"Beidz lasīt man morāli. Man no tā kļūst neērti."
Muzikālā matu skaldīšana — mūzikas un mūziķu iedalīšana patoloģiski sīkās kategoriiās: "the vlenna franks ir labs piemērs urbānā baltā ac1d folka rivaivalisma krustojumam ar ska. "
"Lai tā būtu. Bet ne dump pas uz moi, labi? Man ir pašam savi dēmoni, un man labāk patiktu, ja tu tos nepadarītu triviālus ar saviem psihiskajiem simt vienismiem. Mēs vienmēr pārāk daudz analizējam dzīvi. Tas mūs visus nobeigs.
Gribēju tev ieteikt pamācīties no mana brāļa Metjū, džinglu sacerētāja. Ikreiz, kad viņš piezvana vai aizsūta faksu savam aģentam, viņi kaulējas par to, kam jāapēd fakss — jānoraksta tas kā komercizdevums. Tad nu es tev ieteiktu darīt to pašu ar saviem vecākiem. Apēd viņus. Pieņem viņus kā kaut ko, kas bijis nepieciešams, lai tiktu līdz šejienei, un turpini dzīvot savu dzīvi. Noraksti viņus kā komercizdevumus. Tavi vecāki vismaz runā par Svarīgām Lietām. Es mēģinu runāt ar saviem vecākiem par lietām, kas man ir svarīgas, teiksim, par atomkara draudiem, un ir tā, it kā es runātu bratislāviski. Viņi pienācīgu brīdi iejūtīgi klausās, un, kad man pietrūkst elpas, apjautājas, kāpēc es dzīvojot tādā Dieva piemirstā nostūrī kā Mohave tuksnesis un kā sastāvot ar manu mīlas dzīvi. Parādi vecākiem vismazāko uzticību, un viņi to izmantos par sviru, lai atlauztu tevi vaļā un pārkārtotu tavu dzīvi tā, ka tai nav nekādas perspektīvas. Dažkārt man gribas vienkārši uzlaist viņiem asaru gāzi. Gribu viņiem pateikt, ka apskaužu viņu jaunību, kas bija tik tīra, tik brīva no sajūtas, ka nav nekādas nākotnes. Un es vēlos viņus piežmiegt par to, ka viņi jautri atdevuši mums pasauli, kas tik ļoti līdzinās novalkātai apakšveļai."
Simt vienisms— tieksme izķidāt, bieži līdz vissīkākajām detaļām, jebkuru dzīves aspektu, lietojot šim nolūkam pa pusei izprastu
POPULĀRO PSIHOLOĢIJU.
NOPIRKTI PIEDZĪVOJUMI NESKAITĀS
"Paskaties turp," saka Dags pēc paris stundām, apstādinādams mašīnu ielas malā un norādīdams uz vietējo Neredzīgo institūtu. "Vai nesaskati neko dīvainu?"
Sākumā es neko neiederīgu neievēroju, bet tad man ataust, ka Deseit Moderne stila ēka ir izrotāta ar milzīgiem kaktusu stumbriem, kurus klāj tādi dzeloņi kā piraņu zobi — glīti, bet nāvējoši asi kā bārdas naži; man prātā ienāk vīzijas par Var Side komiksu apaļīgajiem, mazajiem bērneļiem, kas, kaut kam tādam uzduroties, pārsprāgtu kā brokastu desiņas.
Ārā ir karsts. Mēs atgriežamies no Palmdezertas, uz kurieni bijām aizbraukuši noīrēt grīdas pulējamo mašīnu, un atceļā (lēnām) kratījāmies garām Betijas Fordas klīnikai un pēc tam — Eizenhauera ēkai, kur nomira misters Liberass.
''Pagaidi mirklīti, gribu sadabūt dažus no šiem ērkšķiem savai amuletu kolekcijai." Dags izvelk no atvērtā sīkumu nodalījuma (ciet to notur gumijas strēmelīte) plakanknaibles un aizspiežamu Zip-Loc plastmasas maisiņu. Tad viņš kā zaķis aizļinkā pār Remonroudas satiksmes elli.
Pēc divām stundām saule ir augstu, un grīdas pulējamā mašīna pagurusi stāv uz Klēras mājas grīdas flīzēm. Dags, Tobiass un es — mēs laiskojamies saulē demilitarizētajā zona pie nieres formas baseina, kurš atrodas vidu starp mūsu mājām. Klēra un viņas draudzene Elvisa stiprina sievišķīgās saites manā virtuvē, kur viņas dzer mazas kapučino tasītes un raksta ar krītiņiem uz manas melnās sienas.
Mēs, trīs čaļi pie peldbaseina, esam noslēguši pamieru, un Tobiasam par godu jāsaka, viņš ir mūs diezgan uzjautrinājis, stāstīdams par savu neseno ceļojumu uz Eiropu — Austrumu bloka tualetes papīrs: "Sakrokojies un spīdīgs, kā K-Mart lielveikala skrejlapa laikrakstā L. A. Times," un par "svētceļojumu" — Džima Morisona kapa apmeklējumu Per-lašēza kapsētā Parīzē: "Atrast bija super vienkārši. Cilvēki bija sarakstījuši ar nitrokrāsu "Šeit pie Džimija" uz visu šo mirušo franču dzejnieku kapiem. Tas bija vareni."
Nabaga Francija.
Elvisa ir laba Kleras draudzene. Viņas sastapās pirms vairākiem mēnešiem pie Kleras grabuļu un bižutērijas letes veikalā I.Magnin. Elvisa diemžēl nav viņas īstais vārds. Viņas īstais vārds ir Ketrina. Elvisa ir mans izgudrojums — šis vārds viņai pielipa kopš pirmās reizes, kad (viņai par lielu prieku) to izrunāju, Klērai pirms daudziem mēnešiem atvedot viņu mājās uz kopīgām pusdienām. Šīs vārds ir radies viņas lielās, anatomiski disproporcionālās galvas dēļ — kā sievietei, kura televīzijas spēlē demonstrē preces. Šo galvu klāj elvisoīda Mattel lelles cienīga piķa melna frizūra, kas ietver viņas galvaskausu kā apgrieztu vienpēdiņu pāris. Un, lai arī būtībā nav skaista, kā vairums sieviešu ar lielām acīm, viņa ir pievilcīga. Turklāt, neskatoties uz to, ka dzīvo tuksnesī, viņa ir bāla kā mājas siers un tieva kā sugas suns, kas sacensībās dzenas pakaļ mākslīgam zaķim. Tas viss rada iespaidu, ka viņai ir neliela nosliece uz saslimšanu ar vēzi.
Lai gan Kleras un Elvisas pagātnes orbītas zināma mērā nesakrīt, viņām ir kopsaucējs — abas ir stūrgalvīgas, abām piemīt veselīga ziņkāre, bet galvenais — abas ir pametušas veco dzīvi aiz muguras un devušās uz priekšu, lai piedzīvojumu vārdā izveidotu sev jaunu. Savos līdzīgajos personiskās patiesības meklējumos viņas labprātīgi novietoja sevi tuvu sabiedrības robežām, un tam, manuprāt, ir vajadzīgs zināms krampis. Sievietēm to ir grūtāk izdarīt nekā vīriešiem.
Saruna ar Elvisu norit kā telefonsaruna ar trokšņainu bērnu no dziļiem Dienvidiem — precīzāk sakot, Talahasijas Floridas štatā —, bet ar bērnu, kurš runā pa telefonu, kas atrodas Sidnejā, Austrālijā vai Vladivostokā, PSRS. Starp atbildēm ir tāda kā satelīta radīta aizkave, kas ilgst kādu sekundes desmitdaļu un rada aizdomas, ka tavās smadzenēs kaut kas nedarbojas, kā nākas, ka tev slēpj informāciju un neizpauž noslēpumus.
Nevienam no mums nav skaidrības, kā Elvisa pelna sev iztiku, un neviens no mums nav drošs, ka vispār vēlas to uzzināt. Viņa ir dzīvs pierādījums tam, ka ikviens, kurš dzīvo kūrortpilsētā, nesasniedzis trīsdesmit gadu vecumu, kaut ko perina. Man liekas, ka viņas darbs varētu būt saistīts ar
PAGAIDI, BRED… MANI MATI VĒL KĀ NĀKAS NEIZSKATĀS PĒC ČETRDESMITAJIEM GADIEM !
finansu piramīdām vai citiem šaubīgiem darījumiem, taču tas varētu būt arī kas seksuāls — reiz redzēju viņu princeses Stefānijas vienlaidu peldkostīmā ("manu maillot, lūdzu") draudzīgi tērzējam ar kādu bandītiska izskata tipu un skaitām naudaszīmju paciņu pie Ritz Cailton peldbaseina, augstu greiema miltu cepumu krāsas kalnos virs Rančomirāžas. Vēlāk viņa noliedza, ka tur bijusi. Ja viņu uzstājīgi izprašņā, viņa mēdz atzīt, ka tirgojas ar nekad neredzētiem vitaminizētiem šampūniem, alvejas produktiem un Tupperware traukiem — par šo tēmu viņa spēj uz vietas improvizēt pārliecinošas pretkaitēkļu liecības ("Šis augļu trauks izglāba man dzīvību").
Elvisa ar Klēru iznāk no manas mājas. Klēra izskatās vienlaikus nomākta un domās nogrimusi, viņas acis ir fokusējušās uz kādu neredzamu objektu, kurš karājas virs zemes cilvēka auguma attālumā viņai priekšā. Elvisa savukārt ir priecīgā noskaņojumā, un viņai mugurā ir slikti pieguļošs trīsdesmito gadu peldkostīms — viņas mēģinājums izskatīties stilīgi vecmodīgai. Elvisas prātā šī pēcpusdiena ir viņas "laiks, kad būt Jaunai un darīt to, ko dara Jaunie, kopā ar mana vecuma Jauniešiem". Viņa uzskata mūs par Jauniešiem. Taču viņas peldkostīma izvēle tikai izceļ to, cik ļoti viņa ir attālinājusies no pašreizējā pilsoniskā laika/telpas. Dažiem