Ķeizara jaunais veikals— izplatīts uzskats, ka lielveikali pastāv tikai no iekšpuses un ka ārpuses tiem nav. šī jēdziena
IZRAISĪTĀ VIZUĀLĀ NETICĪBA ĻAUJ PIRCĒJIEM IZLIKTIES, KA MILZĪGIE CEMENTA BLOKI, KAS IESPRAUKUŠIES VIŅU APZIŅĀ, FAKTISKI NEEKSISTĒ.
pastāvīgi bija runājušas viņa zemapziņa kopš bērnudārza laikiem. Galu galā nebija ne par ko jāuztraucas."
"Tad jau tava stāsta beigas ir laimīgas?"
"Ne gluži, Endij. Redzi, Otisa mieram bija īss mūžs — drīz pēc tam viņu pārņēma biedējoša atskārta, kuru izraisīja (padomā tik!) lielveikali. Tas notika šādi: dodoties mājās uz Kaliforniju pa Interstate 10 šoseju, viņš brauca garām kādam lielveikalam pie Fīniksas. Viņš laiski domāja par lielveikalu milzīgajām, augstprātīgajām bloku arhitektūras formām un par to, kā tās ir tikpat neiederīgas ainavā kā atomreaktoru dzesēšanas torņi. Tad viņš brauca garām jaunam japiju māju ciematam — vienam no šiem jaunajiem, savādajiem ciematiem ar simtiem blokveida tikpat bezgaumīgām, cik milzīgām koraļļu rozā mājām, kuras atradās ne vairāk kā collas attālumā cita no citas un kādas trīs pēdas no šosejas. Un Otiss sāka prātot: "Pag'! Tās taču nemaz nav mājas, tie ir maskēti lielveikali."
Otiss izvērsa saistību ar lielveikaliem — virtuves kļuva par Pārtikas nodaļu, dzīvojamās istabas — par Izpriecu centru, vannas istabas — par Ūdens parku. Otiss sacīja sev: "Ak Dievs, kas notiek šo cilvēku galvās — vai viņi iepērkas2 ."
Viņš saprata, ka prātā ienākusi aktuāla un biedējoša doma; viņam bija jāaptur mašīna ceļmalā, lai pārdomātu, kamēr pārējie auto cirtās garām pa šoseju.
Un tad viņam zuda arī tikko iegūtā drošības sajūta. "Ja cilvēki spēj domās pārvērst savas mājas lielveikalos," viņš domāja, "tad šie paši cilvēki spēj arī domās pielīdzināt atombumbas parastajām bumbām."
Šo domu viņš apvienoja ar savu jauno novērojumu par atomsēnēm: "Un, tiklīdz šie cilvēki ieraudzīs jauno, mazāko, draudzīgāko sprādziena lielumu, pārvērtības process kļūs neatgriezenisks. Zudīs jebkura piesardzība. Nepagūsi ne attapties,
kad atombumbas jau būs brīva pārdošana — vai būs saņemamas par brīvu, pielaižot bāku ar benzīnu! Otisa pasaule atkal kļuva šausminoša."
"Vai viņš bija kaut ko lietojis?" vaicā Klēra.
"Tikai kafiju. Izklausījās, ka kādas deviņas tases. Spriganais, mazais puisis."
"Man liekas, viņš pārāk daudz domā par to, ka viņu var uzspert gaisā. Man liekas, ka viņam vajadzētu iemīlēties. Ja viņš drīz neiemīlēsies, ar viņu būs cauri."
"Iespējams. Viņš atgriezīsies rīt pēcpusdienā. Saka, ka atvedīšot mums abiem dāvanas."
"Ieknieb man!"
BRIESMONI EKSISTĒ
Dags ir tikko pārbraucis un izskatās pēc kaut ka, ko šuneļi atvilkuši no Katīdralsitijas izgāztuves. Viņa parasti rozīgie vaigi ir baložu pelēki, un kastaņbrūnie mati ir traki sajukuši kā masu slepkavām, kurš pabāž galvu no burgeru ēstuves un kliedz, ka nemūžam nepadosies. To visu mēs redzam tai pašā brīdī, kad viņš ienāk pa durvīm: viņš ir briesmīgi uzvilkts un nav gulējis. Esmu norūpējies, un pēc tā, kā Klēra nervozi groza pirkstos cigareti, es saprotu, ka arī viņa ir satraukušies. Tomēr Dags izskatās priecīgs, un kas gan vēl vairāk vajadzīgs, bet kāpēc viņa prieks izskatās tik, tik — aizdomīgs?
Liekas, es zinu, kāpēc.
Esmu redzējis šo prieka paveidu jau agrāk. Tas ir no tās pašas neiegrožota atvieglojuma un nomāktas ķiķināšanas sugas, ko esmu redzējis to draugu sejās, kas atgriezušies pēc pusgada Eiropā, — sejas, kurās redzams atvieglojums par iespēju no jauna ļauties lielām automašīnām, pūkainiem, baltiem dvieļiem un Kalifornijas ražojumiem, taču sejas, kurās arī briest neizbēgamā, pa pusei klīniskā "ko lai es iesāku ar savu dzīvi?" depresija, kas gandrīz vienmēr seko svētceļojumam uz Eiropu tikpat droši kā grāmatas nobeigums.
Ak vai.
Taču Dags jau ir pārdzīvojis savu divdesmito gadu vidus lielo krīzi, un šīs lietas, paldies Dievam, notiek tikai vienreiz. Tā ka viņš laikam tikai pārāk ilgas dienas bijis viens — no nerunāšanas ar cilvēkiem var sajukt prātā. Tas patiešam tā ir. īpaši Nevadā.
"Čau, jautrīši! Dāvaniņas visiem!" Dags mums uzsauc, iegrīļodamies pa durvīm, ienesot papīra laupījuma maisu pār Klēras slieksni, uz mirkli apstādamies, lai izokšķerētu Klēras pastu uz gaiteņa galda un dotu mums ar Klēru sekundes daļu, kurā mēs apmaināmies zīmīgiem, paceltu uzacu skatieniem (mēs sēžam uz viņas dīvāniņiem, spēlēdami skrablu), un pietiekami laika, lai viņa pagūtu man iečukstēt: "Dari kaut ko!"
"Čau, saldumiņ," pēc tam saka Klēra, aizklakšķinādama pa dēļu grīdu korķa platformenēs, ko papildina mēļš torea-dora kombinezons ar mirdzošām bikšu starām. "Es tev par godu apģērbos kā Rīno mājsaimniece. Es pat mēģināju izveidot augsto matu sakārtojumu, bet man izbeidzās laka. Tā nu tas savā ziņā izvērtās par nesakārtojamu. Vai iedzersi kaut ko?"
"Vodku ar apelsīnu sulu, ja varētu. Čau, Endij!"
"Čau, Dag," es saku, pieceldamies un iedams viņam garām, ārā pa parādes durvīm. "Iešu pačurāt. Klēras mazmājiņa izdod jocīgas skaņas. Tūlīt būšu atpakaļ. Vai iznāca garš brauciens ?"
"Divpadsmit stundas."
"Gan jau."
nabagohondriia— hipohondrija, kas rodas no veselības apdrošināšanas trūkuma.
Personiskais tabu— mazs dzīves likums, kas robežojas ar
MĀŅTICĪBU; ĻAUJ CILVĒKAM TIKT GALĀ AR IKDIENAS DZĪVI, NEEKSISTĒJOT KULTURĀLĀM VAI RELIĢISKĀM UZSKATU SISTĒMĀM.
Ticis savā tīrajā, bet nekārtīgajā vasarnīca pagalma otrā pusē, es parakņājos vannas istabas skapīša apakšējā atvilknē un atrodu pēc receptes pirktu pudelīti, kas palikusi no tā manas dzīves posma pirms gada vai diviem, kad niekojos ar nomierinošiem līdzekļiem. Es izvelku no pudelītes piecas oranžas 0,5 miligramu Xanax trankvilizatoru tabletītes, nogaidu pačurāšanai atbilstošu laika sprīdi un eju atpakaļ uz Klēras māju, kur tās saberžu viņas garšvielu piestiņā un ieberu iegūto pulveri Daga vodkā ar apelsīnu sulu. "Nu, Dag, tu gan šobrīd izskaties pēc žurku midzeņa, bet lai nu būtu — uz tavu veselību!" Mēs saskandinām (es dzeru burbuļūdeni) un, noraudzījies, kā viņš izmet savu dzērienu, es ar elektrisku vainas triecienu pakausī saprotu, ka esmu iedevis viņam pārāk lielu devu — tagad viņš nevis mazliet atslābs (kā bija paredzēts), bet gan pēc apmēram piecpadsmit minūtēm pārvērtīsies par mēbeli. Klērai to labāk vispār neteikt.
"Dagmar, lūdzu, manu dāvanu," saka Klēra, un viņas balss ir samākslota un un sintētiski mundra, mēģinot kompensēt savas rūpes par Daga stāvokli, kas varētu draudēt ar nepatikšanām.
PUSOTRU REIZI LIETOJAMAS ZVIEDRU MĒBELES
"Visam savs laiks, mazie laimesbērni," saka Dags, aizstreipuļodams pie sava sēdekļa, "visam savs laiks. Es gribu mirkli nomierināties." Mēs iemalkojam, vērodami Klēras midzeni. "Klēra, tava māja ir nevainojami tīra un apburoša, kā vienmēr."
"Vai, paldies, Dag!" Klērai liekas, ka Dags ironizē, bet patiesībā mēs ar Dagu vienmēr esam apbrīnojuši Klēras gaumi — viņas vasarnīca iekārtojuma ziņā ir kvantu pārejas tālu priekšā mūsējām, apgādāta ar kaudzēm ģimenes laupījuma, kas ierauts starp viņas tēva un mātes bagātīgo šķiršanos reizēm Brentvudā.