Spurras balss apsīka kaklā, viņa izturība bija galā.
— Tā, tā. Izrīkot tu māki. Bel kas man no lā tiks?
— Tu atgriezīsies šurp un mūs atradīsi tepat. Un varēsi aprit. Visus četrus.
— Izmuļķosiet, - - sēca ūpis, — bet, kas būs, būs. Skriešu kauču vai tālab vien, ka jās atnācāt paši.
Ietrīcējās gaiss, nomargoja zaļo acu lukturi, ūpis nedzirdami aizlaidās.
Pēc īsa brīža soļu troksnis, balsis un kņada mājā un dārzā liecināja, ka ūpis patiesi uzmodinājis cilvēkus.
Viņi ir glābti. Tūliņ ūpis drāzīsies šurp. Glābsimies nu paši! — iestenējās Civis.
— Nē, — atbildēja Spurra, — ūpis savu solījumu turēja. Vai mēs sliktāki? Kā tu domā, C'.irik?
— K-kur tu, tur es, — noklabēja tumsā Cirika knābis.
Pegija klusēja. Apklusa arī Čivis. Četri mazi putni tupēja zarā, piemiedza acis un domās atvadījās no gaišās Zaļo Pazaru valstības. Katra dzīvā, siltā vējā drebošā lapa pazarēs viņiem patlaban likās dārgāka nekā jebkad iepriekš. Ik tuvinieks, pat visķildīgākais un neciešamākais, lielākā maiguma vērts.
Kluss, liels, acu lukturus zibinādams, sīkputniem blakus nolaidās ūpis.
— Ko, — viņš elsa, — tepat, te? Kas vēl nebūs! Jus nebēgāt? Kas jums dod tik neprātīgu drosmi, sīkie putni?
Pegija nejaudāja parunāt. Jūlīgā zīle bija kļuvusi pilnīgi bezspēcīga.
Spurra cieta klusu, viņš domās bija ar Ligiju, Mi un lielo, lādzīgo ragaini Bakalauru. Viņš redzēja ari Visskaistākā dārza puķes — skaidri kā dienā.
Tad ierunājās Čivis:
— Viņš — Spurra — un arī Pegija apgalvo, ka tā esot degoša sirds.
— Ko-oV! Sirds, kas liek skriet nāvei rīklē?
— Sirds! — klusu nosacīja arī Spurra.
— Kas vēl nebūs! Es kļūšu traks! Kas vēl nebūs! Sirds!
Lipis, klaigādams šos vārdus, uzšāvās augstu gaisā. Viņš juta, ka tam no pārsteiguma un brīnumiem par negudrajiem sīkputniem sa- spurojas un ērmoti čaukst spalvas.
Ūpis aizdrāzās nakti tālu prom, bet viņa pārsteigums neaprima.
Kad lielais putns rītausmā nolaidās atveldzēt izkaltušo rīkli pie Pijola ezera, viņš ieraudzīja ūdens spogulī, ka pa nakti no brīnumiem nosirmojis līdz beidzamajai spalvai.
NEATKLĀTĀS zemes
Pievakarē aplaistīdama puķes, Ligija satrūkās— aiz bieza kadiķu pudura viņa atrada zemē guļam balto kazu Iku un Ika šņukstēja ka izkulta.
— Kas tad nu?! Kopš tu ej Bakalaura kazu skola, man ta vien likās, ka esi kļuvusi par prātīgu kazu?!
Pēc ilgas prašņāšanas Ika atzinās, ka viss jau būtu labi, ja kaut kas nebutu nelabi. Viņa vairs neiederoties citu kazu sabiedrībā. Laikam viņa esot jau par daudz prātīga, tāda kā izņēmuma kaza. Viņai aizvien labāk tīkot brīvos brīžus pavadīt vienatnē un pārdomās, nevis spert zemes gaisā un blēņoties ar citiem āzēniem vai kaželēm. Kopš tās meža balles Ika esot vīlusies aušībās un jūtot sevi lielu tieksmi pēc cēlākām lielām.
—- … jo tāda man daba, — nobeidza Ika. — Kad es kaut ko gribu, tad ļoti stipri gribu. Mana māte arī pārliecināta, ka es esot maiga un cēla izņēmuma kaza. Man iepaticies sapņot. Savos sapņos pieredzu visraibākos notikumus, atklāju vēl neatklātas zemes, laikam esmu dzimusi ceļiniece vai — jūs līkai neapvainojieties — pat kazu dzejniece …
— Es neapvainojos, — pakratīja galvu Ligija, — visi dzejnieki atklāj vēl neatklātas zemes . . . Vai gribi, es tev arī tās parādīšu?
— Kur tad? Vai tepat? Liela muiža! Tepat viss jau sen atklāts, tīri apnicis.
— Nāc vien līdz!
Ligija apstājās un apturēja Iku kādā dārza nostūrī.
— Tā. Paskaties apkārt! Ko tu redzi?
— Nu, krietni daudz puķu!
— Bet kā tās sauc?
— To gan nezinu. Ka tik smaržo.
— 2ēl. Tad gan tu neredzi arī to, ka viena tīģerlilija nokārusi galvu — tā par maz laistīta, tagad ir tveicīgas dienas, puķēm bieži slāpst. Tāpat laikam tu nedzirdi, ka kallas ar savām baltajām taurēm pūš priecīgu vasaras maršu.
— N-nē.
— Droši vien tu neredzi arī to, ka dzeltenā roze pārmetot ceļ mums pretī ar millrasu gluži apsarmojušu lapu. Bel ko saka tev lunkija ar svītrainajām lapām?
— Sa-aka?!
— Jā! Viņa apgalvo, ka nemaz nedrīkstot vērt vaļā blakus spilgtajai kresei savus bālganos ziedus. Košākie kreses ziedi nodarīšot lunkijas ziediem pāri, tos apēnošot un ar tiem ķīvēšoties. Vai tu nezini, ka nesaderīgas krāsas ķīvējas tāpat kā nesaderīgas skaņas? Tagad paraugies lazdā, Ika! Kas tur redzams un dzirdams?
— Visādi putni. Raibi.
— Nevis «visādi», bet tikai viens sārtbaltam puķu zirņa ziedam līdzīgs ciglis, divas zilcepures žubes un kaņepju pulns ar vīna sarkanām krūtīm un galvu.
— Jā. Un ciglis vītero.
— Ai, nē, Ika, viņš nevītero, bet stāsta bēdīgu stāstu. Gāršā no biezokņa esot ieklīdis sīlis, grezns kā mērkaķu puķe, bet varen ļaunprātīgs rīma. Izpostījis trīs ligzdas, klaidonis pašreiz sēžot gāršas vecākajā un garākajā eglē. Tur viņš apvainojot un izaicinot uz divkauju ne vien kaLru garām lidojošu sikputnu, bet pat viņu sievas. Rīt jāpadod ziņa mežsargam, lai iepazīstina sīli ar divstobreni. Citādi lo neizmācīsi, ir jau mēģināls …
— Vai jūs ik dienas tā saņemat vēstis no putniem?
— Jā. Bet tagad putnu sūdzību stunda ir galā, tagad sākas vakara dziesmu laiks. Vispirms man jasacer vārdi cig]a un kaņepju putna rītdienas dziesmām. Viņu meldijas, mani vārdi — tā esam vienojušies.
— Vai es drīkstu zināt, kādus vārdus jūs satiksiet cigļa rītdienas dziesmai?
— Gribu, lai ciglis rit dziedātu tā:
Zvaigžņu vairāk neka lapu kokā,