Dzīvoklī nebija mēbeļu un, sakarā ar elektrības trūkumu, arī gaismas, ja neskaita dzimšanas dienas sveces — viņš bija izrakņājis Lennijas virtuves atvilktni un atradis vairākas kastes. Kērtiss tās aizdedzināja citu pēc citas. Bija tik tumšs.
Neskaidri redzēju, ka sienas klāj juceklīgas melnbaltas modes fotogrāfijas, kas izplēstas (turklāt jāpiebilst, ka ne sevišķi rūpīgi izplēstas) no modes žurnāliem. Istaba smirdēja pēc smaržu paraugu strēmelītēm. Modeļi bija galvenokārt vīrieši — tie sabozušies lūrēja uz mums no visiem istabas kaktiem ar citplanētiešu acīm, demonstrēdami vīriešu žurnālu skaistuļu miesas. Es mēģināju izlikties, ka tos neredzu. Pēc divdesmit piecu gadu vecuma no žurnāliem izgrieztu fotogrāfiju lipināšana pie sienām ar līmlenti ir vienkārši biedējoša.
"Šķiet, ka mums tā lemts — vienmēr satikties primitīvās istabās, ko, Kērtis?" es sacīju, bet man liekas, ka viņš nesaprata atsauksmi uz mūsu veco pārvietojamo mīlas hospitāli. Mēs apsēdāmies uz zemē paklātām segām pie bīdāmajām durvīm un vērojām vētru ārpusē. Es ātri izdzēru glāzi viskija, lai nedaudz apreibtu, bet vairāk dzert negribēju. Es vēlējos atcerēties šo nakti.
Starp mums notika lēna, panīkusi saruna, kā starp cilvēkiem, kam jāatgūst nokavētais. Palaikam, kā jau gadās, cilājot saspringtas atmiņas, parādījās pa vārgam smaidam, bet noskaņojums galvenokārt bija stīvs. Liekas, mēs abi prātojām, vai esam pieļāvuši kļūdu. Viņš bija gaudulīgs dzērājs. Varbūt viņš drīz taisījās raudāt.
Tad kāds sāka dauzīties pie durvīm. Tā bija Siivija.
"Ek, maucība, tā ir Keita," viņš pačukstēja. "Nesaki neko. Lai viņa iztrakojas, gan tad aizies."
Keita ārpusē, melnajā, melnajā koridorā, bija īsta stihija. Katrā ziņā ne mazā, maigā tās pēcpusdienas Silvija. Viņa pieprasīja, lai Kērtiss viņu ielaiž, saukdama viņu tādos vārdos, ka pašam nelabajam būtu jānosarkst, un apgalvodama, ka viņš drāžot un atdodoties par naudu jebkam, kas elpo un kam ir maks, tad ātri izlabodama — jebkam, kam ir maks. Viņa pieprasīja atdot savus "amuletus" un draudēja, ka likšot vienam no vīra rokaspuišiem "nogriezt viņa atlikušo orhideju". Ja kaimiņi nebija šausmās, tad vismaz klausījās ar aizrautību.
Bet Kertiss tikai turēja mani, cieši apskāvis, un neteica nekā. Keita ar laiku pagura, sāka šņukstēt, tad klusi aizgāja. Drīz mēs dzirdējām, kā nama pagalmā ierūcas mašīna un nokaucas riepas.
Tas nebija patīkami, bet, atšķirībā no kaimiņiem, es varēju apmierināt savu ziņkārību. Taču, pirms vēl paguvu uzdot jautājumu, Kērtiss teica: "Nejautā. Prasi man par jebko citu. Jebko citu. Bet ne par to."
"Labi," es sacīju, "parunāsim par kolibri," un viņš iesmējās un apgriezās uz muguras. Man bija prieks, ka saspringums vismaz daļēji ir atslābis. Tad viņš sāka vilkt nost bikses, sacīdams: "Neuztraucies. Tev tāpat negribēsies ar mani to darīt. Vari būt par to pārliecināta, Mazputniņ." Izģērbies viņš paplēta kājas un, saņēmis ar rokām kājstarpi, teica: "Skaties." Viņam patiešām bija tikai viena "orhideja".
"Tas notika…" viņš sacīja, muļķīgā kārtā esmu aizmirsusi valsts nosaukumu, liekas, kaut kur Centrālamerikā. Viņš to sauca par "kalpu kambari".
Atgūlies uz segas ar viskija pudeli līdzās, viņš stāstīja man par algotņa gaitām šajā valstī. Par disciplīnu un biedriskumu. Par slepeniem čekiem no vīriem ar itāliešu akcentu. Beidzot viņš sāka atslābināties.
Kādu laiku viņš turpināja stāstīt par saviem varoņdarbiem, no kuriem vairums mani interesēja tikpat daudz kā
TU ESI TAVS DZIMUMS
hokeja spēles skatīšanas pa televizoru, bet es rūpīgi izlikos, ka mani tas aizrauj. Bet tad viņš sāka pieminēt kādu vārdu biežāk par pārējiem, šis vārds bija Arlo. Es pieņemu, ka Arlo bija viņa labākais draugs, pat kaut kas vairāk — par ko nu vīrieši karā viens otram kļūst, un Dievs vien zina, kas vēl.
Tā nu Kērtiss un Arlo kādu dienu bija izgājuši "pa-šaudīt", un cīņa kļuva tik smaga, ka draudēja nāves briesmas. Viņi bija spiesti apgulties zemē un nomaskēties, notēmējuši savus pielādētos automātus uz ienaidnieku. Arlo gulēja blakus Kērtisam, un viņiem abiem pirksti tā vien niezēja nospiest gaili. Pēkšņi kāds kolibri sāka lidināties Arlo gar acīm. Arlo to aizgainīja, bet tas atkal metās atpakaļ. Tad parādījās divi, un tad — jau trīs kolibri. "Ko tie, pie velna, dara?" prasīja Kērtiss, un Arlo pateica, ka dažus kolibri pievelk zila krāsa, un viņi metas tai virsū, lai to savāktu un iebūvētu savās ligzdās, un ka putni mēģinot uzbūvēt savas ligzdas no Arlo acu ziluma.
Tad Kērtiss sacīja: "Klau, arī man ir zilas acis," bet Arlo vēcināšanās, lai aizgainītu putnus, izsauca ienaidnieka uguni. Viņiem uzbruka. Tad arī viena lode ieurbās Kērtisa cirksnī un otra — Arlo sirdī, nogalinot viņu uz vietas.
Kas notika tālāk, es nezinu. Bet nākamajā dienā Kērtiss par spīti savam ievainojumam pievienojās "tīrītāju" vienībai un atgriezās kaujas vietā, lai savāktu mirušos un iesaiņotu tos maisos. Bet pēc Arlo līķa atrašanas viņus visus pārņēma šausmas, cik nu tās var pārņemt kādu, kurš regulāri novāc līķus — ne viņa ložu ievainojumu dēļ (visai parasts skats), bet tāpēc, ka viņa līķis bija šausmīgi apgānīts — Arlo acu zilais mīkstums bija izkasīts no acu baltumiem. Vietējie vīri lādējās un meta krustus, bet Kērtiss tikai aizvēra Arlo acis un tad noskūpstīja katru no tām. Viņš zināja par kolibri; šīs zināšanas viņš paturēja pie sevis.
Todien viņu atzina par dienestam nederīgu, un jau pievakarē viņš apdullis sēdēja lidmašīnā, kura lidoja atpakaļ uz ASV, kur viņš nonāca Sandjego. Un kopš šā brīža viņa dzīve klust par tukšumu. Tad sākās viss tas, par ko viņš man negribēja stāstīt.
"Tad tāpēc tu visu laiku lūkojies pēc kolibri," es sacīju. Bet tas nebija viss. Gulēdams uz grīdas, skumjas dzimšanas dienas sveču trijotnes apgaismots, kas izcēla arī saīgušu skaistulīti uz guļamistabas sienas, viņš sāka raudāt. Ak Dievs, viņš patiesībā elsoja balsī. Viņš neraudāja. Viņš elsoja, un es spēju tikai uzlikt zodu uz viņa sirds un klausīties, kā viņš gaužas par to, ka nezinot, kas noticis ar viņa jaunību, ar visiem viņa priekšstatiem par cilvēkiem un labestību, un ka viņš esot kļuvis par nedaudz jukušu robotu. "Tā nelaimes gadījuma dēļ es pat nevaru piedalīties pornofilmās. Nevaru nopelnīt krietnu naudiņu."
Un pēc kāda laika mēs vienkārši gulējām un kopā elpojām. Viņš sāka runāt ar mani, bet viņa runa bija kā ruletes ritenis, kurš jau grasās stāties. "Vai zini, Mazputniņ," viņš teica, "dažkārt tu esi ļoti stulbs un aizpeldi pārāk tālu okeānā, un tev vairs nav spēka, lai atpeldētu atpakaļ krastā. Putni tevi aizvaino, kad esi tur ārā, vienkārši peldēdams. Viņi tikai atgādina tev par zemi, kuru tu nekad vairs nevarēsi sasniegt. Bet kādu dienu, es nezinu, kad tas būs, kāds no šiem mazajiem kolibri atdrāzīsies un metīsies pie manām zilajam actiņām, un kad tas notiks…"
Bet viņš man tā arī neizstāstīja, ko tad darīs. Viņš ne-grasījās to darīt, viņš atlūza. Tas varēja būt ap pusnakti, un es paliku skatāmies uz viņa cīņās sarētoto nabaga ķermeni, ko apgaismoja dzimšanas dienas sveces. Es mēģināju izdomāt kaut ko, jebko, ko es varētu viņa labā darīt, un man ienāca prātā tikai viens. Es piekļāvos ar savām krūtīm