izmisumu par to, ka jādzīvo nākotnes civilizācija, kas pārblīvēta ar saīgušiem, drūmiem japijiem bez jebkādas auras un kurā nemājo Boba Houpa joki.
"Mēs tikpat labi varam priecāties par viņiem, kamēr viņi vēl ir šeit, Endij," viņš saka. "Paklau, iesim. Varbūt Klērai būs uzlabojies garastāvoklis."
Sabs nav iedarbināms. Tas pārmaiņus izdod tuberku-loznieka cienīgas sausa klepus zalves un apjukuša trusīša klepu, atgādinādams mazu bērnu, kuram dēmoniskas apsēstības lēkmes mijas ar hamburgera gabaliņu atklepošanu. Kāds moteļa viesis, kas apmeties netālu no Larry's stāvvietas, bļauj pa sētas logu "vācieties pakaļā", taču viņa niknums nesabojās mums šo brīnišķīgo tuksneša nakti, kurā mums nāksies kārtējo reizi iet mājup kājām. Vieglais, vēsais gaiss plūst pār manu seju kā sausas porcelāna nogulsnes, un pārāk stāvie kalni ir dzintara krāsā, kā nogrimušā Andiea Doria zemūdens fotouzņēmums. Piesārņojums ir tik neliels, ka perspektīva tiek izķēmota; kalni grib ietriekties man sejā.
Palmas, kuras kā sargkareivji stāv gar 111. šoseju, ielenc mazītiņas, magnēzija spīdumā mirgojošas spuldzes. Palmu lapotnes čab, ielaizdamas svaigu gaisu neskaitāmajiem viegli snauduļojošajiem putniem, žurkām un bugenvilu stīgām, ko tās sevī slēpj.
Mēs ieskatāmies veikalu vitrīnās, kas plātās ar peldkostīmiem fluorescējošās krāsās, kalendāriem, šausmīgām abstraktām gleznām, kas izskatās pēc automašīnu notriektiem dzīvniekiem, kas pārklāti ar spīguļiem. Es redzu cepures, dārgakmeņus un pīrāgus — tik brīnišķīgs laupījums, kas diedelē uzmanību kā bērns, kurš vēl negrib iet gulēt. Es vēlos pārgriezt sev vēderu, izraut sev acis un piebāzt sevi ar šiem skatiem. Zeme.
"Šonakt mēs izskatāmies vai nu pēc Indiānas automašīnu tirgoņa idiotiem dvīņiem," Dags saka par mūsu super-stilīgajām Boba Houpa Golf Classic sarkankrūtīša olas ziluma vējjakām ar baltām saules cepurēm, "vai pēc klaidoņu pāra, kam prātā bezdievīgas, slepkavnieciskas domas. Izvēlies."
"Man, Dag, drīzāk liekas, ka mēs izskatāmies pēc neveiksminiekiem. "
111. šoseja (pazīstama arī kā Palmkanjondraiva) ir pilsētas galvenā medību vieta, kas šovakar ir pārsteidzoši tukša. Dažas biseksuālas blondīnes no Orindžkauntijas apātiski cirkulē turp un atpakaļ dārgos folksvāgenos, kamēr jūras kājnieki skūtām galvām sadauzītos El Camino braukalē apkārt ar suteneru izbļāvieniem, bet ne reizi neapstājas. Šajā pilsētā joprojām valda automašīnu kultūra, un nemierīgākā naktī var rasties sajūta, kā to tik precīzi formulē Dags, "ka esi Deitonā — lielu pupu, burgeru un šeika vietā, kur jaunieši firmīgos zābakos un azbesta jakās ēd nāvējošus frī kartupeļus oranžās plastmasas būdās, kam tāda forma kā GT riepai."
Mēs pagriežamies ap stūri un paejam vēl kādu brīdi.
"Iedomājies, Endrū — pirms četrdesmit astoņām stundām šitais mazais Dagucis bija Nevadā," viņš turpina, apsēzdamies uz motora pārsega apžilbinoši dārgai, zaļai sporta Aston Martin ar paceļamu jumtu un aizdedzinādams cigareti ar filtru. "Iedomājies tik."
TU NEESI TAVS EGO
Mes vairs neesam uz galvenās ielas, bet neapgaismotā sānieliņā, kur muļķīgā kārtā ir nolikts Daga dārgais "sēdeklis". Automašīnas pakaļējā daļā mētājas kartona kastes ar papīriem, drēbēm un citām panckām, kā grāmatveža garāžas izpārdošanā. Izskatās, ka kāds gatavojies milzīgā steigā pazust no pilsētas. Šajā miestā tas nav nekas neparasts.
"Es pavadīju nakti mazā mammiņas un papiņa motelī pilnīgā nomalē. Uz sienām bija zaraini priežkoka paneļi, piecdesmito gadu lampas un briežu attēli…"
"Dag, kāp nost no mašīnas. Es patiešām šeit jūtos neomulīgi. "
"…un tur smaržoja pēc tiem mazajiem rozā moteļa ziepju gabaliņiem. Ak vai, kā man patīk to smarža! Tik īslaicīga."
Mani pārņem šausmas — Dags ar savas cigaretes gailošo ķirškrāsas galu dedzina caurumu mašīnas jumtā. "Dag! Ko tu dari, izbeidz! Tūlīt izbeidz!"
"Endrū, runā klusāk. Lūdzu. Kur ir tava savaldība?"
Dags, kā jau minēju, ir vandalis. Es mēģinu saprast viņa rīcību, bet man tas neizdodas; kādas Cutlass Supreme sa-skrāpēšana pagājušajā nedēļā bija tikai viens atgadījums garā līdzīgu notikumu virknē. Šķiet, ka viņš aprobežojas tikai ar auto, kuru uzraksti uz buferiem viņam šķiet riebīgi. Tā arī ir — palūkojoties uz šīs automašīnas aizmuguri, atklājas uzraksts "Pajautā man par mazbērniem".
"Nāc atpakaļ, Palmer. Es beigšu. Pēc mirkļa. Turklāt es gribu atklāt tev noslēpumu."
Es apstājos.
"Tas ir noslēpums, kas attiecas uz manu nākotni," viņš saka. Par spīti veselajam saprātam es atgriežos.
"Tas ir tik stulbi, tā caurumu dedzināšana, Dag."
"Mieru, zēniņ! Tas ir viegls likumpārkāpums. Kalifor-nijas štata kriminālkodeksa 594. pants. Sitiens pa pirkstiem. Turklāt neviens jau neredz."
Viņš notrauc mazu pelnu plēksni no cigaretes cauruma. "Es gribu, lai man ir viesnīca Kalifornijas dienvidos. Un man liekas, ka tas ir reālāk, nekā tev šķiet."
"Ko?"
"To es gribu darīt nākotnē. Būt viesnīcas īpašnieks."
"Lieliski. Tagad ejam."
"Nē," viņš aizdedzina vēl vienu cigareti, "vispirms es tev pastāstīšu par savu viesnīcu."
"Tikai ātri."
"Es gribu atvērt to Sanfelipē. Tā atrodas Kalifornijas zemesraga austrumos. Tas ir mazītiņš miestelis, kam apkārt ir tikai smiltis, pamestas urāna raktuves un pelikāni. Es atvērtu mazu viesnīcu tikai draugiem un ekscentriskām personībām, un pie manis strādātu tikai meksikānietes jau gados un pārsteidzoši skaisti sērfotāju un hipiju zēni un meitenes, kam smadzenes no pārmērīgas narkotiku lietošanas pārvērtušās Šveices sierā. Tur būtu bārs, kur visi spraustu pie griestiem vizītkartes un naudu, un vienīgie gaismas avoti būtu desmitvatīgas spuldzītes, kas paslēptas aiz sakaltušiem kaktusiem pie griestiem. Mēs pavadītu vakarus, mazgādami cinka ziedi cits citam no deguniem, dzerdami ruma kokteiļus un stāstīdami stāstus. Ļaudīm, kas stāstītu labus stāstus, nebūtu jāmaksā par mājvietu. Uz tualeti neviens nedrīkstētu iet, kamēr nebūtu ar flomāsteru uzrakstījis uz sienas smieklīgu joku. Un visu numuru sienas klātu zaraini priežu dēļi, un kā suvenīru ikviens saņemtu tikai mazu ziepju gabaliņu."
Man jāatzīst, ka Daga viesnīca izklausās apburoša, bet man arī gribas tikt projām. "Vareni, Dag. Nu, tava ideja patiešām ir varena, bet tagad gan tīsimies, labi?"
"Laikam gan. Es…" viņš paskatās lejup uz vietu, kur dedzinājis caurumu ar cigareti, kamēr es biju novērsies. "Ak vai…"
"Kas noticis?"
"Sūdi vagā."
Ogle ir nokritusi no cigaretes gala un ievēlusies kastē ar papīriem un citiem loriņiem mašīnā. Dags nolec no mašīnas, un mēs abi sastinguši noskatāmies, kā nokaitēti sarkanais punkts izēdas cauri dažām avīzes lapām, rada iespaidu, ka ir pazudis, tad pēkšņi izdod skaņu "vuff!", kastei uzliesmojot suņa rējiena ātrumā, apgaismojot mūsu šausmu pārņemtās sejas savā acumirklīgajā dzeltenajā, izsmejošajā jautrībā.
"Ak Dievs!"
"Zūdam!"
Es jau esmu prom. Mēs abi laižamies prom pa ielu, sirds kāpj pa muti, mēs atskatāmies tikai vienreiz, kad esam divu kvartālu attālumā no šīs vietas, un arī tad tikai uz īsu brīdi, lai ieraudzītu pašu ļaunāko iespējamo scenāriju — Aaston Martin karstā iekuru ekstāzē ir apņēmušas kūsājošas aveņkrāsas lavas liesmas, kas veļas uz ielas.