- - Vai, Ursi, es baidos, es baidos!
— Nezināju, ar cik bailīgu cūku man darīšana, Tile-Olīlij! Izrādās, ka esat sevišķi bailīga cūka ar sevišķi mīkstiem kāju nagiem!
Vai! Bet es te esmu . . . pirmo reizi. . . Vai vel tālu tas ozols un jusejo bars?
— Vēl tālu. Brīdi būs jāiet ari pa tumsu.
Man jau tagad kadiķi duras snuķi! Vai, vai! Ka tas viss kaitē taukiem!
— Meža cūkai tauki lieki.
— Es neesmu meža cūka! Esmu tikai māju cūka mežā!
no
Ruk! Kur bija mana saprašana, kad cs jūs vedināju līdz?!
— Vai jūs jau sākat ķīviņu? — raudulīgi vaicāja Tile.
— Ruk, ruk! Nē, bet… mums jāpasteidzas, man liekas, ka netālu kokā slēpjas lūsis. Vējš atnes līdz manām nāsīm asu meža zvēra smaku.
Griezīgs spiedziens, dobjš kritiens — Tile paģībusi gulēja melleņu mētrās.
- Nu, — sirdīgi elsoja Ursis, — ko nu? Ko nu? Es taču nezinu, kas darāms ar paģībušām cūkām!
Kur es esmu? — Tile iešņukstējās sīkā balsi, kad atžilba.
— Možā. Nejokojiet vairs tā, Tīle-Olīlij. Mums nav laika ļauties mazdūšībai! Nedrebiet, es lam lūsim parādīšu, ja viņš leks!
— Lēks?!
— Kā tad. Lūši lec no koka saviem upuriem uz kakla un cenšas tiem pārkost sprandu. Naga un Zoba viltība tā māca.
Atkal spiedziens:
— Es neesmu lūša upuris! Esmu māju cūka Tīle un ilgojos tikt mājās!
— Vai jūs jokojat, vai?
— Mājās, mājās, mājās, — aizkviecās Tīle.
- Drīz būsim pie manējiem. Neaušojieties nu, mijā Otīlij, ruk!
- Negribu pie jūsējiem! Gribu pie mūsējiem.
Klusāk, Tīle, meža Naga un Zoba viltības vārdi liek klusēt, ja esi svešā un tumšā vietā.
Ko? Viltības vārdi? Liek? Vai mežā arī jāklausa priekšrakstiem?
Ka la bez tā, Otīlij! Neesiet auša.
— Vai, - - šņukstēja un brēca Tile, - ka es esmu piemānīta un izcūkota! Kāpēc loci es bēgu no Bišudravām, ja man ic ari jāklausa priekšrakstiem? Tur vismaz bija dzejnieces priekšraksti, bet šī te?!
To izšņukstējusi, Tīle apgulās zem egles, un Ursis nevarēja viņu pierunāt iet lālāk. Tile atsacīja, ka gribot mirt nost, neko vairāk. Veltīgi nopūlējies, Tīles noraidītais precinieks aizgāja ar garu degunu.
Tīlei par laimi, viņas tuvumā tonakt neviens plēsoņa nemedīja, bet agri no rīta viņa izdzirdēja zaros Civja, māju zvirbuļa, balsi. Ci- vis lamājās, ka šim Tīles dēļ jāložņā pa mežu pretēji visām māju zvirbuļu ierašām, bet neko darīt, viņu dārzā izraudzījušies par Tīles mekletāju.
Ka, Tīle brīnījās, vai mājās vēl cerot, ka viņa gribēs atgriezties?
Jā, Čivis ņirgājās, ko ši gan domājot, gaišajā dārzā taču neļaujot ne skudrai velti pazust, kur nu vēl Tīlei. Vai tad Tīle nezinot, cik labprāt dārzā no otra gaida labu un cik nelabprāt ļaunu!
Tīle izslaucīja aizlūkušās acis un devās atpakaļ uz gaišo dārzu, tikai asti aiz kauna ilgi nevarēja nebēdīgi saritināt gredzenā.
KĀPĒC ŪPIS NOSIRMOJA
par puķu pulksteni nogulās saulei garam slīdoša mākoņa ēna.
Šajā brīdi uz valriekstu Koka pelēcīgā, druknā zara knābi pret knābi saskrējās zīle Pegija un žubju tēvainis Ciriks.
— Esi sveicināta, cienījamā zīle.
— Sveik', sveik', — nevaļīgi attrauca Pegija, — tāda kā neredzēta žube?
-- Atlaidos vietraudžos. Putni skrien šurp no malu malām. Te neviens otram velti neknābjot, esot varen jauks dārzs. Un kad tā paskatās…
Pār dārzu atkal aizslīdēja saulei garām skrejoša mākoņa ēna, bet dārzs nokļuva tumšāks. Ciriks izberzēja acis — jā, ēna slīdēja pār koku galiem, bot zemāk netika. Drīz vien Ciriks ieraudzīja arī, no kurienes gaisma nāk.
— Zilo, — Ciriks prasīja, — kas tie par dzelteniem lukturīšiem? Cits kokā, cits puķē, cits putniem pie spārna.
— Niek', niek', nav lukturi. Tās jau Spurras zelLa spalvas. Izdāļājis no labas sirds — un nu spīd.
— Kas tas par Spurru?
— Dzejnieces zvirbulis.
— Un jūs pali laikam esat saimnieku labā roka?
— Niek', niek', — nenoteikti stomījās zīle, — roka ne roka —
kāpēc lai es būlu roka, ja esmu zīle, — bet savi pienākumi man te ir. Esmu Pegija, puķu pulksteņa sargs.
— Vai tas laiku ari rāda? Tas pulkstenis?
— Kāpēc nerādīs, ja dažas puķes atver ziedkausu vai paceļ un nolaiž galvu noteiktā stundā. Tad tik jāsastāda pa kārtai. Bet mušu puķu pulkstenis rāda vēl kaut ko citu. Tas rāda, kad nāk negaiss, lai varam laikā ligzdas apsegt un bērnus sasaukt pajumtē.
Pieskrēja klāt zvirbulis Civis un uzsauca:
— Labrīt, Pegij!
— 'brīt, 'brīL!
— - Vielraudzis. Ciriks, — vīteroja žube, — būsim kaimiņi.
— Kaimiņu saradies, ka biezs, — gribēja piezīmēt Civis, bet aizcirta knābi. Viņš arī bija iemācījies, ka nelāgu vārdu dēļ nav vērts knābi vārstīt.
Pa tam Ciriks pētīja zvirbuli un nenocietās:
— Brīnums, ka te pacieš zvirbuļus arī. Šur tur tos sauc par — ē -
— Par liekēžiem, — īgni papildināja Civis, — runā droši. Esmu pieradis pie visāda, esmu jau pērnais zvirbulis. Bet bez zvirbuļa nevar. Kā tad tā? Kas tad pelēkā ziemas dienā uzsauks no zara gala nogurušam gājējam: «Dzīvs! Dzīvs!» Tāds sauciens padzen grūl- sirdību!
— Lab', lab', — apklusināja Civi zīle, — te neviens nedomā apstrīdēt zvirbuļu jautrības lielo audzinošo nozīmi cilvēka dzīvē.
Ieraudzījis pie lilijas piesieto Pegasu, Ciriks izbijās:
— Spārnots lops!
— - Dzejnieces jājamzirgs, — lepojās Pegija.
— Vai tas nezirgs kārtīgi piesiets? Ka neuzskrien gaisos.
- Bez Ligijas neskries.
Pa to laiku pielaidās klāt Spurra.