Klēra ir gatava uz nezin ko, lai tiktu pie iekārotajiem priekšmetiem. ("Manam dzīvoklim jābūt perfektam.") Piemēram, viņa noņēma grīdas segumu un atklāja cietkoksnes pamatu, ko pati ar rokām apstrādāja, nokrāsoja un nobārstīja ar persiešu un meksikāņu grīdsegām. Antīki sudraba kausi un vāzes (Orindžkatrijas sīkumtirgus) atdusas pie sienām, kuras klāj audums. Āra krēsliem līdzīgi Adirondack krēsli no Japānas sarkankoka ar Provansas materiāla spilveniem, kas apdrukāti, izmatojot koka formu.
Arhitektoniskie gremošanas traucējumi— apsēstībai līdzīga nepieciešamība dzīvot "stilīgā" arhitektoniskā vidē. bIeži saistīta ar tādiem fetiša priekšmetiem kā melnbaltas ierāmētas mākslas fotogrāfijas (iecienītā autore daiana ārbusa); primitīvas priežkoka mēbeles; nespodri melnas elektronikas preces, kā televizori, stereo-aparatūra un telefoni; blāvi, pa visu telpu izvietoti apgaismes ķermeņi; lampa, krēsls vai galds, kas atsaucas uz piecdesmitajiem gadiem; griezti ziedi ar sarežģītiem nosaukumiem.
Japāņu minimālisms— visbiežāk piedāvātā telpu dizaina estētika, KO IZMANTO PA KARJERAS KĀPNĒM LĒKĀJOŠI JAUNI CILVĒKI.
Klēras mājoklis ir jauks, taču tajā ir viens patiešām traucējošs materiālās kultūras piemineklis — kaudzēm ragu, to ir dučiem, tie guļ, saķērušies trauslā, kalciju izdalošā mudžeklī istabā blakus virtuvei — telpā, kurai tehniski patiešām būtu bijis jābūt ēdamistabai, nevis kapenēm, kas līdz nāvei pārbiedē meistarus, kuri ieradušies kaut ko salabot.
Apsēstība ar ragu kolekcionēšanu sākās pirms vairākiem mēnešiem, kad Klēra "atbrīvoja" kādus aļņa ragus uz paliktņa no tuvējās garāžas izpārdošanas. Pēc pāris dienām viņa darīja zināmu mums ar Dagu, ka izpildījusi nelielu ceremoniju, lai nomocītā, vajātā dzīvnieka dvēsele varētu nonākt debesīs. Viņa negribēja mums stāstīt, kāda bijusi šī ceremonija.
Drīz atbrīvošanas process izvērtās par nelielu apsēstību. Tagad Klēra glābj ragus, ievietodama avīzē Desert Sun sludinājumus, kuros rakstīts: "Vietējai māksliniecei projekta vajadzībām nepieciešami ragi. Lūdzu zvanīt 323…" Deviņas reizes no desmit uz sludinājumu atsaucas sieviete vārdā Verna ar rullīšiem matos, kas košļā nikotīna gumiju un saka Klērai: "Tu, dārgumiņ neizskaties pēc tipiskas ziloņkaula grebējas, bet vecais ir pagalam, tā ka savāc vien tos draņķus. Man tie tā kā tā vienmēr riebušies."
"Nu, Dag," es saku, sniegdamies pēc papīra turzām, "kotu man atvedi?"
"Rokas nost no preces, lūdzu!" Dags atcērt un aši piemetina: "Pacietību. Lūdzu." Tad viņš iebāž roku turzā un ātri man kaut ko pasniedz, pirms es pagūstu ievērot, kas tas ir. " Un cadeau pour toi."
Tā ir saritināta antīka kreļļu josta, uz kuras ar krellēm rakstīts "Lielais Kanjons".
"Dag! Tā ir lieliska! Pilnīgi četrdesmitie gadi."
"Man jau likās, ka tev patiks. Un nu mademoiselle…" Dags apcērtas apkārt un pasniedz kaut ko Klārai — Miracle Whip majonēzes burciņu bez etiķetes, kurā ir kaut kas zaļš. "Iespējams, visapburošākais priekšmets manā kolekcijā."
"Mile tendresses, Dag," saka Klēra, aplūkodama kaut ko, kas izskatās pēc olīvkrāsas šķīstošās kafijas graudiņiem, "bet kas tas ir? Zaļas smiltis?" Viņa parāda burciņu man, tad viegli to sakrata. "Es patiešām esmu apmulsusi. Vai tas ir nefrīts?"
"Nefrīts gan tas nav."
Man pār mugurkaulu noskan nepatīkamu drebuļu ma-rimbas partija. "Dag, vai tikai tas nav no Ņūmeksikas?"
"Labi minēts, Endij. Tad tu zini, kas tas ir?"
"Nojaušu."
"Ak tu mazais nerātni!"
"Vai jūs abi nevarētu izbeigt šo tipisko vīriešu padarīšanu un galu galā pateikt man, kas tas ir?" uzstājīgi saka Klēra. "Man vaigi sāp no smaidīšanas."
Es palūdzu Klērai uz mirkli apskatīt viņas dāvanu, un viņa pasniedz burciņu man, bet Dags cenšas man to izraut. Liekas, sāk iedarboties viņa kokteilis. "Radioaktīvs taču tas nav, vai ne, Dag?" es jautāju.
"Radioaktīvs!" iekliedzas Klēra, izbiedēdama Dagu. Burciņa viņam izkrīt un saplīst. Dažos mirkļos neskaitāmas zaļa stikla lodītes eksplodē kā niknu sirseņu spiets, salīzdamas visur — ripodamas pa grīdu, ieveldamās spraugās, dīvāna audumā, zemē pie vīģes koka — visur.
"Dag, kas tas par draņķi?! Satīri to! Aizvāc to no manas mājas!"
"Tas ir trini tīts," nomurmina Dags, vairāk nomākts nekā sarūgtināts, "tas nāk no Alamogordo, kur izmēģināja pirmo neitronbumbu. Karstums bija tāds, ka pārkausēja smiltis pavisam jauna vielā. Es nopirku pudeli dāmu apģērbu veikalā."
"Ak Dievs! Tas ir plutonijs! Tu ienesi manā mājā plu-toniju. Kāds gan tu esi icretīns! Tagad te ir atkritumu izgāztuve." Viņa ievelk elpu. "Es te nevaru vairs dzīvot! Man jāpārvācas! Mana perfektā mājiņa…. Es dzīvoju toksisko atkritumu izgāztuvē…" Klēra sāk drasēt pa virtuvi savās platformenēs, viņas bālā seja histērijā ir kļuvusi gluži sarkana, tomēr viņa nemēģina vainot Dagu, kurš strauji zaudē sajēgu par apkārt notiekošo.
Es muļķīgi cenšos tēlot saprāta balsi: "Paklausies, Klēra. Tas sprādziens bija pirms gandrīz piecdesmit gadiem. Tā viela tagad ir nekaitīga…"
"Tad ņem un izmet visu to nekaitīgumu miskastē, mister Viszini! Tu taču patiesībā netici visām tām runām par nekaitīgumu, ko? Kāds gan tu esi upuris, tu, pāli ar vistas smadzenēm — valdībai neviens netic! Šī viela ir nāve uz nākamajiem četrarpus miljardiem gadu."
Dags uz dīvāna, kur ir jau gandrīz aizmidzis, nomurmina: "Tu pārspīlē, Klērat Tās lodītes ir nostāvējušās. Tās ir tīras."
"Pat nemēģini ar mani runāt, tu, elles P. R. Franken-šteina briesmoni, kamēr neesi atindējis visu šo māju. Līdz tam brīdim es dzīvošu pie Endija. Ar labu nakti!"
Viņa izdrāžas pa durvīm kā aizbraucoša vilciena vagons, atstādama Dagu gandrīz bezsamaņā uz dīvāna, kur viņš ir nolemts drudžainiem, bāli zaļiem murgiem. Klērai varbūt rādīsies murgi, varbūt arī ne, bet, ja viņa kādreiz arī atgriezīsies šajā vasarnīcā, tad nemūžam vairs nespēs te pietiekami cieši gulēt.
Rīt pie Klēras ierodas Tobiass. Un drīz būs Ziemsvētku svinības kopā ar ģimeni Portlenda. Kāpēc gan ir tik neiespējami padarīt vienkāršāku manu dzīvi?
NEAPĒD SEVI
Notikumiem pārbagāta diena. Dags joprojām guļ aizmidzis uz Klēras dīvāna un nezina, cik ļoti viņai sariebis. Klēra tikmēr manā vannas istabā pucēdamās skaļi filosofē caur tvaikveidīgu, pēc Givenchy smaržojošu tumsu vesela kosmētikas un aksesuāru veikala satura ielenkumā, kuru man tika likts atgādāt no viņas mājas, kas izskatās pēc iztukšota bērna Helovīna maisa satura:
"Ikvienam dzīvē ir "aizgrābjošais svešinieks", Endij, kuram negribot ir savāda vara pār tevi. Varbūt tas ir puisis apgrieztās biksēs, kurš pļauj tavu mauriņu, vai sieviete, no kuras uzvēdī White Shoulders smaržas, kad viņa bibliotēkā apzīmogo tavu grāmatu, — ja tu pārnāktu mājās un atrastu atbildētājā ziņu, kurā šis svešinieks teiktu: "Pamet visu. Es tevi mīlu. Tūlīt brauc man līdzi uz Floridu," tu viņiem sekotu.
Tavējā ir blondā kasiere veikalā fensen's, vai ne? Tā tu man apmēram esi stāstījis. Daga svešiniece droši vien ir El-visa," (Elvisa ir laba Klēras draudzene), "un manējais nelaimīgā kārtā," viņa iznāk no vannas istabas, pieliekusi galvu uz vienu pusi, lai iespraustu auskaru, "ir Tobiass. Dzīve ir tik netaisna, Endij. Tā patiešām ir."