Viņi runāja arī par cilvēkiem, kuri to izgatavojuši devās ceļojumā, par savu pagātni, par Zemi - šo viņiem dīvaino un nesaprotamo pasauli, kur cilvēki dzīvoja ārpusē, nevis iekšā.
Hjū centās saprast, kā cilvēki tiek noturēti uz Zemes, kāpēc neaizlido Pasaules telpā. Viņš par to iztaujāja Džo un beidzot ieguva priekšstatu par gravitāciju.
Bet ar dvēseli viņš tai tā arī nenoticēja - tas šķita pārāk neticami, bet vēlāk, kad viņa priekšā parādījās pirmie neskaidrie priekšstati par kosmosa navigācijas un kuģu vadības mākslu, viņš beidzot to pieņēma ar prātu.
Beidzot, viņam izdevās pierunāt Džo-Džimu vēlreiz aiziet uz Galveno Vadības telpu. Džo pastāstīja Hjū to mazumiņu, ko zināja par vadības ierīcēm.
Sen aizmirstajiem Džordana fonda inženieriem-projektētājiem tika uzdots uzbūvēt kuģi, kas darbotos pat tad, ja lidojums ilgtu vairāk nekā aplēstie sešdesmit gadi. Zinātnieki šo uzdevumu bija izpildījuši izcili. Veidojot galveno dzinēju, vadības sistēmas un mehānismus, kas paredzēti normālu dzīves apstākļu nodrošināšanai, tika izstrādāts princips, kas būtiski atšķīrās no visiem, kādi jebkad pastāvējuši. Kuģis - šis cilvēka ģēnija produkts - bija uzbūvēts tā, lai tas darbotos ja ne mūžīgi, tad vismaz ārkārtīgi ilgi. Pat ja tiktu nogalināta, vai ietu bojā visa ekipāža, tas turpinātu lidojumu, joprojām apgaismots, joprojām ar svaigu, labi attīrītu gaisu, ar dzinējiem, kas kuru katru mirkli gatavi startam. Un arī tagad, kad lifti, konveijeri un citas palīgierīces jau sen bija aizmirstas un pamestas, visas kuģa pamatiekārtas turpināja kalpot savai tumsonīgo cilvēku kravai un gaidīja pietiekami asa prāta atmodu, lai tas atrastu atslēgu Kuģa atdzīvināšanai.
Tāpēc, kad Hjū nepieredzējusī, bet meklējošā roka tika uzlikta uz gaismas laukuma zem uzraksta "Paātrinājums", nekavējoties pienāca atbilde. Virs Galvenā pilota sēdekļa uzmirgoja sarkani burti, un displejā iedegās uzraksts: "Galvenais dzinējs - nav sardzes apstiprinājuma"
- Ko tas nozīmē? - Hjū jautāja.
- Grūti pateikt, - Džo atbildēja. - Mēs reiz to pašu izdarījām Galvenā dzinēja nodalījumā, un tur parādījās uzraksts:
"Galvenā Vadības telpa - nav sardzes apstiprinājuma."
Hjū apsvēra un pēc tam jautāja:
- Interesanti, kas notiktu, ja tu aizietu uz motoru nodalījumu, pie Galvenā dzinēja, kamēr es šajā laikā atrastos Galvenajā Vadības telpā?
- Grūti pateikt,- Džo atkārtoja.
Hoilands klusēja. Viņa prātā nobrieda lēmums. Viņš to rūpīgi pārdomāja.
Hjū ilgi gaidīja īsto brīdi - viņam bija jārunā ar dvīņiem kad tie būs labvēlīgā garastāvoklī. Kādu dienu, kad viņi atkal sēdēja Kapteiņa kajītē, viņš beidzot nolēma riskēt. Džo-Džims tikko bija kārtīgi paēdis, ērti izlaidies krēslā un pa iluminatoru raudzījās uz rāmajām zvaigznēm. Hjū lidinājās viņam blakus.
- Paklau, Džo-Džim, - Hjū iesāka.
- Kas ir puis? - Džo atbildēja.
- Skaisti, vai ne?
- Kas skaisti?
- Zvaigznes ... - Hjū pamāja ar roku pret iluminatoru un uzreiz saķēra krēsla atzveltni, lai neaizlidotu sānis.
- Protams, skaisti. No šī skata kļūst labi dvēselei.
Dīvainā kārtā to pateica Džims. Hjū saprata, ka pienācis īstais brīdis, kuru viņš bija gaidījis. Sakopojis drosmi, viņš izgrūda:
- Kāpēc mums neizdarīt lietu līdz galam?
- Kādu lietu? - Džo jautāja.
- Lidojumu. Kāpēc mums neiedarbināt Galveno Dzinēju un nepārņemt vadību? Galu galā kaut kur tur, - Hjū runāja ātri, lai viņu nepaspētu pārtraukt, - kaut kur ir Zemei līdzīgas planētas, katrā ziņā mūsu senči tā domāja. Mums tās ir jāatrod.
Džims izplūda smieklos, Džo papurināja galvu.
- Puis, - viņš teica, - vai tu esi pie pilna prāta? Kaut ko tādu, pat no Bobo nedzirdēsi. Aizmirsti par to pat domāt.
- Bet kāpēc?
- Tāpēc, ka mums tas nebūs pa spēkam. Šādam uzdevumam nepieciešama kompetenta apkalpe, kas apmācīta Kuģa vadībai.
- Vai tad mums vajag daudz cilvēku? Kuģī taču ir ne vairāk kā desmit kontrolpunkti. Es domāju, ka desmit līdz divpadsmit cilvēki to varētu pavisam labi vadīt. Ja vien viņi, protams, būtu tikpat zinoši kā jūs abi, - viņš ar apdomu piebilda.
- Kas ir, Džo, pieķēra gan tevi? Bet puisim, protams, taisnība, - Džims pasmīnēja.
Džo palaida mājienu gar ausīm.
- Tu pārvērtē mūsu zināšanas un iespējas, Hjū, - viņš teica. - Es atzīstu, ka mēs varētu iemācīties vadīt Kuģi, bet ko pēc tam? Mēs nezinām pat to, kur atrodamies. Tikai Džordans zina, cik gadsimtu Kuģis ir dreifējis viens pats. Mums nav ne jausmas ne par tā kursu, ne ātrumu.
- Bet tu pats man parādīji navigācijas instrumentus, - Hjū stingri stāvēja pie sava. - Esmu pārliecināts, ka jums abiem nebūtu nekādu grūtību tos izprast, Džo, ja tikai jūs gribētu.
- Vispār jau tev taisnība, - Džims piekrita.
- Nelepojies nu, brāl, - Džo viņu aprāva.
- Bet es nemaz nelepojos, - Džims atcirta. - Es tikšu galā ar jebkuru ierīci, ja tikai tā vispār darbosies.
Džo tikai pasmīkņāja.
Pirmā mazā uzvara. Viņi jau strīdas savā starpā, un tas arī vajadzīgs Hjū. Un labi, ka tas no viņiem, ar kuru visgrūtāk kaut ko sarunāt, jau ir viņa pusē. Tagad panākumi būtu jānostiprina ...
- Es zinu, kur dabūt cilvēkus, ja jūs piekristu viņus apmācīt.
- Kur tad? - Džims neuzticīgi jautāja.
- Atceries, es jums stāstīju par jaunajiem zinātniekiem?
- Ā, par tiem kretīniem ...
- Bet viņi jau nezina to, ko zinām mēs. Bet citādā ziņā viņi ir saprātīgi domājoši cilvēki. Ja es varētu atgriezties pie viņiem un pastāstīt par to, ko uzzināju, tad savāktu pilnīgi piemērotu komandu apmācībai.
- Paskaties uz mums tā uzmanīgi, Hjū, - Džo pārtrauca. - Un pasaki, ko tu redzi savā priekšā?
- Džo-Džimu, ko tad vēl?
- Nē, tu redzi mutantu, mjutu - Džo viņu izlaboja sarkasma pilnā balsī. - Tu redzi mjutu, vai tev tas pieleca? Ar mums Zinātnieki nekad nesāks pat runāt, kur nu vēl sadarboties.
- Nav taisnība, - Hjū protestēja. - Es neiesaku sākt sarunas ar Zemniekiem. Viņi, protams, neko nesapratīs, bet Zinātnieki, par kuriem runāju, ir visgudrākie no visiem tur lejā. Viņi sapratīs. Viss, kas jums jāizdara, ir jānodrošina drošu pārvietošanos caur mjutu klājiem. Galu galā tā jums vispār nebūtu nekāda problēma, - viņš piebilda, instinktīvi pārnesot strīda būtību uz stingrāku pamatu.
- Tas gan mums būtu kā nospļauties, - Džims piekrita.
- Tūlīt izbeidz, - Džo uzkliedza.
- Protams, protams, - Hjū pasteidzās, redzot, ka viņa neatlaidība ir nopietni sadusmojusi Džo. - Bet vispār jau būtu interesanti pamēģināt...
Ar šiem vārdiem viņš attālinājās no brāļiem. Viņš varēja saklausīt, kā viņi dzīvi par kaut ko sačukstas, bet izlikās, ka tālākā saruna neinteresē. Šī dualitāte vienmēr bija bijusi Džo-Džima galvenā problēma. Būdams vairāk grupa, nekā indivīds, viņš vienmēr ar grūtībām pārgāja no vārdiem pie darbiem, jo katrai viņa darbībai bija nepieciešams abu kopīgais lēmums.
Pēc kāda laika Hjū dzirdēja, kā Džo paceļ balsi:
- Labi, labi, lai jau būtu pēc tava prāta! Hjū, panāc šurp!
Hjū atgrūdās no sienas un vienā lēcienā nonāca pie Džo-Džima, abām rokām ieķeroties kapteiņa krēsla atzveltnē, lai nobremzētu.