Nokss (savaldīdamies). Jā? Esmu tik priecīgs… (Pamana Tomiju.) Sveiks, Tomij! (Pasniedz viņam roku, un puisēns visā nopietnībā to paspiež. Linda paliek stāvam pie durvīm. Viņas seja pauž nemieru.)
Tomijs. Labdien!
Mārgareta. Man nebija citas izejas. Man vajadzēja jūs brīdināt. Kā redzat, esmu Tomija un Lindas uzraudzībā. (Ziņkāri apskata istabu, sevišķi uzmanīgi aplūkodama dokumentu skapīšus un valdības ziņojumus uz galda.) Vai le ir jūsu laboratorija?
Nokss. Ak, kaut man šai jomā būtu tāds pats burvju talants kā Edisonam tehnikā!
Mārgareta. Talants, jums ir. Jūs pat nevarat iedomāties, cik jūsu darītais ļaudīm ir svarīgs. Es jūs pazīstu labāk nekā jūs pats sevi.
Tomijs. Vai jūs visas šīs grāmatas lasāt?
Nokss. Jā, lasu gan. Es joprojām eju skolā un cītīgi mācos. Bet par ko tu mācīsies, kad izaugsi? Par ko tu gribi būt? (Tomijs iegrimst domās un tūlīt neatbild.) Vai par Savienoto Valstu prezidentu?
Tomijs (papurina galvu). Tētis teic, ka prezidenti neesot neko daudz vērti.
Nokss. Pat tādi kā Linkolns? (Tomijs nezina, ko sacit.)
Mārgareta. Vai tad tu neatceries, kāds labs un dižens čilvēks bija Linkolns? Es taču tev stāstīju.
Tomijs (lēni pagroza galvu). Bet viņu nošāva! Man negribas, lai mani nošauj! Vai zināt ko?
Nokss. Nu?
Tomijs. Es gribu būt senators, tāpat kā tētis. Viņi visi danco pēc tēta stabules. (Mārgareta izskatās satriekta. Noksa acis smejas.)
Nokss. Kas danco?
Tomijs (apjucis). Nezinu. (Kā uzticēdamies.) Bet dancot danco, viņš pats tā sacīja. (Pēc Mārgaretas mājiena pie Tomija pienāk Linda un saņem zēnu aiz rokas.)
Linda (iedama uz loga pusi). Ejam, Tomij, paskatīsimies ārā pa logu!
Tomijs. Man labāk gribas parunāt ar misteru Noksu.
Mārgareta. Ej līdzi Lindai, puisīt! Māmiņa pati grib parunāt ar misteru Noksu. (Tomijs paklausa, un Linda aizved viņu pie loga.) Vai nepiedāvāsit man apsēsties?
Nokss. Dieva dēļ, piedodiet! (Piebīda viņai visērtāko atzveltni un pats apsēžas grozāmajā krēslā Mārgaretai iepretī.)
Mārgareta. Es uz īsu brītiņu. Man jāaizved mājās Tomijs un tad jābrauc pie tēva. Tur ir Toms. Man jāiegriežas pēc viņa: mēs esam ielūgti banketā.
Nokss. Bet jūsu kalpone, vai viņa ne …
Mārgareta. Linda? No viņas ar nokaitētu dzelzi neko neizspiedīs. Man dažreiz sametas kauns, ka viņa man ir tik bezgala uzticīga, es to neesmu pelnījusi. Bet tagad es jums pateikšu, kāpēc pie jums atnācu. (Steidzīgi.) Pec tam kad jūs šodien aizgājāt, tēvs saņēma telegrammu. Svarīgu telegrammu. Uz karstām pēdām atbrauca viņa sekretārs. Tēvs pasauca Tomu un misteru Habardu, un viņi četratā kaut ko sprieda. Cik es nopratu, pazuduši kādi dokumenti, un viņi domā, ka tie ir pie jums. Viņi neminēja jūsu vārdu, bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka runa bija par jums. Tēvs izskatījās tik satraukts. Esiet piesardzīgs! Es jūs ļoti lūdzu, esiet piesardzīgs!
Nokss. Man taču nekas nedraud!
Mārgareta. Jūs viņus nepazīstat. Jūs viņus nepavisam nepazīstat. Viņiem visi līdzekļi ir labi, visi. Tēvs ir pārliecināts, ka viņam viss atļauts.
Nokss. Jā, tur jau ir tā nelaime. Tāpēc viņam piemīt tik briesmīgs spēks. Viņš uzskata, ka viņam ir ētiskas tiesības valdīt.
Mārgareta (piekrītoši pamāj). Tā ir viņa reliģija.
Nokss. Un, kā ikvienam fanātiķim, ticība viņam pārvēršas par māniju.
Mārgareta. Viņam šķiet, ka no viņa ir atkarīgi civilizācijas likteņi un rūpēties par tiem ir viņa svēts pienākums.
Nokss. Es zinu. Zinu.
Mārgareta. Taču tagad jārunā par jums! Es zinu, ka jums draud briesmas.
Nokss. Nē. Es šodien nekur neiešu. Un rīt, dienas gaismā, es došos uz kongresu un teikšu savu runu.
Mārgareta (izmisumā). Ak dievs! Un ja nu ar jums kaut kas notiks!
Nokss (vērīgi nolūkodamies viņā). Jūs … jūs uztrauc mans liktenis? (Mārgareta, acis nolaidusi, pamāj ar galvu.) Hauerda Noksa — sabiedrisku reformu aizstāvja liktenis? Vai arī gluži vienkārši Hauerda Noksa — cilvēka liktenis? …
Mārgareta (pēkšņā jūtu uzplūdumā). Ai, kāpēc mums, sievietēm, jāklusē? Kāpēc es jums nevaru teikt to, ko jūs jau tā zināt, ko jūs nemaz nevarat nezināt?! Jā, mani uztrauc jūsu liktenis, cīnītāja un cilvēka liktenis… (Viņa ir itin kā iedegusies, bet, palūkojusies uz Tomiju, kas stāv pie loga, pēkšņi apklust, instinktīvi saprazdama, ka dēla klātbūtnē nedrīkst ļauties milas jūtu uzliesmojumam.) Linda, novediet Tomiju lejā un gaidiet mani mašīnā …
Nokss (bailēs, klusi). Ko jūs darāt?
Mārgareta (pamādama, lai viņš klusē). Es arī drīz vien iešu. (Linda ar Tomiju dodas uz izeju.)
Tomijs (apstājas un svarīgā nopietnībā sniedz Noksam roku). Visu labu, mister Noks!
Nokss (neveikli). Ardievu, Tomij! Varbūt tev tomēr vajadzētu vēlreiz padomāt par Linkolnu.
Tomijs. Labi. Es parunāšu par to ar tēti.
Mārgareta (zlmigi). Linda, parūpējieties, lūdzu, lai itin neviens neko neuzzina! (Linda paloka galvu un kopā ar Tomiju iziet ārā. Mārgareta apsēžas, ļauj noslīdēt apmetnim un pievērš Noksam ilgu pilnu, tnilošu skatienu.)
Nokss (nespēdams apvaldīt jātas). Lūdzu, ejiet projām! Es vairs nevaru. Redzot jūs tādu, es zaudēju prātu. (Mārgareta klusi iesmejas uzvaras priekā.) Es negribu domāt par jums kā par sievieti. Es nedrīkstu. Lūdzu, atļaujiet… (Viņš pieceļas un mēģina aplikt viņai apmetni, taču Mārgareta pretojas. Viņš tomēr pa pusei apsedz Mārgaretas kailos plecus.)
Mārgareta (izstiepdama pret viņu rokas, tā ka apmetnis atkal noslīd lejup). Es turpretim to gribu. Es gribu, lai jūs domājat par mani kā par sievieti! Es vēlos, lai jūs zaudētu prātu… Es vēlos… vai jūs neredzat, ko es vēlos? (Nokss atslīgst krēslā, mēģinādams aizsegt ar roku acis.) Paskatieties uz mani!
Nokss (paceļ acis, izstiepis rokas, pienāk viņai klāt, maigi čukst). Mārgareta, Mārgareta … (Mārgareta pieceļas, un abi apskaujas. Habards, pavēris durvis, ciniskā apmierinājumā nolūkojas abos. Pēkšņi viņš ierauga uz skapja dokumentu sainīti, paliecas uz priekšu un paņem to. Pārliecinājies, ka tas ir meklētais laupījums, atkal ieslīd guļamistabā un aizver durvis. Nokss atraujas no Mārgaretas un alkaini noraugās viņā.) Es jūs mīlu. Es jūs mīlu. Bet es biju nolēmis, ka jūs nekad par to neuzzināsit.