Sazvērnieki zem koka paslēja degunus augšup, un pagaidām ūpis blenza lejup uz viņiem. Spurra skaitīja pie sevis:
— Par visiem viens, par vienu visi ies… Par visiem viens… Ligij, mīļa Ligij ar gaišo galvu un siltajām delnām! Kost? Tevi?! Par visiem viens … par vienu visi… Bet ko nu iesāki?!
— Oho, — iečerkslējās apakšā Jukundus, — tur augšā jau izspiego, lēļo un melš kads ūpis! Kas tev netīk mūsu nodomā, tu simtgadīgais zaļaci?
— Tas nav krietns. Tas ir paslepens, zemisks un negodīgs! — drūmi ducināja ūpis.
Jukundus, kleinkājainais kukainis, palēcās gaisā:
— Ko tu neteiksi! Goddievvārds! Opis kļūst par labsirdības un goda jūtu sludinātāju! Baltbiksis upis ar melno sirdsapziņu samācījies sapņu gudrības no neīstā sapņu zvirbuļa Spurras!
— Es nemācos nekādas svešas gudrības, zemesvēzi. Un sīkputnus plēšu un riju, vienīgi izsalkuma spiests. Es nepārkožu kaklus asiņu izsūkšanai vien. Es negrasos nokaut, tikai lai nokautu, — sabozies leni ripināja vārdu pēc vārda no knābja ārā ūpis.
— Ari mūsu naids ir izsalcis. Naids aizvien grib plēst un rit, — ņirgājās Jukundus.
— Nesaprotu, kur jūs to lielo naidu ņemat, kur ne, - pablisināja acis ūpis.
Seskainis atņirdza sīkos, baltos zobus:
— Melnais neieredz balto, līkais taisno, mazais lielo. Tā bijis, ir
un būs. Vienkārša liela. Klusē, vecais, muļķīgais ūpi, nebāz knābi cilu darīšanās!
Sazvērnieki vairs neļāvās traucēties, klusu apspriezdamies tālāk.
— Vai dieniņ, ko nu? Tas taču nedrīkst noliki, ka Ligija un tēvocis Tenis! Un Bakalaurs! Un Tīle! Vai!
— Tas nenotiks, — ar izmisuma trīsām balsī čukstēja Spurra, — mēs to nepieļausim, Pegij. Mēs.
— Vai nu traks, — murmināja Civis, — pavej, blakus ūpis, apkārt akla nakts. Kā nu tu gribi, Spurra, es naktī neredzu. Es pa nakti apkārt neskriešu. Uz savu galu.
— Cilvēki ir jābrīdina, — nepārsūdzami izlēma Spurra.
— Jābrīdina, — sašļucis piekrita Ciriks, — es gan viņus nepazīstu. Bet es pazīstu jūs. Es jūtu, ka pats kļūstu jocīgs. Gudrība un mīlīgums laikam līp tāpat kā masalas.
— Jābrīdina, — atbalsoja Pegija.
- N-jā-ā … nopūtās Čivis, bet tad sastinga. Brīdināt! Skriet! Kā!
— Rimstieties, — klusināja viņš pārējos, — mēs nemūžam ne- aizkulsimies pa tumsu līdz Ligijas logam.
— Es nevaru rimties, — atcirta Spurra, — man deg!
— Kas tad deg? Ja degtu, es redzētu. Ne spalvas gals vēl nav aizsvilies.
— Man arī deg, — šņukstēja Pegija, — ne jau spalvas, Civi, dziļāk. Sirds. Bet, kad sirds deg un liek skriet, tad jāskrien, tad nekā. Citādi es tikpat bušu pagalam. Sirds pārmetīs. No sirds pārmetumiem nobeigušies daudz prāvāki radījumi, pat pieauguši cilvēki. Kur nu vēl nieka dzeltena zīle …
Spurra no vienas, Ciriks no olras puses piekrizdami mēmi piespieda knābjus pie zīles kakla un atkal atvilka nost. Tas nozīmēja augstākās atzinības izsacīšanu Zaļo Pazaru valstībā.
— Pegij! Kur tavs prāts! — lūdzās Čivis.
— Klusu, — pārtrauca Spurra, — Čivi, tu paliec, ja gribi. Mēs trīs skriesim.
— Nu, skrieniet veseli. Es … Vai, nu es jūtu, ka ari man jāskrien! Es arī. Es jums līdz. Kad jāmirst, jāmirst.
Ai, kā Čivim negribējās mirt! Taču viņš juta, ka ne vien Pegijai vai negudrajam Spurram — ari viņam pašam krūtis pret sirds vietu kaut kas kaisa un urdīja, kaut kas pavēlēja sekot Spurram ar Pegiju un Ciriku, aizmirstot paša galvas un astes drošību.
— Un tu, Cirik?
— Es ar tevi, Spurra. Kur liksi, tur skriešu. Ardievu, mana sieva ( aricina, negaidi mājās! Man pielipusi šī dārza negudrā gudrība.
— Man ir savs nodoms, — aši čiepstēja Spurra, — vienīgais, kas Visskaistāko dārzu var glābt. Jūs tikai sekojiet man, mēģiniet likt līdz, klausiet, ko likšu. Tā! Nomesties uz tā zemākā kailā zara! Visiem! Tā! Un tagad — uz priekšu!
Tumsā nošalca Spurras spārni, nošvīkstēja zari, trīs putni, kas sekoja dzejnieces zvirbulim, gaisā gandrīz sastinga, gandrīz novēlās zemē. Spurra ieklunkuroja tieši kokā, kur pie zara stumbēna turējās varenie, līkie ūpja nagi.
— Spurra! Spurra! Atpakaļ! Tur sēž mūsu nāve!
— Sekol man! Visi! Žigli!
Apdulluši un trīcēdami Ciriks, Civis un Pegija laidās pa zaru galiem Spurram līdz, bel Spurra — tieši ūpim klāt! Pavisam klat!
— Kas vēl nebūs?!
Tādi kā smiekli, kā šņuksti izlauzās no vecā ūpja knābja, pārsteigtās acis iepletās un iezvērojās. Ūpis las pievērsa četriem drebošajiem mazputniem, vairākkārt pamirkšķināja — kā tad, dzīvi maz- pulni.
— Kas vēl nebūs?! — paaugstināja balsi ūpis. — Vai jums dzīvība apnikusi? Paša nakts vidū? Ko, arī tu te esi, dzejnieces zvirbuli, un tik tuvu blakus man? Na nu, tu tomēr neesi pasaka vien, es jūtu, ka esi silis. Spurra! Zīle! Žube! Zvirbuli! Ko tas nozīmē?
— Ūpi, — stingrā balsi sacīja Spurra, — es un mani draugi pie tevis atnācām paši, ievēro to. Šonakt tev nebūs jābrikšķina gāršas zari, maltīti meklējot. Mēs atnācām paši, ielāgo, vai tu ielāgoji?
— Tu runā stingrā balsī, dzejnieces zvirbuli, bet arī tu drebi. Visi jūs esat traki nobijušies. Negudrie! Nakts paies, rit spīdes saule un jūsu vairs nebūs.
— Mes baidāmies, jā, un tomēr atnācām paši, — sacīja Pegija, — to taču tu neapstrīdēsi?
— Kas vēl nebūs! Es kļūšu traks! Paši gan.
— Tev jāizpilda viens vienīgs mūsu čelrata lūgums, mazs lūgums, tīrais nieks milzīgam ūpim. Tad varēsi mūs aprit, — runāja Spurra.
— Stāsti!
— Mums jābrīdina un jāuzmodina cilvēki. Tu jau dzirdēji, ko nolēma tie nekrielneļi zem koka. Pat tev tas nepalika. Tu esi briesmīgs, bet godīgs putns. Tev tas ļoti nepatika,
— Kas vēl nebūs! Nepatika ar.
— Mēs nespējam nakti lidot tālu, to tu zini. Skrien tu brīdināt Ligiju. Logs vaļā. Skrien iekšā. Saki, ka Spurra… Nē, nesaki par mani neko. Viņai sāpēs sirds. Uzmodini Ligiju. Dari, ko zini, bel uzmodini! Plūc viņu aiz gaišajiem matiem, sit ar spārniem pa pieri, tikai dari to visu ātri. Brīdini, kas draud.