viņējam un noskūpstīju viņu uz pieres, pieķērusies viņa vilcienu, spēļu kauliņu, gardēniju un salauzto siržu tetovējumiem. Un es centos iztukšot savu dvēseli viņējā. Es iedomājos savu spēku, savu dvēseli kā baltu lāzera staru, kas plūst no manas sirds uz viņējo, kā tās gaismas pulsācijas stikla vados, kas vienā sekundē spēj aizpumpēt uz Mēnesi miljonu grāmatu. Šis stars pārgrieza viņa krūtis kā stars, kas pārgriež tērauda plāksni. Kērtiss varēja ņemt vai neņemt šo spēku, kura viņam tik acīm redzami trūka, bet es vienkārši gribēju, lai viņam tas ir kā rezerve. Es būtu gatava atdot savu dzīvību par šo vīrieti, un vienīgais, ko tonakt varēju ziedot, bija manas jaunības paliekas. Bez nožēlas.
Lai nu kā, kaut kad tonakt, kad lietus bija beidzies un kamēr es gulēju, Kērtiss pazuda no istabas. Un, ja vien liktenis mūs atkal nesavedīs kopā, par ko es ļoti šaubos, man liekas, ka tas bija mūsu kopīgo gaitu noslēgums šajā dzīvē. Viņš ir kaut kur tieši šobrīd, varbūt kamēr mēs te runājam, un viņa acs ābolu knābā mazs dārgakmens ar rubīnsarkanu kaklu. Un vai zināt, kas notiks, kad viņam ieknābs? Sauciet to par nojautu, bet, kad tas notiks, viņa prātā kaut kas noies no sliedēm. Un nākamo reizi, kad Silvija atnāks un pieklauvēs pie viņa durvīm, viņš pieies un tās atvērs. Sauciet to par nojautu."
Neviens no mums nespēj neko pateikt, un ir acīmredzami, ko Elvisa paņems līdzi par piemiņu no Zemes. Par laimi, manā vasranīcā iezvanās telefons un pilnībā sašķeļ šo mirkli tā, kā to spēj tikai telefona zvans. Tobiass izmanto šo mirkli, lai atvainotos un aizietu pie savas mašīnas, un, ieejot mājā, lai paceltu tālruņa klausuli, es redzu viņu noliekušos pie īrētā nisana atpakaļskata spoguļa, kurā viņš aplūko savas acis. Tieši tajā mirklī es zinu, ka starp viņu un Klēru viss ir cauri. Sauciet to par nojautu. Es paceļu klausuli.
KĀPĒC ES ESMU NABAGS?
Zvana Portlendas princis Tailers — mans apmēram piecus gadus jaunākais brāļuks, mūsu ģimenes rudens krokuss, skūtgalvainais mīlas bērns, izlutināts, mazs briesmonis, kurš atdod mammai atkaļ mikroviļņu krāsnī uzsildītu makaronu šķīvi un nokomandē: "Te vidū vēl ir auksts gabals. Uzsildi vēlreiz." (Es, mani divi pārējie brāļi un manas trīs māsas būtu saņēmušas pliķi pa seju par tādu nekaunību, bet šādi kundziski izteicieni no Tailera mutes tikai nostiprina viņa prinča varu.)
"Sveiks, Endij. Ķer saulīti?"
"Sveiks, Tailer. Ķeru gan."
"Baigi jauki, baigi jauki. Klausies: Bils kubā, Pasaules tirdzniecības centrs, Lorija, Džoanna un es — mēs ieradīsimies tavā tukšajā vasarnīcā 8. janvārī un paliksim piecas dienas. Tā ir Elvisa dzimšanas diena. Mēs taisīsim Karalisko balli. Vai tā būtu problēma?"
"Nedomāju vis, bet jūs tur būsit saspiesti kā kāmji. Ceru, ka tev nekas nav pretī. Es paskatīšos." (Bils kubā, patiesībā Bils3, ir trīs Tailera draugi, visi vārdā Bils, Pasaules tirdzniecības centrs ir dvīņi Morisiji, katrs sešas pēdas sešas collas garš.)
Es vandos pa māju, meklēdams pasūtinājumu grāmatu (māju īpašnieks ir uzdevis man pieņemt pasūtinājumus). Visu šo laiku es prātoju par Taileru un viņa bandu — Globālajiem Tīņiem, kā viņš ir tos nokrustījis, lai gan vairumam ir jau pāri divdesmit. Man šķiet uzjautrinoši un mulsinoši — nedabiski — tas, kā Globālie Tīņi vai vismaz Tailera draugi dzīvo savu dzīvi tik ļoti kopā cits ar citu — iepērkas, ceļo, ķildojas, domā un elpo, gluži kā Baksteru ģimene. (Tailers, kā jau varēja gaidīt, ar manu starpniecību ir ātri nonācis draugos ar Klēras brāli Alanu.)
Cik ļoti šie Globālie Tīņi īsti turas kopā? No tā patiešām metas baigi. Piemēram, neviens no viņiem nevar aizbraukt uz Vaikiki parastās vienas nedēļas brīvdienās bez vairākām milzīgām, dāvanu pārsātinātām atvadu ballītēm par vienu no trim klasiskajām otrā kursa tēmām: bezgaumīgais tūrists, mīļākā mirusī slavenība vai togas. Un drīz pēc ierašanās tur sākas nostalģiski tālruņa zvani — sentimentālas un sarežģītas rūpīgi strukturētu telefonsarunu zalves katru otro dienu birst pāri Klusajam okeānam, it kā jautrais atvaļinājumā braucējs tikko būtu aizšāvies trīs gadu ilgā misijā uz Jupiteru, nevis uz sešām dienām parakstījies uz pārmaksātām Mai Tai Kuhio ielā.
"Tailera banda" turklāt mēdz būt visai nepatīkama — bez narkotikām, bez ironijas, tikai mērena iedzeršana, popkorns, kakao un videofilmas piektdienas vakaros. Un rūpīgi atlasītas garderobes — tādas garderobes! Graujošas un
DUMPĪGUMA ATLIKŠANA— tieksmĒ jaunĪbĀ IZVAIRĪTIES NO TRADICIONĀLI JAUNEKLĪGĀM AKTIVITĀTĒM UN MĀKSLINIECISKIEM PĀRDZĪVOJUMIEM, LAI IEGŪTU NOPIETNAS KARJERAS IESPĒJAS. DAŽKĀRT NOVED PIE SĒRĀM PĒC ZUDUŠĀS JAUNĪBAS APMĒRAM TRĪSDESMIT GADU VECUMĀ, KAM SEKO MUĻĶĪGAS FRIZŪRAS UN DĀRGI, APZINĀTI JOCĪGI APĢĒRBI.
dārgas, saskaņotas ar izsmalcinātu precizitāti, sastāvošas tikai no smalkākajām preču zīmēm. Stilīgas. Un viņi var tās atļauties, jo, kā vairums Globālo Tīņu prinču un princešu, visi dzīvo pie vecākiem, nespēdami atļauties tos nedaudzos smieklīgi sadārdzinātos mājokļus, kas pilsētā ir pieejami. Tā nu visa viņu nauda ir viņiem mugurā.
Tailers ir kā tas vecais televīzijas filmas varonis, Denijs Pārtridžs, kurš negribēja strādāt par dārzeņu veikala izsūtāmo, bet gan vēlējās, lai viņam jau sākumā piederētu viss veikals. Tailera draugiem ir izplūduši, nepārdodami, bet uzjautrinoši talanti — teiksim, māka gatavot patiešām labu kafiju vai tik tiešām skaisti mati (ak, ja vien jūs redzētu Tailera šampūnu, želejas un putu kolekciju!).
Viņi ir jauki bērni. Nevienam no vecākiem nav iemesla sūdzēties. Viņi ir rosīgi. Viņi pieņem un tic reklāmas kampaņu pseidoglobālismam un rasu harmonijas erzacam, ko pasūta bezalkoholisko dzērienu un ar datoriem izstrādātu svīteru ražotāji. Daudzi vēlas strādāt IBM, kad viņu dzīves divdesmit piecu gadu vecumā beigsies ("Atvainojiet, bet vai jūs nevarētu pastāstīt ko sīkāk par savu pensijas iemaksu plānu?") Taču kādā tumšā un nenosakāmā veidā šie bērni ir arī Dow, Union Carbide, Generl Dynamics un militārais komplekss. Un man ir aizdomas — ja viņu aerobuss nogāztos kādā ledainā Andu plato, viņi, atšķirībā no Tobiasa ar vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem (ja tādi vispār būtu) ķertos pie mirušo ceļabiedru notiesāšanas. Tā ir tikai teorija.
Uzkrītošs minimālisms— dzīvesveida taktika, līdzīga statusa aizvietošanai. dzīve bez materiālām vērtībām, ko pasniedz kā morāla un intelektuāla pārākuma apliecinājumu.
Kafejnīcas minimālisms— minimālisma filosofijas atbalstīšana,
NEPIEMĒROJOT PRAKSĒ NEVIENU NO TĀS PRINCIPIEM.
Lai nu ka, kamēr meklēju pasūtinājumu grāmatu, ašs skatiens pa logu atklāj, ka pie baseina vairs neviena nav. Pie durvīm atskan klauvējiens, un Elvisa ātri pabāž galvu iekšā: "Gribēju tikai atvadīties, Endij."
"Elvisa, man ir tālsaruna ar brāli. Vai vari sekundi pagaidīt?"
"Nē. Tā būs labāk." Viņa noskūpsta mani uz rievas pie deguna pamatnes virs acīm. Mitrs skūpsts, kas atgādina man, ka tādas meitenes kā Elvisa — spontānas, maķenīt sliktas, bet neapšaubāmi dzīvas, kaut kādu iemeslu dēļ nekad nekļūst intīmas ar tādiem aizcietējumu pārņemtiem čaļiem ar koka ģīmi kā es. "Čau, bambino," viņa saka. "šai mazajai Neapoles blandoņai jātin makšķere."