Tomijs (sērīgi). Māmiņ, vai tev negribas vairs rotaļāties? (Mārgareta neatbild.) Es biju tik labs indiānis …
Mārgareta (pēkšņi atgūstas un satraukta piekjauj To- miju. Viņas izsaucienā skan raizes, bailes un mīlestība pret dēlēnu). Ai, Tomij! Tomij!
Priekškars.
II CĒLIENS
Hauerda Noksa viesistaba viesnīca. Pulkstenis ir astoņi vakarā. Istaba pustumša.
Ieeja no vestibila — pa labi. Labajā pusē skatuves dziļumā durvis uz blakus istabu, kas nepieder pie Noksa apartamentiem. Dibensienas centrā — kamīns. Kreisaja pusē dziumā durvis uz guļamistabu. Kreisajā sienā logi uz ielu. Tiem blakus — liels galds, kas nokrauts ar grāmatām, žurnāliem, valdības ziņojumiem utt. Pa labi, tuvāk avanscēnai, — rakstāmgalds, uz kura atrodas tālrunis, aploksnes utt. Pie rakstāmgalda grozāmais krēsls. Starp guļamistabas durvīm un kamīnu atrodas pēdas piecas augsts grāmatskapis, pilns ar bieziem sējumiem. Pie brīvajām sienām grāmatplaukti un dokumentu skapīši.
Priekškaram paceļoties, skatuve tukša. (Pēc brīža kāds sāk raustīt blakus istabas aizvērtās dur-, vis, pēc tam tās atveras. Kāds cilvēks pabāž galvu, piesardzīgi palūkojas apkārt un ienāk iekšā. Noklikst slēdzis. Parādās otrs cilvēks. Abi viņi ir veikli, enerģiski ļaudis, pieklājīgi ģērbušies tumšos uzvalkos ar cietinātām
apkaklītēm.
Viņiem seko Habards. Apskata istabu, pieiet pie rakstāmgalda, paņem no tā neatplēstu vēstuli, lasa adresi.)
Habards. Pareizi ir, tā ir Noksa istaba.
Pirmais aģents. Esiet mierīgs, mēs nekļūdāmies!
Otrais aģents. Tīrā laime, ka tas ūsainis šodien aizkuģoja.
Pirmais aģents. Dežurants vel nebija paspējis atdot atslēgas, kad es jau noīrēju blakus istabu.
Habards. Ķerieties nu pie darba! Tur viņam droši vien ir guļamistaba. (Pieiet pie guļamistabas durvīm, atver tās, ieskatās iekšā, ieslēdz gaismu, tad atkal izslēdz, atgriežas pie saviem ļaudīm.) Vai jums sacīja, kas jāmeklē? Dokumentu un vēstuļu sainītis. Ja veiksies, katrs
no jums nopelnīs pa pieciem simtiem. Klāt pie algas. (Sarunādamies visi trīs cītīgi pārmeklē rakstāmgaldu, atvilktnes, skapjus, grāmatplauktus utt.)
Otrais aģents. Vecajam Stārkvederam acīmredzot pamatīgi spiež kurpe.
Habards. Turiet muti! Neuzdrošinieties pieminēt viņa vārdu!
Otrais aģents. Oja, cik viņa augstība neaizskarams!
Pirmais aģents. Es pie viņa strādāju ilgāk par tevi, bet viņš mani ne ar vienu vienīgu vārdu nav pagodinājis.
Otrais aģents. Jā, un tu biji nokalpojis viņam jau divus gadus un tad tik uzzināji, kas ir tavs saimnieks.
Habards (pirmajam). Jūs iabāk izejiet vestibilā un paskatieties, vai nenāk Nokss! Viņš kuru katru mirkli var būt klāt. (Pirmais aģents izņem mūķīzeri, pieiet pie durvīm labajā pusē, attaisa tās un, atstājis mazliet pusviru, iziet ārā. Zvana tālrunis. Habards nodreb.)
Otrais aģents (pavīpsnādams par Habardu). Tas jau tikai tālrunis.
Habards (turpinādams meklēšanu). Acīmredzot ne mazumu esat strādājis vecajam …
Otrais aģents (viņu pārmēdidams). Turiet muti! Neuzdrīkstieties pieminēt viņa vārdu!
(Tālrunis zvana atkal un atkal — uzstājīgi, nemierīgi.)
Habards (pārvērstā balsī). Hallo! Klausos… (Viņa seja pauž izbrīnu, viņš pazīst balsi un viszinigi pasmaida.) Nē, tas nav Nokss … Jūs esat uzgriezusi nepareizu numuru … (Noliek klausuli, otrajam aģentam.) Dāma tūlīt nolika klausuli.
Otrais aģents. Pazīstama?
Habards. Nē, tā tikai likās. (Abi klusēdami gramstās pa istabu.)
Otrais aģents. Es ar viņa gaišību neesmu ne reizi pārmijis ne vārda. Un es arī nestrādāju pie viņa pirmo gadu.
Habards. Nu, un ko jums vēl vajag?
Otrais aģents (kā sūdzēdamies). It kā es būtu tukšs
gaiss.
Habards (paraudams atvilktni un aplūkodams tās saturu). Bet naudu taču jūs dabūjat smuku, vai ne?
Otrais aģents. Dabūju gan, bet par velti man to vis
nemaksā.
(No labās puses Ienāk pirmais aģents. Viņš kustas ātri, cenzdamies nesacelt troksni. Klusām aizver aiz sevis durvis, tomēr aizmirst tās aizslēgt.)
Pirmais aģents. Kāds izkāpa no lifta un nāk šurp.
(Habards ar abiem aģentiem aši dodas uz durvīm, kas atrodas skatuves dziļumā pa labi. Pirmais aģents apskata istabu, pamana Habarda izrauto galda atvilktni, atgriežas atpakaļ, iebīda atvilktni vietā, nodzēš gaismu. Visi iris iziet ārā. Klusums. Pie vestibila durvīm kāds pieklauvē. Atbildes nav. Durvis atveras, istabā ienāk Džifords. Ieslēdz gaismu. Pastaigājis pa istabu, palūkojas pulkstenī un apsēžas atzveltni pie kamīna. Dzirdams, kā slēdzenē pagriežas atslēga, bet durvis nav aizslēgtas, un istabā ar atslēgu rokā ienāk Nokss.)
Nokss (spiezdams Džijordam roku). Kā jūs tikāt iekšā?
Džifords. Kā parasti. Durvis bija vaļā.
Nokss. Droši vien biju piemirsis tās pieslēgt.
Džifords (izņem no krūšu kabatas dokumentu sainīti un nodod Noksam). Te tie ir.
Nokss (satraukts šķirsta papīrus). Vai esat pārliecināts, ka tie ir īsti? (Džifords paloka galvu.) Es taču nedrīkstu riskēt. Gērsts pēc manas runas pēdējā brīdī var pārdomāt un nepublicēt oriģinālus. Viņam tā negadās pirmoreiz.
Džifords. To es viņam teicu. Viņš ar mani ilgi kaulējās, gribēja dot norakstus, un es jau sāku domāt, vai neesmu rullējis uz Ņujorku par velti. Bet es paliku pie sava un stāvēju kā klints. Vai nu dodiet, saku, Noksam oriģinālus, vai nekas nesanāks. Galu galā viņš piekāpās.
Nokss. Nezinu, vai jūs saprotat, ko šie papīri man nozīmē un cik es jums esmu pateicīgs …
Džifords (pārtraukdams). Kas tur ko runāt! Gērstam ar viņiem savi rēķini, viņš aiz priekiem lec gaisā… Strādniekiem turpretī tas sola patiesu uzvaru. Un arī jūs beidzot varēsit pasacīt visu, kas uz sirds. Kā ar likumu, kas paredz atlīdzību par sakropļojumiem?
Nokss (noguris). Tāpat vien. Iestrēdzis komisijā. Varat būt drošs, tur tas arī nonīks. Un ko gan gaidīt no Likumdošanas komisijas? Tur sēž cilvēki, kas ir cieši saistīti ar dzelzceļu sabiedrībām.