Es nekavējoties sāku viņu kopēt itin visā. Vispaviršāk es kopēju viņa matu sakārtojumu (kurš, kā man liekas, malziet tā kā pieder viņam līdz pat šai dienai), viņa nevīžīgos T-krek-lus, nerunīgumu un panteras gaitu. Mans brālis darīja tāpat. Un mēs trijatā pavadījām kopā laiku, kas man joprojām ir mūsu dzīves labākais posms, staigādami pa kvartālu, kurā dzīvojam — jauno māju rajonu, kuru kaut kāpēc tā arī neuzcēla līdz galam. Mēs spēlējām karu šajās tipveida mājās, kuras atkal bija pārņēmušas palmas un mangroves, un mazi zvēriņi, kuri arī bija sākuši tur ierīkoties uz dzīvi — bailīgi bruņneši, kas gulēja uz lapām rozā vannās, bezdelīgas, kas lidinājās iekšā un ārā pa parādes durvīm, aiz kurām bija tikai karstas, baltas Meksikas līča debesis; logi, ko aizēnoja dūmakaina Spānijas sūna. Mamma, protams, bija šausmās par aligatoriem, bet Slinkais Kērtiss sacīja, ka cīnīšoties ar tiem, ja kāds mēģināšot man uzbrukt. Tā nu es, protams, nevarēju vien sagaidīt, kad kāds parādīsies.
Mūsu kara spēlēs es vienmēr biju māsa Meijersa, kam bija jāpārsien Kērtisa brūces, kuras ar laiku aizdomīgi koncentrējās gurnu rajonā — tām bija vajadzīga "ārstēšana", kas kļuva aizvien sarežģītāka. Grūstoša, liela guļamistaba Aizmirstajā kvartālā bija mūsu pārvietojamais hospitālis. Mets tika aizsūtīts mājās pēc pārtikas — Rice Krispie taisnstūrī-šiem un Space Food Stix cepumiem. Man pa to laiku bija jāveic rituālas gurnu ārstēšanas, ko izdomāja Kērtiss un deva tām nosaukumus, ietekmējoties no savas bulvārpreses lasītāja gaumes: "Heršijas stobriņa spodrinošā masāža" un "Ha-nojas ēdnīcas paklīdeņu dubļu ierīvēšana". Kērtiss nelasīja gandrīz neko citu kā vien Soldier of Fortune-, man šie procedūru nosaukumi neko neizteica, līdz vairākus gadus vēlāk, to atceroties, tie uzdzina man smiekliņu.
Šajā sapņainajā, purvainajā istabā es atdevu Kērtisam savu nevainību, taču tas notika ar tādu pieķeršanos, ka pat tagad man liekas, ka esmu laimīgāka par vairumu sieviešu, kuras esmu sastapusi un kuru deflorācijas stāstus esmu dzirdējusi. Es biju tik pilnīgi un līdz ausīm iemīlējusies Kērtisā, kā tikai padsmitgadīga līgava var būt. Tā nu, kad viņa ģimene pārvācās (man tad bija piecpadsmit gadu) es divas nedēļas neko neēdu. Un viņš, protams, ne reizi neatsūtīja man pat kartīti — es to arī negaidīju, tas nebija viņa stilā. Es tik ilgu laiku jutos tik pazudusi bez viņa. Bet dzīve turpinājās.
Pagāja varbūt kādi piecpadsmit gadi, līdz Kērtiss kļuva par nesāpīgām atmiņām, un es tikai paretam iedomājos par viņu — sajūtot kāda svešinieka līdzīgo sviedru smaržu liftā vai redzot vīriešus ar līdzīgu miesas būvi, parasti tādus puišus, kas stāv pie automaģistrāļu uzbrauktuvēm, ar flomās-teru uz kartona lapām uzrakstījuši "Strādāšu par ēdienu".
Tad pirms vairākiem mēnešiem šeit Palmspringsā atgadījās kas dīvains..
Tas notika Spa de Luxembourg. Es gaidīju, kad varēšu iepazīstināt ar alvejas produktiem kādu viesnīcas viesi, un man bija brīvs laiks; es gulēju pie baseina, baudīdama sauli, ko reti dara cilvēki, kas dzīvo patīkamā klimatā. Man priekšā saliekamā krēslā sēdēja kāds vīrietis, bet, tā kā pienācu pie baseina no otras puses, es nepievērsu viņam uzmanību, pamanīju tikai, ka viņam ir labi apgriezti, melni mati un pievilcīgs augums. Viņš arī palaikam parāva galvu uz augšu un uz leju, tad uz sāniem — ne kā spastiķis, bet tā, it kā viņam liktos, ka ar acs kaktiņu ir pamanījis ko seksīgu, bet pastāvīgi viltos.
Lai nu kā, šī bagātā vecene, gatavā Silvija," (Elvisa sauc bagātas sievietes ar labām frizūrām un labām drēbēm par Silvijām) "iznāk no atpūtas kompleksa telpām un tip, tip, tip ar savām mazajām koķetkurpītēm un Lāgerfelda kleitu — taisni pie šī čaļa man priekšā. Viņa noņurrrā kaut ko, ko es nesadzirdu un apliek šim čalim mazu zelta rokassprādzi ap roku, kuru viņš paceļ (ķermeņa valoda) apmēram ar tikpat lielu entuziasmu, it kā gaidītu, ka viņa to vakcinēs. Viņa noskūpsta roku, pasaka: "Tātad deviņos," un aiztipina projām.
Tā nu man ziņkārojas.
Es ļoti neuzkrītoši aizstaigāju līdz baseina baram — kurā tu, Endij, kādreiz strādāji — un pasūtu ārkārtīgi smalku kokteili rozā krāsā, tad čāpoju atpakaļ uz savu lāviņu, atceļā paslepen noskatīdama šo puisi. Bet man likās, ka nomiršu uz vietas, ieraudzījusi, kas tas ir. Tas, protams, bija Kērtiss.
Viņš bija garāks, nekā man bija palicis prātā, un zaudējis bērnības taukus, ja viņam tādi vispār bijuši, un viņa ķermenis bija pieņēmis cīpslotu dūru cīnītāja izskatu, gluži kā tiem puikām, kas Holivudas bulvārī pērk šķidrumu šļirču adatu dezinficēšanai; kvartāla attālumā tie tā kā izskatās pēc vācu tūristiem, un tad tu ieraugi tos tuvumā. Lai nu kā, viņu viscaur klāja robotas, baltas rētas. Un ak Kungs, kā šis zēns bija notetovēts! No viņa kreisā stilba iekšpuses rēgojās krucifikss, un pār kreiso plecu drāzās lokomotīve. Zem lokomotīves bija redzama sirds ar plīsuma līnijām kā Ķīnas porcelānam; otru plecu greznoja metamo kauliņu komplekts un gardēnijas. Viņš acīmredzami bija šo to piedzīvojis.
Es sacīju: "Sveiks, Kērtis!" un viņš pacēla skatienu un teica: "Nu saki viens cilvēks! Tā taču Ketrina Lī Meijersa!" Es nevarēju izdomāt, ko lai vēl pasaka. Es noliku savu dzērienu un sakļautām kājām un nedaudz embrionāla apsēdos uz krēsla viņam blakus un skatījos, un sajutu siltumu. Viņš pasniedzās un noskūpstīja mani uz vaiga un teica: "Man tevis pietrūka, Mazputniņ. Likās, ka dzīvs būdams tevi vairs neredzēšu."
Dažas nākamās minūtes pagāja laimes noreibumā. Bet drīz man bija jāiet. Zvanīja mans klients. Kērtiss man pateica, ko dara pilsētā, bet sīkumus es nesapratu — kaut kas ar aktiera darbu Losandželosā (ak vai!). Bet pat tad, kad runājām, viņš šaudīja galvu no vienas puses uz otru, uz kaut ko skatīdamies. Es pajautāju, uz ko viņš skatās, un viss, ko viņš atteica, bija: "Uz kolibri. Varbūt šovakar pastāstīšu tev vēl ko." Viņš iedeva man adresi (dzīvokļa adresi, nevis viesnīcu), un mēs sarunājām tovakar pusdeviņos kopā paēst vakariņas. Es taču nevarēju tā vienkārši pajautāt viņam: "Bet Silvija?", vai ne, lai arī zināju, ka viņa nāks deviņos. Negribēju izlikties uzbāzīga.
Pusdeviņi pienāca un pagāja, un vēl krietns laiciņš pēc tam. Tas bija tas vakars, kad uznāca vētra, vai atceraties? Es tik tikko nonācu līdz šai adresei — neglītai septiņdesmito gadu kooperatīvajai mājai netālu no Rekitklabdraiva pilsētas vējainajā daļā. Nebija elektrības, tā ka arī ielu apgaismojums bija čupā. Notekas ielās sāka pārplūst, un es pakritu, nākot augšā pa dzīvojamās mājas kāpnēm, jo nebija apgaismojuma. Dzīvoklis, numur trīsdesmit-cik-tur, atradās ceturtajā stāvā, tā ka man nācās kāpt pa šīm piķa melnajām kāpnēm, lai tur nokļūtu, tikai tāpēc, lai par mani neviens neliktos ne zinis, kad pieklauvēju pie durvīm. Es biju drausmīgi nikna. Projām iedama es uzsaucu: "Tu esi nodzīvojies līdz kliņķim, Kērtis Doneliļ!" un tad, izdzirdis manu balsi, viņš atvēra durvis.
Viņš bija dzēris. Viņš teica, lai nepievēršot uzmanību dzīvoklim, kurš piederot kādai viņa draudzenei, modelei vārdā Lennija. "Ar diviem "n"," viņš teica, "tu jau zini, kādas ir modelēs."
Skaidri redzams, ka šis vairs nebija tas pats mazais Talahasijas zēns.