— Va vējš! Vareni, vēl viens vietraudzis. Mūsu saime aug. Pegij! Iepazīstini viņu ar gudrības vārdiem.
Spurra aizlaidās. Civis nogrozīja galvu:
— Drusku jocīgs jau ir, bet…
Pegija uzsauca: — Civi! Kaunies! Neaizmirsti:
Ap otru nepienākas knābi trīt, Bet pašam savas spalvas izknosīt.
Par sodu skaiti citus gudrības vārdus vietraudzim tu. Civis pakasīja pakausi un sāka:
— Šeit mūsu dārzā izskaudis un knābs Vien kaitēkļus un zvērus nešpetnus. Par knābja lielmeistaru saucams tas, Kas apknābj odus, mūdžus, ciešanas.
Tas skan varen cildeni. Var katrs savā vīzē ligzdu vīt, Pa savai vīzei balsi izlocīt, Bet ielāgo — prot briesmām cīnīties Par visiem viens, par vienu visi ies.
Runcis Bušudurs no krūma apakšas:
— Es arī māku ziņģes salikt par mūsu dārzu. Uzklausiet!
Zvērs lai neņaud sērs, Zaļi kremt ka jērs, Velti otram neiekniebj, Saldi čiepj!
Tpī, kā man tas riebj! .. .
Laikam runčelis būtu pēc šī izlēciena pazudis papardēs nesodīts; ja viņa priekšā kā no zemes neizaugtu likragainā Bakalaura tēls. Azis skatījās ar grūtsirdīga pārmetuma pilnām acīm un noblējās: Par huligānismu, saltiem, baltiem meliem, neslavas celšanu uz trim diennaktīm pie piena un maizes. Uz reņģu galvām neceri, run- čeli Bušudur, i.ā nu viņš ir.
Un azis nopūzdamies aizveda Bušuduru sev līdz, pa ceļam skaitīdams:
Ciriks: — Pegija:-
— Prom uz pagrabiņu, iztiksim ar labu. Kā sakāmvārds pauž: «Ko esi sējis, to susuriņi neapgrauž.»
Atskrēja aizelsusies ķirzaka un ziņoja:
— Gar žogu ložņā zebiekste. Ārpusē. Uz slazdiem neskatās, iekšā nelien, bet vazājas.
— Va vējš, — nosaucās Spurra, — Bakalaur! Laid runčeli vaļa! Taurē ragā!
Ciriks, knābi paplēlis, noskatījās, kā āzis mierīgi nomauc sev ragu, iepūš un uzmauc atpakaļ. Nākamajā mirkli visi kustoņi un putni aizjoņoja uz žogu un bija dzirdami izsaucieni:
— No daudzu knābju knābšanas,
No daudzu ķepu grābšanas
Tev, rakari, nav glābšanas!
- Ika, atsperies, nebelz neatspērusies!
— Titarih, pa labi! Pa labi!
— C, uzmanīgāk, nelieniet Mauravai zem naga!
— Bēg! Bēg! Prom ir!
Apskatījies, ka uz burzmas vietu aizskrējusi art Civis un Pegija, Ciriks pacietīgi gaidīja los atgriežamies.
Kad atgriezās Spurra un abi pārējie putni, Ciriks gudri novilka:
— Jā-a, tas jau labi. Redzētu, kā jums ielu, ja zebiekstei būtu spārni.
— Ja būlu … Ja lev būtu stigas, tad tu būtu mandolīna! — nečiepstēja Spurra. — Bet tu man patīc, Cirik. Tu neesi blēdis, tev vaļsirdīgas acis. Dzīvosim!
Nakti Ciriks kopā ar Spurru, Pegiju un Civi nolēma pavadīt aiz dārza žoga, vecajā priedē. Čivis gan gribēja atrunāt — dārzā taču drošāk, bet Pegija uzsauca:
— Niek', niek'! Mēs zinām, ko darām. Ar šito priedi neesot labais gals. Ķirzakas stāsta, ka te pa naktīm dzirdami aizdomīgi trokšņi. Jāuzmana.
Tuvojās pusnakts, kad kaut kāda švīkstēšana un čabēšana zem priedes uzmodināja trauslā snaudā iegrimušos putnus. Viņi paskatījās lejup.
Mēness stars bija iekritis tieši kādas tūskas puķes dzeltenajā ziedā, un tas tagad spīdēja kā liesmām pildīts.
Sēra dzeltenās uguns atspīdumā kustējās lielāki un mazāki stāvi.
— A, — klusiņām čukstēja Pegija, — visi pazīstami nešpetņi. Re, Cirik, tas ar brūno samta vesti ir zemesvēzis Jukundus, tas klein- kājis allaž tā šķielē caur pieri. Dzeltenbrūna i s, kas lokās ka zāle pa vējam, ir sesks Seskainis. Tā ir cauna, bet tā — sirmā žurka Skrible-Skrablo. Tā ir zebiekste, bet tie divi …
— Lūši Lisijs un Lūsijs, — papildināja Spurra, — va vējš, ko šie te visi? Turiet knābjus ciet un ausis vaļā!
Ķeburkajis Jukundus pakāpās uz apsūnojuša sprunguļa, lai būtu labāk redzams, un ņerkstēja:
— Tā stunda klāt. Ilgi esmu veltīgi mēģinājis sagrozīt galvas gan vienam, gan otram Visskaistākā dārza iemītniekam, liet no tiem lutaušiem prātīgs sabiedrotais neiznāk. Tāpēc esmu saņaudējies ar jums, jūs lūši, sapīkslējies ar tevi, tu žurka, un sasprauslojies ar zebieksti, caunu un sesku. Tā, jūs sazvērnieki. Laiks rīkoties - - Visskaistākais dārzs jāiegūst mums. Goddievvārds! Mūsu spēks — nakts spēks. Cilvēki, kas dzīvo dārzā, sapņo trakus sapņus par gaismu. Un gaisma iet arī vairumā, re, pat pa žoga šķirbām sāk jau spraukties laukā, man jau dzirkles atkodušās apgraizot.
Daudz nav ko gudrot, citādi viņi ar saviem zemē metamajiem gudrības vārdiem apgriezīs visu Ezermalu ar kājām gaisā! Nevar zināt, kur vēl ne izvazās gudrības vaidus tas nolāpītais dzejnieces zvirbulis. Saka gan, ka viņš tāds iedomu un sapņu zvirbulis vien esot, bet vai nu sapņi mazāk bīstami!
Pie darba! Tu, Skrible-Skrable, iesi pirmā. Žogmales cilpām un lamatām netiksim pāri, jāieiet pa vārtiem. Tev asi zobi, nograuz stabiņam stūri un - iekšā. Atvilksi atslēgu, mēs atslēgsim vārtus un — iekšā. Vai zini, kur vārtu atslēga stāv?
— Kā ne, pīks! Ligijas istabā. Un viņa guļ pie atvērta loga.
— Bet kaķi?
Tie jau no žurkām bēg pa gabalu, šie lempji ar zvārguļu rotām. Pīks! Drīz mani zobi grauzis muļķīgās pasakas, kurās Ligija stasta, cik labs esot labais un cik nelāgs nelāgais. Mēs tie nelāgie. Pīks!
— Mi-au, visiem rīkli pušu, — noņaudējās Lisijs ar Lūsiju.
Mazie putni priedē sastinga. Civis pat iežagojās, Ciriks palēcās,
Spurram un Pegijai saslējās galvvidus un pakakles spalvas.
— Man gan tas viss ne pagalam netik, — netālu iedunējās dobja, kaklā ieserējusi balss.
Šo balsi pazina visi — tiklab Ciriks, Spurra un Pegija ar Civi kokā, kā arī sazvērnieki koka pakājē. Spurras skatiens taustījās pa tumšo, blakus augošo egli no pazares uz pazari, līdz uz aizkaltuša zara stumbēna ieraudzīja arī dobjās balss īpašnieku. Ūpis, lielais ūpis! Pirmo reizi savā īsajā mūžā Spurra juta baiļu šermuļus auksti aizņirbam pa muguru un pakrūti.