Mārgareta (asi). Hauerd! Ko jūs runājat! Vai mūsu laime jums laupījusi saprātu?
Nokss (apbēdināts). Gandrīz… un dažos neprāta mirkļos es to biju zaudējis pavisam. Neatceros, vai reiz stāstīju jums par kādu bērnu, kas bija izaudzis graustos. Kad viņam vaicāja, kā viņš zina, ka atnācis pavasaris, viņš atteica: «Nu, krogā pāri ielai taču izņēma otros logus!»
Mārgareta (nemiera pilna). Bet kāds tam sakars ar mūsu abu mīlu?
Nokss. Iedomājieties, ka mēs būtu aizmirsuši visu un domātu vienīgi par mūsu mīlu. Kas tad, pēc jūsu domām, notiktu? Atcerieties Gorkiju! Viņš mīlēja savu dzimteni un atbrauca uz Ņujorku, kaisli vēlēdamies palīdzēt Krievijas revolūcijai. Viņš atbrauca uz mūsu brīvo zemi, lai vāktu līdzekļus revolūcijas atbalstam. Taču viņa laulību ar mīļoto sievieti nebija svētījis likums, kam klanās bodnieki. Laikraksti sacēla troksni, un brauciens beidzās ar sakāvi. Amerikāņu tautas acīs Gorkiju izzoboja un nomelnoja. Tāpat notiktu ar mani. Manu vārdu apsmietu un aptraipītu ar dubļiem. Man nebūtu vairs nekādas ietekmes.
Mārgareta. Nu, un kas par to? Lai paļā un lai smejas! Es taču būšu ar jums kopā. Un jūs būsit kopā ar mani. Tautu vedīs sev līdzi citi — tas nemaz nav pateicīgs uzdevums! Dzīve ir tik īsa. Vai tiešām mums nav tiesību kaut uz drusciņu laimes …
Nokss. Kad es raugos jums acīs, es tik viegli aizmirstu visu pasauli! Bet tā taču būtu zādzība.
Mārgareta (dumpīgi). Lai ir! Dzīve ir tik īsa, mīļais.
Tikai mēs divi vien eksistējam visā plašaja pasaulē. Vairāk neviena nav.
Nokss. Runa nav tikai par mani. Runa nav ari tikai par citiem cilvēkiem. Pirms brīža jūs teicāt, ka vienīgi man esot uz jums tiesības. Jums nav taisnība! Jūsu bērnam …
Mārgareta (ar sāpīga lūguma). Cietiet klusu!
Nokss. Es nespēju. Man jāglābj gan jūs, gan sevi. To- mijam ir uz jums tiesības. Tā tāpat ir zādzība. Kā citādi to lai sauc, ja jūs gribat nozagt viņam laimi?
Mārgareta (nolaiž galvu uz rokām un raud). Es biju tik viena … bet tad … tad nācāt jūs — un pasaule kļuva gaiša un silta. Nupat jūs mani apskāvāt — un … likās, ka pēkšņi piepildījies mans sapnis par laimi. Un nu jūs gribat man atkal to atņemt…
Nokss (kas tagad, kad Mārgareta uz viņu neskatās, visiem spēkiem cenšas savaldīties). Atņemt? Nav tiesa. Tu atdosi to pati. Man nepietiks spēka izdarīt to bez tavas palīdzības. Tev jāsauc palīgā savs bērns un jāpalīdz man! Citādi es zaudēšu prātu tevis dēļ… (Pēkšņi pieceļas kājās un izstieptām rokām pieiet viņai klāt.) Es zaudēšu prātu …
Mārgareta (aši paceļ galvu un atstumj Noksu atpakaļ). Pagaidi! (Viņa uz mirkli atbalsta galvu rokās, lai savaldītos un apdomātu.) Lūdzu, apsēdies! (Nokss apsēžas. Bridi klusums. Mārgareta mīlas pilnu skatienu lūkojas Noksā.) Dārgais, es tevi tā mīlu! (Nokss nespēj savaldīties un grasās piecelties.) Nē, nenāc klāt! Es ļāvos vājumam. Taču es to nenožēloju. Tev taisnība. Mums jāatsakās vienam no otra. Zagt nedrīkst pat mīlestību. Bet es esmu laimīga, ka tā notika — ka es gulēju tavās skau- jās un jutu tavas lūpas. Atmiņas par to man būs vienmēr dārgas. (Uzmet uz pleciem apmetni. Pieceļas. Ari Nokss pieceļas.) Tev taisnība. Nākotne pieder bērniem. Ar to saistās arī tavs un mans uzdevums. Es iešu. Laikam gan būs labāk, ja mēs abi neredzēsimies. Strādāsim un mēģināsim aizmirst… Atceries tikai vienu: tavā cīņā manas domas ies tev līdzi. Manas lūgšanas pavadīs katru tavu cirtienu. (Bridi klusē, savelk apmetni vēl ciešāk.) Mīļais, noskūpsti mani vēlreiz … pēdējoreiz … (Nokss atturīgi noskūpsta Mārgaretu, it kā uzsvērdams, ka atsakās no savām tiesībām uz viņu. Mārgareta pati atraisās no viņa skaujām. Nokss, ne vārda neteikdams, pavada viņu līdz durvīm un uzliek roku uz roktura.)
Nokss. Man gribētos, lai man būtu no tevis kāda atmiņa. Fotogrāfija. Atceries, tā mazā, kas man tā patika. (Mārgareta pamāj ar galvu.) Bet lai to nenes izsūtāmais! Atsūti to man pa pastu!
Mārgareta. Labi. Es pati rit iemetīšu vēstuli pastkastītē.
Nokss (noskūpsta viņai roku). Ardievu!
Mārgareta (vilcinādamās). Atceries, dārgais, ka es neko nenožēloju! Es lepojos, ka iemīlēju tevi. Es nenožēloju itin neko, kas noticis. (Ar mājienu lūdz Noksu atdarīt viņai durvis. Viņš paklausa, bet tūlīt atkal tās aizver, jo Mārgareta turpina.) Bet jābūt taču vēl nemirstībai! Jābūt dzīvei nākamībā, kur mēs tik un tā būsim kopā! Ardievu! (Viņi sadodas rokās. Tad Mārgareta aiziet. Nokss bridi nolūkojas uz durvīm, ko viņa aizvērusi, tad nenoteikti paveras apkārt, pieiet pie krēsla, kurā Mārgareta sēdējusi, noslīgst uz ceļiem un paslēpj tajā seju. Lēni atveras guļamistabas durvis, pa tām piesardzīgi palūkojas Habards. Viņš Noksu neredz.)
Habards (iznāk no guļamistabas, pārsteigumā). Velna milti, kas te noticis? Kur viņi palikuši?
Nokss (steidzīgi pieceļas). No kurienes jūs te gadījāties?
Habards (norādīdams uz guļamistabu). Ienācu no turienes. Es visu laiku tur biju.
Nokss (vēsi). Patiešām? Biju jūs pavisam piemirsis. Bet tagad jau vienalga — mani viesi aizgājuši.
Habards (pienāk viņam gluži klāt un mākslotā jautrībā iesmejas). Nekas nav muļķīgāks par godīgu nelgu, kad tas nomaldās netikumu purvā.
Nokss. Durvis visu laiku bija ciet. Vai tiešām jūs slepus noklausījāties?
Habards. Jūsu dāmas balss man šķita apbrīnojami pazīstama.
Nokss. Tātad jūs dzirdējāt!… Ko jūs dzirdējāt?
Habards. Neko, it neko! Līdz manām ausīm atlidoja tikai neskaidras skaņas … Kādas sievietes balss … Varu apzvērēt, ka esmu to kaut kur dzirdējis. (Nokss šķiet atvieglots.) Nu, palieciet sveicināti! (Iet uz durvīm pa labi.) Vai neesat pārdomājis?
Nokss (papurinādams galvu). Nē.
Habards (pie durvīm, ciniski smiedamies). Cik atceros, jūs pavisam nesen apgalvojāt, ka jums neesot nekā, ko slēpt.
Nokss (nemiera tirdīts). Ko jūs ar to gribat teikt?
Habards. Palieciet sveiks! (Aiziet.)
(Nokss pieiet pie galda, izklaidīgi pagroza vēstuli, ko lasījis pirms Habarda ierašanās, pēkšņi atceras dokumentus un iet pie grāmatplaukta, lai tos paņemtu.)