs var vajāt, — mudināja Ursis.
— Neesmu radusi tik ātri skriet! Ursi, tas kaitē taukiem!
— Jums jānoliesē, dārgā Tīle. Meža cūku barā jākustas ātri un veikli.
— Kādēļ? Vai tad jūs dzīvojat mūžīgā skraidelēšanā? — ar izbiļu pieskaņu balsī vaicāja Tīle.
— Ja mūs majā mednieki, kāds vilks vai lūsis, tad — protams!
— Mednieki? Vilks? Lūsis?
— Visādi gadās! Nevajaga tusnīt, Tīle-Otīlij.
— Man atspiesti nagi! Mēs vairs neejam pa taku. Vai! Kā spiež! Čiekuri, kukuržņi, zari! Biezajās sūnās nemās neredz, vai kāju sper bedrē vai uz cietas zemes …
— Mēs ejam tieši uz ozolu ar gardajām zīlēm, nevaimanājiet tik dikti, mana draudzene!
Tīle druksu nomierinājās, kaut. bija gluži slapja nosvīdusi un visas četras kājas smeldzīgi sāpēja. Krūmus šķirstīja vējš, vējš duca vecajas eglēs, likās, ka biezokni kaut kas slapstās, smagi elpodams 1111 uzglūnēdams. Tīlei bija pavisam neomulīgi. Ar griezīgu smeldzi izšāvās caur sirdi atmiņa par mājām - par gaišo pagalmu, tīro stalli, nebēdīgu putnu pilno dārzu …
«Nebūtu es cūka, bet suns, es kauktu,» domāja Tde, «šitais Ursis, kad labi apskatās tuvumā, izrādās mežonīgs, izspūris, nu, pilnīgi tāds, uz kādu nevar paļauties ne par naga platumu. Viņa acis pārāk spoži spīguļo un spalvas slejas stāvus gaisā!»
Vēl gabaliņu tālāk pagājusi, Tile salēcās un iebrēcās pavisam nelabā balsī:
— - Ursi, glābiet! Nezvērs! Vai! Man visas Iris pazodes dreb!
- Kāds nezvērs?! Kur?!
Zem lazdas tupēja un sprausloja āpsis.
— Iīo-ho-ho! - pērkondimdoši iesmējās Ursis. — Tas jau mūsu labais, nekaitīgais kaimiņš āpsis.
— Vai tālu vēl jāiet? — žēli ieprasījās Tīle. — Tuvojas nakts, puķu krāsas kļūst pelēcīgas, gaiss drēgns. Kur mēs pārlaidīsim nakts melnumu?
— Barā, lielā barā, sānu pie sāna. Mīkstās sūnās!
— Ne jumta pār galvu? Ne sienu apkārt? Starp vējiem, kas pūš no visām četrām debess pusēm?!
Kas par to! Debesīs zvaigžņu, ka biezs! Zaros laipnas šalkas! Nu!