Mārgareta. Jocīgais! Es jau sen, sen zinu, ka jūs mani mīlat. Jūs nez cik reižu pats esat man to atklājis. Vai gan jūs varējāt lūkoties manī, neteikdams, ka mani mīlat?
Nokss. Tātad jūs zinājāt?
Mārgareta. Kā gan lai es to nezinātu? Es taču esmu sieviete. Vai man bija vajadzīgs, lai jūs pateiktu to skaļi? Apsēdieties tā, lai es varētu uz jums palūkoties, un ļaujiet man runāt! Es gribu jums ko pateikt. (Mārgareta piespiež
Noksu apsēsties grozāmajā krēslā un apsēžas arī pati, apņemdama ap pleciem apmetni.) Vai tā būs labi?
Nokss (kaismīgi). Nē, nē! Palieciet, kāda esat! Ļaujiet manām acīm šo baudu … jūs taču esat mana. Es droši vien sapņoju.
Mārgareta (klusi un līksmi iesmiedamās). Ai, jūs vīrieši! Cik vien ilgi pastāv zeme, sievietei vajadzējis meklēt ceļu uz jūsu sirdi caur jutekļiem. Es varētu būt gudra kā Hipātija vai izglītota kā Kirī kundze, jūs ar dzelžainu roku apspiestu savas jūtas, jūs nomāktu savu sirdsbalsi. Bet vajag tik man uz mirkli pārvērsties par Lilitunoņemt apmetni, kas aizsargā mani pret nakts vēsumu, un jūs, aizmirsis visu pasaulē, jau iedegaties mīlas alkās.
Nokss. Mārgareta, jūs esat netaisna …
Mārgareta. Es jūs mīlu … bet jūs?
Nokss (dedzīgi, ar dziļām cieņas jūtām). Es mīlu jūs.
Mārgareta. Tad klausieties! Vai atceraties — es jums stāstīju par savu jaunību? Es toreiz sapņoju darīt cilvēkiem labu — tāpat kā jūs. Un nedarīju neko. Nevarēju darīt. Man neļāva. Visu mūžu man vajadzēja rīkoties tā, kā gribēja citi. Es izgāju pie vīra, domādama, ka tā es kļūšu brīva. Bet te arī es cietu neveiksmi. Mans vīrs ir tikai liela biznesa pakalpiņš, mana tēva labā roka visos tumšajos darījumos, pret kuriem es gribēju cīnīties. (Bridi klusē.) Manā dzīvē sakāves sekoja cita citai, vilšanās — cita citai. Es esmu tik nogurusi. Vīru es nekad neesmu mīlējusi. Es sevi pārdevu sava ideāla vārdā un šo ideālu nespēju sasniegt. (Bridi klusē.) Es bieži zaudēju ticību, ticību visam — dievam, cilvēkam. Es vairs necerēju, ka taisnīguma princips uzvarēs. Tikai jūs ar savu darbu man atkal un atkal atdevāt ticību, jūs mani pamodinājāt. Es atnācu pie jums, nedomādama par sevi. Atnācu jūs brīdināt, lai palīdzētu taisnībai uzvarēt. Bet es paliku, paldies dievam, es paliku, lai mīlētu jūs un lai jūs mīlētu mani. Lūkodamās uz jums, es, nogurusi, atradu sevi. Jūs man esat vajadzīgs, jūs esat vajadzīgs man vairāk par visu citu pasaulē! (Viņa izstiepj rokas.) Nāciet pie manis! Man jūs esat vajadzīgs tūlīt. (Nokss pienāk pie Mārgaretas, apsēžas uz krēsla sānu malas un pievelk mīļoto sev klāt.)
1 Lilita — pēc senām teiksmām sieviete dēmons, kas ar savu daiļumu savaldzinājusi Ādamu, kļuvusi par viņa pirmo sievu un pēc tam viņu pametusi.
Nokss. Es tāpat reizēm esmu jutis nāvīgu nogurumu … Arī šodien man nebija vairs nemaz spēka, bet atnācāt jūs. Un tagad es jūtos laimīgs, es izjūtu vienīgi laimi.
Mārgareta. Šovakar es ļāvu vaļu savām alkām. To es atzīstu. Bet es nemaz nenožēloju, ka atnācu. Tā ar mani nekad nav noticis. Tā ir pirmā reize manā mūžā. Es tikai nožēloju, ka nedarīju to agrāk — tas bija tik brīnišķīgi. Jūs turējāt mani savās rokās… savās rokās. Ai, jūs nekad nezināsit, ko man nozīmēja šīs pirmās skaujas! Es taču neesmu no māla. Neesmu arī no dzelzs vai akmens. Esmu pavisam vienkārša, parasta sieviete… (Pieceļas un apskauj Noksu.) Noskūpstiet mani, mans mīļais, mans pavēlnieki Noskūpstiet!
(Viņi apskaujas.)
Nokss (skatīdamies apkārt, it kā kaut ko meklēdams, kaislīgi). Ko lai mēs darām? (Pēkšņi atraujas no viņas un atslīgst krēslā.) Nē! Tā nedrīkst! Tas nav iespējams! Kāpēc mēs nesastapāmies agrāk? Mēs būtu varējuši kopā strādāt. Kas tā būtu bijusi par draudzību!
Mārgareta. Bet vai tad tagad jau ir par vēlu?
Nokss. Man nav uz jums tiesību.
Mārgareta (viņu nesaprazdama). Vīra dēļ? Viņš jau ilgus gadus nav vairs man vīrs. Viņam nav uz mani nekādu tiesību. Kam gan vēl var būt uz mani tiesības? Tikai jums, jo jūs es mīlu.
Nokss. Par to es nerunāju. Jūsu vīrs man… (izsit knipi. Ļaudamies pēkšņam izmisumam.) Ja Hauerds Nokss būtu vienīgi cilvēks… nevis cīnītājs! Ja man nebūtu jāstrādā!
Mārgareta (no aizmugures pienākusi pie viņa krēsla, noglāsta ar roku viņa matus). Vai tad mēs nevaram strādāt kopā?
Nokss (strauji pagriež galvu, it kā gribētu nopurināt viņas roku). Nevajag, nevajag! (Mārgareta joprojām glāsta viņa matus un tad piekļauj vaigu pie viņa vaiga.) Ak dievs, jūs man nemaz nepalīdzat! Jūs mani kārdināt! (Pēkšņi pietrūkstas kājās, maigi saņem Mārgaretas rokas savējās, aizved viņu pie krēsla, apsēdina un atgriežas savā vietā pie rakstāmgalda.) Saprotiet jel, runa vispār nav par jūsu vīru. Bet man nav uz jums tiesību. Un jums nav tiesību uz mani.
Mārgareta (greizsirdīgi). Kam tad ir uz jums tiesības?
Nokss (skumji pasmaidīdams). Nē, jūs atkal nesaprotat. Manā dzīvē nav citas sievietes, tikai jūs. Bet ir daudz cilvēku, kuriem uz mani ir lielākas tiesības. Divsimttūk- stoš pilsoņu ievēlēja mani par savu pārstāvi Savienoto Valstu kongresā. Un ir vēl miljoniem citu … (Apklust, lūkodamies uz viņas kailajiem pleciem un rokām.) Lūdzu, aplieciet apmetni! Palīdziet man, lai es neaizmirstos! (Mārgareta paliek sēžam.) Uz mani tiesības ir visiem tiem, kuru intereses es aizstāvu. Divi miljoni bērnu strādā Savienoto Valstu uzņēmumos, kur no viņiem izspiež pēdējos spēkus. Es nedrīkstu viņus nodot. Es nedrīkstu nozagt sev viņu laimi. Vai atceraties, kā mēs šodien runājām par zagšanu? Vai tā nebūtu zādzība?