"Vai tu drīz atgriezīsies?" es iesaucos, bet viņa jau ir prom, aizskrien gar rožu krūmiem un iekāpj, kā redzu, To-biasa mašīnā.
Jā, ko gan te lai vēl piebilst.
Atpakaļ pie telefona: "Hallo Tailer. Astotais der."
"Labi. Sīkāk paunāsim Ziemsvētkos. Tu taču atbrauksi, vai ne?"
"Diemžēl, oui."
"Man liekas, ka šogad var sanākt baigie cipari, Endij. Labāk sagatavo sev atkāpšanās ceļu. Pasūti atceļam piecas biļetes ar atšķirīgiem datumiem. Ā, starp citu, ko tu vēlies uz Ziemsvētkiem?"
štampošana— agrāku laiku reklāmas, iesaiņojuma un izklaides žargona iekļaušana ikdienas valodā, lai panāktu ironisku un/vai komisku efektu: "Ketlīnas mirušo slavenību balle bija lieliska izklaide" vai "Deivs patiešām uzskata sevi par ākstīgu, ķertu, jukušu un trakulīgu čali, vai ne?"
"Neko, Tailer. Es gribu tikt vaļa no visam mantām sava dzīvē."
"Mani māc bažas par tevi, Endij. Tev nav ambīciju." Dzirdu, kā viņš strebj jogurtu. Tailers grib strādāt lielā korporācijā, jo lielākā, jo labāk.
"Neko negribēt — tas nav nekas dīvains, Tailer."
"Labi, lai nu būtu. Tikai skaties, lai visi labumi, no kuriem tu atsakies, tiktu man. Un atceries — tam jābūt Polo."
"Es, Tailer, patiesībā domāju, vai šogad neuzdāvināt tev minimālistisku dāvanu."
"Ko?"
"Teiksim, skaistu akmeni vai kaktusa skeletu."
Viņš savā galā uz brīdi apklust. "Vai esi sarijies tabletes?"
"Nē, Tailer. Man likās, ka vienkāršs, skaists priekšmets būtu īsti vietā. Tu jau esi pietiekami liels."
"Tu tak esi jampampiņš, Endij. Galīgi sasviestojies. Pilnīgi pietiks ar kaklasaiti un zeķu pāri."
Pie manām durvīm zvana, un ienāk Dags. Kāpēc neviens nekad negaida, līdz es atveru durvis? "Tailer, pie durvīm zvana. Man vairs nav laika. Tiekamies nākamnedēļ, labi?"
"Kurpēm vienpadsmitais, viduklis trīsdesmit collas, apkakle piecpadsmit ar pusi."
"Adios."
slavenības mirst
Ir pagājušas kādas trīs stundas kopš Tailera zvana, un cilvēki mani šodien dzen ārprātā. Es vienkārši nespēju tikt ar to galā. Paldies Dievam, ka šovakar jāstrādā. Lai cik drausmīgs ir šis darbs, lai cik garlaicīgs, lai cik vienmuļš, tas notur mani sliedēs.
Tobiass aizveda Elvisu uz mājām un tā arī neatgriezās. Klēra ar nicinājumu noliedz iespēju, ka tie viņu krāpj. Šķiet, ka viņa zina kaut ko tādu, ko es nezinu. Varbūt viņa atklās savu noslēpumu vēlāk.
Gan Dags, gan Klēra īgņojas uz dīvāniem un nerunā viens ar otru. Viņi nemierīgi loba zemesriekstus, mezdami raupjās mizas pārpildītā 1974. gada Spokeinas Pasaules izstādes pelnu traukā. (Tas bija gads, kad daudz lija, un kurā ēkas bija uzceltas no burbuļūdens alumīnija skārdeņu vāku cilpiņām.)
Dags ir sarūgtināts par to, ka Elvisa viņam šodien nepievērsa ne drusciņas uzmanības, un Klēra joprojām nav pierunājama atgriezties savā mājā plutonija dēļ. Šī piesārņojuma lieta ir satraukuši viņu vairāk, nekā mēs bijām gaidījuši. Viņa apgalvo, ka tagad paliks dzīvot pie manis uz mūžīgiem laikiem: "Radiācija ir izturīgāka pat par misteru Frenku Sinatru, Endij. Esmu šeit uz ilgu laiku."
Klēra tomēr ir gatava iet sirojumos uz savu dzīvesvietu — ne ilgāk kā uz piecu minūšu sirojumu dienā — lai sadabūtu savas mantas. Viņas pirmais ceļojums bija tik bailīgs, kādu varētu gaidīt no viduslaiku zemnieka, kurš ieiet mēra apsēstā pilsētā, vicinādams beigtu kazu, lai aizgainītu ļaunos garus.
"Kas par drosmi!" izšauj Dags, uz ko Klēra atbild ar niknu skatienu. Es saku viņai, ka, manuprāt, viņa to uztver pārāk nopietni. "Tava māja spīd un laistās, Klēra. Tu uzvedies kā māņticīga lauķe."
"Jūs abi varat smieties, bet nevienam no jums dzīvojamā istabā nav Černobiļas."
"Tiesa."
Viņa izspļauj mazu mutanta zemesriekstu un ieelpo. "Tobiass ir prom pavisam. Es jūtu. Iedomājieties, visizskatīgākā cilvēka miesa, ar kuru man jebkad izdevies sastapties — Staigājošais Orgasms — prom uz mūžīgiem laikiem."
"Man tā neliekas, Klēra," es saku, lai gan dziļi iekšā zinu, ka viņai taisnība. "Varbūt viņš vienkārši apstājies kaut kur paēst."
"Nevajag, Endij. Pagājušas jau trīs stundas. Un viņš paņēma līdzi somu. Es vienkārši nesaprotu, kāpēc viņš tik pēkšņi aizbrauca."
Es gan.
Abi suņi tikmēr kāri blenž uz riekstiem, kurus šķin Dags un Klēra.
"Vai zināt, kāda ir ātrākā metode, lai atbrīvotos no suņiem, kas diedelē pie pusdienu galda?" es jautāju, saņemdams neskaidri nomurminātas atbildes. "Iedodiet viņiem gaļas vietā burkāna gabalu vai olīvu, un iedodiet to viņiem ar godīgu sejas izteiksmi. Viņi paskatīsies uz jums tā, it kā jūs būtu jucis, un nozudīs dažu sekunžu laikā. Saprotams, jūs būsit arī krities viņu acīs."
Klēra ir mani ignorējusi. "Tas, protams, nozīme, ka man būs jāseko viņam uz Ņujorku." Viņa pieceļas un dodas uz durvīm. "Rādās, zēni, ka man šogad būs baltie Ziemsvētki. Jēziņ, apsēstības ir šausmīgas." Viņa aplūko savu seju spogulī, kas karājas pie durvīm. "Vēl nav ne trīsdesmit gadu, un mana augšlūpa jau sāk sarauties. Esmu nolemta." Viņa aiziet.
"Sava mūža esmu gājis uz randiņiem ar trim sievietēm," saka mans priekšnieks un kaimiņš misters Makarturs, "un divas no viņām es apprecēju."
Ir tās pašas dienas vēls vakars, un mēs esam Lany's. Divi nekustamo īpašumu sīkuļi no Indio dzied "aijajā" publiskajā mikrofonā, kurš pieder mūsu dziedātājai Loreinai, kas patlaban paņēmusi pārtraukumu savā izrādē kopā ar savu astmatisko elektronisko "ritma draudziņu" un dzer baltvīnu, un izstaro skumju valdzinājumu, sēdēdama bāra galā. Patukšs vakars, draņķīgas dzeramnaudas. Mēs ar Dagu slaukām glāzes — savādi nomierinoša nodarbe — un klausāmies, kā misters M. taisa savu kroņa numuru. Mēs sakām viņam priekšā viņa tekstu; tas ir kā skatīties Boba Houpa TV speciālizlaidumu, bet ar mājas skatītāju piedalīšanos. Viņš nekad nav jocīgs, bet ir jocīgs.
Vakara nagla bija kāds padzīvojis caurkritis tips ar Žažas Gāboras frizūru, kurš izvēma Sidecar kokteiļu straumi uz paklāja pie lēto datorspēļu automāta. Tas šeit ir rets gadījums; lai arī marginalizēti, Lany's klienti labi pārzina etiķeti. Taču pats interesantākais attiecībā uz šo atgadījumu
Gaisa ģimene— viltus kopības sajūta, kas tiek izjusta starp kolēģiem biroja vidē.
notika pēc īsa brīža. Dags teica: "Mister M.! Endij! Nāciet un paskatieties…" Starp nekaitīgajām kukurūzas un spageti formām uz paklāja mētājās apmēram trīsdesmit pussagremotas želatīna kapsulas. "Tā, tā. Ja šis dzīves spēlē neskaitās trāpījums desmitniekā, tad es nezinu, kas skaitās. Endrū, izsauc paramediķus."
Tas notika pirms divām stundām, un pēc testosteronālas pozēšanas un savu medicīnisko zināšanu demonstrēšanas paramediķiem ("Nolādēts," saka Dags, "varbūt nedaudz Rin-gera šķīduma?") mēs tagad uzklausām mistera M. mīlas dzīves vēsturi — apburošu līdz kāzu naktij taupīšanās stāstu, pārpildītu ar šķīstiem pirmajiem, otrajiem un trešajiem randiņiem, gandrīz tūlītējām laulībām un pārlieku daudziem bērniem drīz pēc tam.
"Un tā meitene, ko jūs neapprecējāt!" es pavaicāju.
"Viņa nozaga manu mašīnu. Fordu. Gold. Ja viņa to nebūtu izdarījusi, es droši vien būtu apprecējis arī viņu. Tolaik es nebiju īpaši izvēlīgs. Atceros, kā zem galda situ kulakā desmitreiz dienā un domāju, cik aizvainotai jājūtas meitenei, ja randiņi nenoved līdz laulībām. Es biju vientuļš; tas bija Albertā. Toreiz mums nebija MTV."