Roberts HAINLAINS. VISUMAS PABĒRNI
Ekspedīcija uz Centaura Proksimu, kuru noorganizēja Džordana fonds 2119. gadā, bija pirmais mēģinājums sasniegt tuvākās mūsu Galaktikas zvaigznes.
Par ekspedīcijas turpmāko likteni var izteikt tikai minējumus ...
Frenks Buks.
Mūsdienu astrogrāfijas romantiķi, izdevniecība "Lux Limited"
I. DAĻA VISUMS
- Uzmanīgi, mjuts!
Dzelzs gabals ietriecās starpsienā tieši virs Hjū galvas ar tādu spēku, ka tad, ja lingotājs būtu trāpījis, tas noteikti būtu izdūries cauri galvaskausam. Hjū Hoilands strauji pieliecās, ar kājām atgrūdās no grīdas un, aizlidojis pa koridoru vairākus metrus, izrāva nazi.
Pie pagrieziena pārmetis gaisā kūleni, viņš nostājās uz kājām. Koridors aiz pagrieziena bija tukšs. Viņu panāca abi biedri.
- Aizgāja? - jautāja Alans Mahonejs.
- Aizgāja, - Hoilands atbildēja. - Redzēju, kā ienirst lūkā. Šķiet, viņam bija četras kājas.
- Četras vai divas, mums tagad vienalga, to mjutu nenoķert, - pateica Morts Tailers.
- Ko vēl ne, tvarstīt te viņu! - Mahonejs atsaucās. - Kāda Hafa dēļ viņš mums vajadzīgs!
- Es gan labprāt būtu viņu noķēris, lai pēc tam par šo to aprunātos, - atbildēja Hoilands. - Zvēru pie Džordana, ja viņš būtu trāpījis divas collas zemāk, būt man Konverterā.
- Beidz te zaimot ik pēc diviem vārdiem, - Tailers pārmetoši sacīja. - būtu tevi dzirdējis Kapteinis! - Un viņš godbijīgi pielika plaukstu pie pieres, kā jau tas pienākas pie Kapteiņa pieminēšanas.
- Džordana dēļ, - Hoilands asi atcirta, - nekļūsti pārgudrs, Mort. Tevi vēl nav paaugstinājuši par Zinātnieku, un es diez vai esmu mazāk dievbijīgs par tevi, un neredzu grēku, ja reizēm ļauju vaļu jūtām. Pat Zinātnieki tā izsakās, kad sadusmojas, pats esmu dzirdējis.
Tailers jau atvēra muti, bet tomēr paklusēja.
- Klausies, Hjū, - Mahonijs saķēra Hoilanda roku. - Labāk iesim no šejienes prom. Mēs vēl nekad neesam uzkāpuši tik augstu. Es gribu atgriezties tur, kur ir normāls smagums.
Hoilands, žnaudzot naža rokturi, ar nepacietību skatījās uz lūku, kurā pazuda ienaidnieks.
- Labi, mazais, - viņš piekrita. - Priekšā garš ceļš, patiešām laiks atgriezties.
Viņš pagriezās un devās uz lūku, caur kuru viņi bija uzkāpuši šajā līmenī. Augšup bija jākāpj pa stāvām kāpnēm, bet tagad Hjū vienkārši atgrūdās no lūkas vāka un sāka lēnām nolaisties uz klāja piecpadsmit pēdas zemāk.
Tailers un Mahonejs sekoja viņam. Tā viņi laidās lejā - caur desmitiem lūku un draudīgiem, vāji apgaismotiem klājiem. Ar katru reizi lēciens nedaudz paātrinājās, un viņi piezemējās nedaudz smagāk. Beidzot Mahonejs neizturēja:
- Hjū, beigsim lekt. Es sadauzīju kāju. Tālāk kāpsim pa kāpnēm.
- Labi, bet tas prasīs vairāk laika. Starp citu, vai mums vēl tālu?
- No šejienes līdz fermai kādi septiņdesmit klāji, - atbildēja Tailers.
- Kā tu to zini? - Mahonejs aizdomīgi apjautājās.
- Zinu, jo skaitīju, tu, muļķagalva.
- Stāsti vien! Skaitīt prot tikai Zinātnieki. Domā, ja tevi māca lasīt un rakstīt, tu jau zini visu?
Hoilands iejaucās, pirms arguments pārvērtās strīdā:
- Aizveries, Alan. Varbūt viņš tiešām prot skaitīt. Morts šādās lietās ir meistars. Un, spriežot pēc smaguma, viņam taisnība.
- Bet vai saskaitīt asmeņus manā nazī viņš nevēlas? - Alans negribēja piekāpties.
- Aizveries, tev saka. Tu ko. Likumu nezini? Ārpus ciemata dueļi ir aizliegti.
Klusēdami viņi turpināja savu ceļu, viegli skrienot pa kāpnēm, līdz pieaugošā gravitācija viņus piespieda pāriet soļos. Drīz parādījās spilgti apgaismots līmenis, kur attālums starp klājiem bija divreiz lielāks nekā augšā. Gaiss šeit bija mitrs un silts.
- Beidzot... - sacīja Hjū. - Tomēr es neredzu mūsu fermu. Laikam atnācām no otras puses.
- Lūk, tur ir kāds fermeris, - norādīja Tailers. Iebāzis mazos pirkstiņus mutē, viņš uzsvilpa un tad uzkliedza: - Ei, draugs? Kur mēs esam atnākuši?
Zemnieks bez steigas aplūkoja visus trīs, pēc tam paskaidroja, kā atrast Galveno Ceļu, kas ved uz viņu ciematu. Viņi enerģiskā solī nostaigāja pusotru jūdzi pa plašu, diezgan ļaužu pilnu tuneli. Pārsvarā viņiem pretī nāca zemnieki, stumdami sev pa priekšu piekrautus ratus. Tad viņi ieraudzīja nestuvēs cienīgi šūpojamies kādu zinātnieku, kuras nesa četri liela auguma kalpi. Viņa ieroču nesējs gāja pa priekšu, izgrūstīdams no ceļa vienkāršos ļautiņus ... Bet drīz visi trīs ieradās sava ciemata kopīgajā pulcēšanās vietā - plašā telpā, kas bija trīs klāju augstumā. Šeit viņi izšķīrās. Hjū devās uz kadetu kazarmām, neprecētajiem jauniešiem, dzīvojošiem atsevišķi no vecākiem.
***
Viņš nomazgājās, pēc tam devās pie sava tēvoča Edvarda Hoilanda, pie kura strādāja par ēdienu. Kad Hjū ienāca pa durvīm, tante uz viņu paskatījās, taču neko neteica: sievietei pienācās klusēt.
- Sveiks, Hjū, - sacīja tēvocis. - Atkal klaiņo apkārt?
- Labu ēdienu, tēvoc ... Protams, klaiņoju ...
Eduards Hoilands, solīds, līdzsvarots cilvēks, iecietīgi pasmīnēja:
- Nu, kur tad bijāt, ko redzējāt?
Tante klusi izslīdēja pa durvīm un atgriezās ar vakariņām priekš Hjū, nolika viņam priekšā šķīvi, taču viņam pat prātā nenāca pateikties par šīm rūpēm. Pirms atbildēt, viņš norija kodumu.
- Bijām augšā. Nokļuvām gandrīz līdz bezsvaram. Bet tad mjuts gandrīz izšķaidīja man galvaskausu.
Tēvocis pasmīnēja:
- Lauzīsi kaklu šajos graustos, puis. Būtu labāk darījis mājas darbus un gaidījis dienu, kad nomiršu, un atstāšu visu tev.
Hjū sejā parādījās spītīga sejas izteiksme.
- Vai tad tev nebūtu interesanti, tēvoc?
- Man? Nu, kad biju jauns, es arī daudz klaiņoju. Izstaigāju visu Galveno Ceļu, pēc tam atgriezos ciematā... Un vēl esmu bijis Tumšajā Sektorā, kur mjuti bezmaz ķēra pie papēžiem. Redzi rētu?
Hjū bija redzējis šo rētu ne reizi vien, un tēvoča stāsts viņam jau bija apnicis līdz nelabumam. Padomājies tik, kāds varoņdarbs, reiz pagājies pa Galveno Ceļu! Pats Hjū gribēja pabūt visur, visu apskatīt un visu iemācīties. Vismaz augšējos līmeņos. Ja jau cilvēkam nebūtu lemts kāpt tik augstu, kāpēc tad Džordanam vajadzēja tos radīt?
Bet šīs domas viņš paturēja pie sevis un turpināja ēst. Edvards Hoilands nomainīja tēmu:
Man vajag apmeklēt Liecinieku. Džons Bleks paziņoja, ka esmu viņam parādā trīs cūkas. Gribi doties kopā ar mani?
- Vispār, laikam jau ne. Lai gan jā, aiziešu.
- Tad pasteidzies.
Pa ceļam viņi iegāja kazarmās, un Hjū atprasījās, lai dotos kopā ar tēvoci, darīšanās.
Liecinieks dzīvoja mazā, smirdīgā telpā komūnas malā, kur viņš bija viegli pieejams visiem, kam bija vajadzīgi viņa pakalpojumi. Viņš sēdēja uz sliekšņa, ar nagu rakājoties zobos. Viņa māceklis, pūtains, tuvredzīgs pusaudzis, tupēja aiz viņa uz ceļgaliem.
- Labu ēdienu, - sacīja tēvocis.
- Un arī tev labu ēdienu, Edvard Hoiland. Ieradies darīšanās vai vienkārši sastādīt kompāniju vecam vīram?
- Gan tā, gan citādi, - diplomātiski atbildēja tēvocis un pēc tam izklāstīja savas vizītes būtību.
- Tātad, kur te problēma? - teica Liecinieks. - Līgumā skaidri pateikts:
"Džons Bleks iedeva Edvardam auzas, lai Eds atvestu viņam cūkas.
Kad sivēni paaugsies, divi no viņiem Džonam tiks piešķirti."
- Sivēni ir paaugušies, Edvard Hoiland?