Mes ar Klēru sastapām misteru un misis M., "Filu & Airīnu" kādā brīnišķīgā dienā pirms vairākiem mēnešiem, kad paskatījāmies pāri sētai un mums uzklupa dūmu mākuļi un mistera M. laimīgie bļāvieni, kurš bija aplicis priekšautu
IZGUDRO NO JAUNA
ar uzrakstu "PUSDIENAS GALDĀ". Mēs tikām aši uzaicināti uz sētas otru pusi un dzērām burbuļūdeni no skārde-nēm un stūmām vaigos "Airīnasburgerus". Varena izklaide. Un tieši pirms tam, kad misters M. iznāca dārzā ar savu ukuleli, Klēra man pačukstēja: "Endij, man liekas, pastāv visai augsta iespējamība, ka viņu mājai pie otra sāna ir šinšillu būris." ("Šinšillu audzētāji ēd liellopu gaļu!")
Līdz pat šai dienai mēs ar Klēru to vien gaidām, kad Airīna mūs pavilks sāņus, lai klusinātā balsī aizrautīgi klāstītu par kosmētikas produktu markām, kuras viņa izplata, un preču kaudzēm viņas garāžā, kas līdzinās daudziem tūkstošiem negribētu, nevienam neatdodamu kaķēnu. "Dārgumiņ, mani elkoņi bija kā priežu miza, pirms es izmēģināju šo."
Viņi ir mīļi. Viņi nāk no paaudzes, kas tic, ka steiku restorāniem jābūt blāvi apgaismotiem un ledussaltiem (vel-los, viņi patiešām tic steiku restorāniem). Mistera M. degunu klāj blāvs vēnu zirnekļtīkls, tāds, par kāda novākšanu no savu kāju aizmugures ar skleroterapijas palīdzību Laspalmasas mājsaimnieces patlaban maksā bargu naudiņu. Airīna smēķē. Viņi abi valkā sporta tērpus, kas iepirkti lētu apģērbu veikalos — viņi pārāk vēlu dzīvē atklāja savus ķermeņus. Viņi tika uzaudzināti tā, lai ignorētu savus ķermeņus, un tas ir mazliet skumji. Bet tas ir labāk nekā neatklāt tos nemaz. Viņi ir nomierinoši.
Mūsu prātos Airīna un Fils dzīvo pastāvīgos piecdesmitajos gados. Viņi joprojām tic apsveikuma kartīšu nākotnei. Kad es stāstu jociņus par pārmērīgi lielām brendija glāzēm, kas pilnas ar sērkociņu kastītēm, es domāju tieši par viņu pārmērīgi lielo, ar sērkociņu kastītēm pilno brendija glāzi. Šī glāze stāv dzīvojamajā istabā uz galda — tā ir tipiska stāvvieta ierāmētiem Makarturu pēcteču fotoattēliem, galvenokārt mazbērniem ar disproporcionāliem matu sakārtojumiem Feras Fosetas stila, kas šķielē ar jaunam kontaktlēcām un nez kāpēc izskatās nolemti savādām nāvēm. Klēra reiz ieskatījās kādā vēstulē, kas stāvēja uz sānu galda, un viņa atcerējās, ka izlasījusi teikumu, kurā rakstītājs žēlojies, ka metālgriezē-jam bijušas vajadzīgas divarpus stundas, lai sasniegtu Makar-turu pēcteci, kurš bijis uzdurts uz stieņa avarējušā traktorā.
Mēs paciešam Airīnas un Fila viegli rasistiskos kalam-būrus un sīkos gājienus, kas apdraud mūsu planētas eksistenci ("Es nekad nevarētu braukt ar mazāku mašīnu par manu Cutlass Supreme"), jo viņu eksistence darbojas kā nomierinošs līdzeklis citādi nedaudz no kontroles izgājušā pasaulē. "Dažkārt," saka Dags, "man patiešām ir grūti atcerēties, vai kāda slavenība ir mirusi vai ne. Bet tad es saprotu, ka tas nemaz nav svarīgi. Negribu izklausīties pretīgs, bet tāda savā ziņā ir mana attieksme pret Airīnu un Filu — bet šo vārdu labākajā nozīmē, protams."
Lai nu kā…
Misters M. sāk stāstīt anekdoti Dagam un man par prieku: "Atcerējos labo. Floridas pludmalē sēž trīs veci žīdi…" (Šoreiz rasistisks jociņš.) "Viņi sarunājas, un viens pajautā otram: "Kur tad tu ņēmi naudu, lai atbrauktu atvaļinājumā uz Floridu?" Un otrs atbild: "Manā fabrikā izcēlās ugunsgrēks. Ļoti skumji, bet laimīgā kārtā apdrošināšana man to atlīdzināja."
DĪŽĀŠANĀS— neĒrtĪbas sajŪta, ko JAUNIEM CILVĒKIEM RADA VECI CILVĒKI, KURI NESASKATA SMIEKLĪGO SAVĀ RĪCĪBĀ. KĀRENA AIZ KAUNA VAI MIRA, KAD VIŅAS TĒVS AR LIELU IZRĀDĪŠANOS NOGARŠOJA PUDELI NESEN RAŽOTA VĪNA, PIRMS ĻĀVA TO IELIET GLAZĒS, KAD ĢIMENE SĒDĒJA STēAK HUT RESTORĀNĀ.
Labi. Tad viņš prasa otram, kur viņš ņēmis naudu, lai atbrauktu atvaļinājumā uz Maiamibīču, un tas otrs čalis saka: "Dīvaini, bet, gluži kā manam draugam, arī manā fabrikā izcēlās ugunsgrēks. Paldies Dievam, es biju apdrošinājies.""
Šajā brīdī Dags sāk skaļi smieties, mistera M. anekdošu stāstīšanas ritms nojūk, un viņa kreisā roka, kas slauka māla alus krūzes iekšpusi ar noskrandušu Birds of Arizona trauk-lupatu, pārstāj kustēties. "Paklau, Dag," saka misters M.
"Jā?"
"Kāpēc tu vienmēr smejies par maniem jokiem, pirms vēl esmu ticis līdz galam?"
"Kā, lūdzu?"
"Tieši tā, kā es teicu." Tu vienmēr sāc zviegt, kad esmu ticis tikai līdz pusei, it kā smietos par mani, nevis kopā ar mani." Viņš atsāk slaucīt kausu.
"Klau, mister M. Es nesmejos par jums. Tie ir jūsu žesti, kas ir jocīgi — jūsu sejas izteiksme. Jūs stāstāt kā īsts profesionālis". Jūsu joki ir vareni."
Izklaides graustošana— piedalīšanās tādas šķiras izklaides aktivitātēs, kuru uzskata par zemāku, nekā savējā: "kāren! do-nald! Iesim šovakar uzspēlēt boulingu! Un par kurpēm neuztraucieties… TĀS LAIKAM VAROT NOĪRĒT."
Sarunu graustošana— apzināts prieks, ko konkrēta saruna sagādā tieši tāpēc, ka neprasa intelektuālu piepūli. darbība, kas ļoti lielā mērā ir izklaides graustošanas blakusprodukts.
Nodarbinātības graustošana— iestāšanās tādā darbā, kas ir
KRIETNI ZEM CILVĒKA SPĒJU VAI IZGLĪTĪBAS LĪMEŅA, TĀDĒJĀDI MĒĢINOT IZBĒGT NO PIEAUGUŠA CILVĒKA ATBILDĪBAS UN/VAI IZVAIRĪTIES NO IESPĒJAMĀS IZGĀŠANĀS SAVĀ ĪSTAJĀ ARODĀ.
Misters Makarturs tam notic. "Labi, bet nevajag pret mani izturēties kā pret runājošu roni, skaidrs? Ļauj arī man papriecāties. Esmu cilvēks, turklāt maksāju tev algu." (Pēdējo teikumu viņš pasaka tā, it kā Dags būtu piesiets šajā raibajā, bet pilnīgi bezperspektīvajā McDarbā.)
"Pie kā mēs palikām? Nūja, šie abi vīri pievēršas trešajam, kurš uzdevis viņiem jautājumus, un prasa viņam: "Un tu? Kur tu dabūji naudu, par ko atbraukt brīvdienās šurp uz Floridu?" Un viņš atbild: "Gluži kā jums, draugi, arī manā fabrikā gadījās nelaime. Uznāca plūdi un pārpludināja visu ēku. Laimīgā kārtā viss, protams, bija apdrošināts."
Abi pārējie izskatās krietni apjukuši, un viens no viņiem prasa trešajam: "Man tev ir tikai viens jautājums. Kā tev izdevās izraisīt plūdus?""
Vaidi. Misters M. šķiet iepriecināts. Viņš nostaigā visā garumā gar bāru, kura virsma, gluži kā šaurais pakavveida grīdas laukumiņš ap alkoholiķa tualetes podu, ir leproza cigarešu izdegumu mēness virsma.
Viņš šķērso purpurkrāsas un oranžo paklāju ar Viesta rakstiem, kas iesmaržots pēc kanēļa ar BaiGuaid dezodorantu, un aizslēdz ieejas durvis. Dags pamet man skatienu. Nozīme? Turpmāk man patiešām jābūt uzmanīgākam ar zviegšanu. Taču es redzu, ka Dags, gluži kā es, nevar izšķirties starp pašapmierinātu priecašanos par savādajām anekdošu stāstīšanas paliekām no mistera Makartura laikiem un
Pretupura lietiņa (PUL) — neliels modes aksesuārs, ko valkā
PIE CITĀDI KONSERVATĪVA APĢĒRBA UN KAS PAZIŅO PASAULEI, KA CILVĒKAM IEKŠA VĒL GAIL INDIVIDUALITĀTES UGUNTIŅA: ČETRDESMITO GADU KAKLASAITES UN AUSKARI (VĪRIEŠIEM), FEMINISTU POGAS UN DEGUNA RIŅĶI (sievietēm), un tagad gandrīz pilnībā izmirušās mazītiņās "žurku ASTĪŠU" FRIZŪRAS (ABIEM DZIMUMIEM).