"Dags vakar vakarā manā mājā izgāza plutoniju. Viņi ar Endiju šodien to satīrīs, bet līdz tam brīdim esmu apmetusies šeit uz dīvāna. Nu, pēc tam, kad Dags attapsies. Viņš ir bezsamaņā uz mana dīvāna. Viņš pagājušonedēļ bija Ņū-meksikā."
"Man būtu vajadzējis iedomāties, ka viņš izdarīs kaut ko tik stulbu. Vai viņš būvēja bumbu?"
"Tas nebija plutonijs," es piebilstu, "bet gan trinitīts, tas ir nekaitīgs."
Tobiass to ignorē. "Un ko viņš īsti darīja tavā mājā?"
"Tobias, vai to domā, ka esmu tava tele7. Viņš ir mans draugs. Endijs ir mans draugs. Es šeit dzīvoju, vai atceries?"
Tobiass apķer viņu ap vidu — izskatās, ka viņam uznācis rotaļīgs noskaņojums. "Izskatās, ka vajadzēs pārzāģēt šo jauno dāmu tieši vidū pušu." Viņš pierauj viņas kājstarpi pie savējās, un man ir tāds kauns, ka neko nespēju pateikt. Vai cilvēki patiešām tā runā? "Ko, Kendij — izskatās, ka viņa kļūst lecīga. Ko tu saki — vai man viņu apbērnot?"
Klēras seja šajā mirklī liecina, ka viņa pārzina feministu runasveidu un dialektiku, bet nav spējīga piemeklēt atbilstošu citātu. Viņa faktiski ķiķina, saprazdama, ka šī ķiķināšana
kāda apskaidrotaka, ne tik hormonālā nākotnes brīdi tiks izmantota pret viņu.
Tobiass izvelk Klēru pa durvīm. "Es balsoju par to, ka mēs uz brīdi aizejam uz Daga māju. Kendij, pasaki savam draudziņam, lai pāris stundas mūs netraucē, ja sadomās piecelties. Čau!"
Durvis aizcertas vēlreiz, un, kā jau allaž ar pāriem, kuri nevar vien sagaidīt pārošanos, pieklājīgas atvadas izpaliek.
APĒD SAVUS VECĀKUS
Mes ar putekļu sūceju tīrām plutoniju no Klēras dzīvojamās istabas grīdas dēļiem. Plutonijs — tas ir mūsu jaunais hipiju kodētais nosaukums nelietīgajām, iespējams, radioaktīvajām trinitīta lodītēm.
"Pretīgās, sīkās ložņas," Dags izmet, bakstīdams ar putekļu sūcēja uzgali kādu grūti pieejamu koka iedobi, — labā garastāvoklī un jau krietni atjēdzies pēc divpadsmit stundām miega, dušas, greipfrūta no mistera Makartura koka aiz sētas — no koka, kuru mēs pagājušonedēļ palīdzējām apkarināt ar zilām Ziemassvētku lampiņām —, kā arī Dagmāra Belinghauzena slepenajām pretpaģiru zālēm (četras tailenola tabletes un remdena Campbell's cāļa buljona kārba). "Šīs lodītes visur salien kā tādas niknas lapsenes."
Es visu rītu runāju pa telefonu, organizēdams un noņemdamies ar manu gaidāmo braucienu uz Portlendu, lai satiktos ar ģimeni — braucienu, kas, kā saka Klēra un Dags, padarot mani slimu. "Neskumsti. Tev nav nada, par ko uztraukties. Paskaties uz mani. Es tikko padarīju kāda dzīvokli neapdzīvojamu uz nākamajiem četrarpus miljardiem gadu. Iedomājies, kāda vainas apziņa nomāc mani."
Dags faktiski pārspīlē attiecība uz plutoniju, bet viņam nācās noslēgt psihisku izlīgumu, un nu ir spiests izlikties, ka viņam nekas nav pret to, ka Klēra un Tobiass pārojas viņa guļamistabā, notraipa viņa palagus (Tobiass lielās, ka nelieto prezervatīvus), sajauc viņa pēc alfabēta sarindoto mūzikas kasešu kolekciju un izlaupa citrusaugļus no viņa Kelvinator ledusskapja. Tomēr Tobiasa tēma Dagu nodarbina: "Es viņam neuzticos. Kas viņam aiz ādas?"
"Aiz ādas?"
"Endrū, mosties. Ar viņa ārieni var dabūt jebkuru Ka-lifornijas štata lellīti ar kāju pirkstu šķirēju. Tas acīm redzami ir viņa stils. Bet viņš ņem un izvēlas Klēru, kura, lai kā mēs viņu mīlam, lai cik šika būtu, (un tas runā viņai tikai par labu) pēc Tobiasa mērauklām ir ne gluži veiksmīgs loms. Nu, Endij, Klēra lasa. Tu taču saproti, ko es domāju."
"Laikam gan."
"Viņš nav labs cilvēks, Endij, un viņš pat atbrauca pāri kalniem, lai viņu sastaptu. Un ti-kai ne-va-jag mēģināt man iestāstīt, ka tā kaut kādā ziņā ir mīlestība."
"Varbūt viņā ir kaut kas, ko mēs nesaskatām, Dag. Varbūt mums vienkārši vajadzētu viņam noticēt. Iedot viņam obligātās literatūras sarakstu, lai palīdzētu mainīties uz labo pusi…"
Ledains skatiens.
"Nedomāju vis, Endij. Viņš ir aizgājis pārāk tālu. Šādu tipu gadījumā var tikai mazināt kaitējumu. Klau, palīdzi man pacelt šo galdu."
Mēs pārvietojam mēbeles un atklājam jaunus plutonija apsēstus apgabalus. Atindēšanas ritms turpinās — slotas, lupatas un uzslaukāmie. Švīk, švāk, švīk.
Apjautājos, vai Dags šajos Ziemsvētkos apciemos savus visai atsvešinātos vecākus Toronto. "Pasaudzē mani, Endij.
šim jautritim būs kaktusu Ziemsvētki. Klau," viņš saka, mainīdams tēmu, "noķer to putekļu kamolu."
Es mainu sarunas tematu. "Man neliekas, ka mana māte īsti aptvertu ekoloģijas vai otrreizējās pārstrādes jēdzienu," es sāku stāstīt Dagam. "Pateicības dienā pirms diviem gadiem māte pēc pusdienām meta visus maltītes atkritumus lielā, bioloģiski nesadalāmā maisā. Es viņai aizrādīju, ka šis maiss nesadalās dabiskā ceļā un ka viņa varbūt varētu izmantot kādu no sadalāmajiem, kuri stāvēja plauktā. Viņa man saka: "Tev taisnība! Es aizmirsu, ka man tie ir!" un paķer vienu no labajiem maisiem. Tad viņa ņem visus atkritumus ar visu draņķīgo maisu un sabāž to visu jaunajā maisā. Viņas sejā atspoguļojās tik patiess lepnums, ka man pietrūka dūšas viņai pateikt, ka viņa visu pārpratuši. Luīze Palmera — planētas glābēja."
Es nometos uz vēsā, mīkstā dīvāna, kamēr Dags turpina tīrīšanu: "Tev vajadzētu redzēt manu vecāku māju, Dag. Tas ir kā muzejs, kurā var apskatīt, kā cilvēki dzīvojuši pirms piecpadsmit gadiem. Tur nekad nekas nemainās; nākotne viņus šausmina. Vai tev kādreiz ir gribējies aizdedzināt vecāku māju tikai tādēļ, lai izdabūtu viņus no rutīnas? Tikai tādēļ, lai viņu dzīvē iestātos kaut kādas pārmaiņas? Klēras vecāki vismaz palaikam šķiras. Tas piedod dzīvīgumu. Mājas
THE VIOLET ROADKILLS BIJA DAUDZlabĀki… KAD VĒL NEBIJA PĀRDEVUŠIES
līdzinās vienai no šim novecojošam Eiropas pilsētām, ka Bonnai vai Antverpenei, vai Vīnei, vai Cīrihei, kur nav jaunu cilvēku, un sajūta ir tāda, it kā tu atrastos dārgā uzgaidāmajā telpā."
"Endij, es neesmu īstais, kam tas būtu jāsaka, bet — paklau, tavi vecāki vienkārši kļūst veci. Ar veciem cilvēkiem tā notiek. Viņi saiet šreijā, kļūst garlaicīgi, zaudē asumu."
"Tie ir mani vecāki, Dag. Es viņus pārāk labi pazīstu, lai tam piekristu." Taču Dagam patiešām ir taisnība, un viņa trāpīgums liek man justies apkaunojoši sīkam. Es atvairu viņa piezīmi. Es pievēršos viņam: "Labs komentārs, ņemot vērā, ka to izsaka cilvēks, kura visa dzīves izjūta sākas un beidzas ar gadu, kad viņa vecāki apprecējās, it kā tas būtu pēdējais gads, kad pasaulē vēl varētu būt droša. No tāda, kurš ģērbjas kā General Motors autosalona pārdevējs no 1955. gada. Un, Dag, vai kādreiz esi pamanījis, ka tava māja drīzāk izskatās tā, it kā piederētu Eizenhauera ēras jaunlaulāto pārim no Alentaunas Pensilvānijas štatā, nevis eksistenciālis-tiskam gadsimta nogales pozētājam?"
"Vai tu esi beidzis?"
"Nē. Tev ir modernas dāņu mēbeles, tu lieto melnu telefonu ar ripu, tu augstu vērtē Britu enciklopēdiju. Nākotne tevi biedē ne mazāk kā manus vecākus." Klusums.
"Varbūt tev ir taisnība, Endij, un varbūt tevi nomāc tas, ka Ziemsvētkos būs jābrauc uz mājām…"