Tobiass ir Klēras neveiksmīga apsēstība no Ņujorkas, un šajā rītā viņš iebrauc no LAX lidostas. Viņš ir lecīgs tipiņš mūsu vecumā, no privātskolas, gluži kā Klēras brālis Alens, cēlies no kāda trula Austrumkrasta geto — Ņūrošelas? Šei-kerhaitsas? Derienas? Vestmauntas? Leikforestas? Kāda gan tam nozīme? Viņš strādā vienu no tāda tipa banku darbiem, kura nosaukumu viņš tev pasaka ballītē, bet tu jau esi to aizmirsis, pirms viņš vēl ir beidzis runāt. Viņam patīk lietot apnicīgu, korporatīvu jaunrunu. Viņam nešķiet muļķīgi vai nepatīkami apmeklēt tādus specializētos augstas klases restorānus ar samākslotiem nosaukumiem piederības locījumā kā McTuckey's vai O'Dooligan's. Viņš pārzina visas pušķīšiem rotātu mokasīntipa kurpju variācijas un nianses. ("Es nemūžam nevalkātu tādas kurpes kā tev, Endij. Pārlieku ikdienišķas.")
Nav nekāds pārsteigums, ka viņš ir kontroles maniaks un uzskata sevi par zinošu. Viņam patīk izmest jociņus par Aļaskas noasfaltēšanu un atombumbas uzmešanu Irānai. Runājot populāras dziesmas vārdiem, viņš ir lojāls pret Amerikas Banku. Viņš ir no kaut kā atteicies un sīkumains.
Bet Tobiass arī izskatās tik neparasti labi, ka varētu uzstāties cirkā, un man un Dagam skauž. Tobiass varētu
izraisīt satiksmes sastrēgumu, pusnaktī stāvot uz stūra pilsētas centrā. Normāla izskata vidusmēra čaļiem tas ir pārāk nomācoši. "Visu savu mūžu viņš varēs nestrādāt nevienu pašu dienu, ja negribēs," saka Dags. "Dzīve ir netaisna." To-biasam piemīt kaut kas tāds, ka cilvēkiem vienmēr pasprūk frāze "dzīve ir netaisna".
Viņi ar Klēru iepazinās pirms dažiem mēnešiem Bren-dona dzīvoklī Rietumholivudā. Viņiem trijatā bija jāiet noskatīties Wall of Voodoo koncertu, bet Tobiass ar Klēru aizgāja kur citur — uz Java kafejnīcu, kur Tobiass visu nakti runāja, bet Klēra visu nakti skatījās. Vēlāk Tobiass izsvieda Brendonu no viņa paša dzīvokļa. "No visa, ko Tobiass tovakar teica, es nedzirdēju ne vārda," saka Klēra. "Manis pēc viņš būtu varējis lasīt ēdienkarti no otra gala. Viņa profils, es tev saku, tas ir nāvējošs."
Viņi pavadīja šo nakti kopā, un nākamajā rītā Tobiass ievalsēja guļamistabā ar simt garkātainām rozēm un uzmodināja Klēru, maigi birdinādams tās vienu pēc otras viņai sejā. Kad viņa bija pilnībā atmodusies, viņš gāza uz viņas auguma asinskrāsas ziedlapiņu un kātu niagāras, un, kad Klēra to pastāstīja mums ar Dagu, pat mēs bijām spiesti atzīt, ka tas bijis brīnišķīgs žests no viņa puses.
"Tas laikam bija manas dzīves visromantiskākais brīdis," teica Klēra, "es domāju, vai var nomirt no rozēm? No
Maize un elektriskās ķēdes— elektroniskās ēras tendence uzskatīt partiju politiku par pārlieku vienkāršotu: vairs neatbilstošu, nenozīmīgu vai nederīgu modernajām sabiedrības problēmām un daudzos gadījumos — bīstamu.
Vēlētāja aizture— lai arī veltīgs, tomēr mēģinājums paust pretestību esošajai politiskajai sistēmai, vispār nebalsojot.
prieka? Lai nu ka, vēlāk tajā paša rīta mes braucam mašīna uz fermeru tirgu Fērfaksā, lai paēstu vēlas brokastis un atrisinātu krustvārdu mīklu L. A. Times, kamēr baloži un tūristi dzīvojas pa zaļumiem. Tad Lasenegas bulvārī es ieraudzīju to milzīgo finiera plāksni, uz kuras bija uzpūsti vārdi "100 rozes tikai par $9,95", un vienkārši nogrimu kā līķis, kas ietīts tērauda plāksnē un iemests Hudzonā. Tobiass savā sēdeklī sašļuka pavisam maziņš. Tad kļuva vēl sliktāk. Dega sarkanā gaisma, un tas vīrs no būdas pienāk pie mašīnas un saka kaut ko apmēram tādu: "Misters Tobiass! Mans labākais klients! Jūs gan esat laimīga, kundzīt, ka vienmēr saņemat no mistera Tobiasa tās puķes!" Kā varat iedomāties, pie brokastīm valdīja zināma nomāktība."
Labi, labi. Es te spēlēju vienos vārtos. Bet sadot Tobia-sam ir patīkami. Tas ir vienkārši. Man viņš iemieso visus tos manas paaudzes cilvēkus, kas izmantojuši visu labo sevī tikai tam, lai nopelnītu naudu, kas nodod savas balsis, lai gūtu īstermiņa labumu. Kuri ir svētlaimē, tikuši pie maitēdāju darbiem: kā mārketinga speciālisti, zemes spekulanti, juristi, kas iedzīvojas no citu nelaimēm, un biržas brokeri. Kas par pašapmierinātību. Viņi uzskatīja sevi par ērgļiem, kas būvē varenas ligzdas no ozola zariem un niedrēm, lai gan patiesībā vairāk līdzinājās tiem ērgļiem šeit Kalifornija, kas savijuši ligzdas no pamestu automašīnu daļu saišķiem, kas izskatās kā no sviestmaizēm nolasīti rožkāposti — sarūsējuši, resnajai zarnai līdzīgi trokšņa slāpētāji un izstaipītas ventilatoru gumijas — šoseju drazu mudžekļi no Santamonikas šosejas izbalējušās zāles meridiāniem: plastmasas āra krēsli,
EROTIZE INTELIĢENCI
Styrofoam termosu vāki un salauztas slēpes — leti, vulgāri, indīgi priekšmeti, kas vai nu sadalīsies pāris minūšu laikā, vai paliks būtībā nemainīgi, līdz mūsu galaktika kļūs par supernovu.
O, man neriebjas Tobiass. Un, dzirdot ārpusē piebraucam viņa mašīnu, es saprotu, ka redzu viņā kaut ko, par ko būtu varējis kļūt arī pats, kaut ko, par ko varam kļūt mēs visi, ja pietrūks modrības. Kaut ko trulu un pašapmierinātu, kas tirgojas ar savu masku, pildītu ar tādu niknumu un nicinājumu pret cilvēci, tādām prasībām, ka vienīgā barība, kas šādam radījumam atlikusi, ir viņa paša miesa. Viņš ir kā pasažieris slimnieku pilnā lidmašīnā, kura nogāžas augstu kalnos, un izdzīvojušie, neuzticēdamies cits cita orgāniem, uzkož paši savus apakšdelmus.
"Kendij, mīļumiņ!" mākslotā sirsnībā iebļaujas Tobiass, aizcirzdams manas tīklotās durvis, kad Klēras mājā nav atradis neko citu kā vien kaudzē sabrukušo Dagu. Es novaik-stos, izlikdamies, ka mani interesē TV Guide un nomurminādams "sveiki". Viņš ierauga žurnālu: "Sēnalu lasāmviela, ko? Man likās, ka esi intelektuālis."
"Savādi no tevis dzirdēt par sēnalu lasāmvielu, Tobias…"
"Kas ir?" viņš nobļaujas kā cilvēks ar Sony Walkman pilnā skaļumā, kam tiek pajautāts ceļš. Tobiass īsti nepievērš uzmanību objektiem, kas pilnībā nerotājas viņa saulītē.
armanisms— pēc džordžo armani — apsēstība ar viengabalaino un (vēl svarīgāk) kontrolēto itāliešu apģērbu ētosu. armanisms, tāpat kā japāņu minimālisms, liecina par dziļu iekšēju vajadzību pēc kontroles.
Vāja peldspēja— apjauta, ka biji labāks cilvēks, kad tev bija mazāk naudas.
X PAAUDZE 111
"Nekas, Tobias. Klēra ir vannas istaba," es piebilstu, norādīdams uz to pusi tieši mirklī, kad Klēra pagriežas ap stūri, čivinādama un likdama galvā mazas meitenes beretīti.
"Tobias!" viņa iesaucas un pieskrien viņam klāt, lai saņemtu vieglu skūpstu, taču Tobiass ir krietni apjucis, atrodot viņu tik intīmā atmosfērā pie manis un atsakās skūpstīties.
"Atvainojiet," viņš saka, "izskatās, ka esmu šeit ko iztraucējis." Mēs ar Klēru pārgriežam acis par faktu, ka Tobiass redz dzīvi kā ne sevišķi uzjautrinošu franču restorāna komēdiju, kas mērķēta tikai uz viņu. Klēra tomēr pasniedzas un viņu noskūpsta. {Viņš, protams, ir gara auguma.)