Nokss (redzēdams, ka plaukts tukšs). Nozagti! (Briesmīgā satraukumā paskatās apkārt, tad kā neprātīgs metas pakaļ Habardam. Durvis paliek līdz galam vaļā. Skatuve tukša.)
Priekškars.
III CĒLIENS
Bibliotēka, kura, Entonijam Stārkvederam iebraucot Vašingtonā, kalpo par kaut ko līdzīgu kabinetam. Pa labi divas durvis, pa kreisi dziļumā tumša niša bez portjerām. Kreisajā sienā logi. Starp tiem — rakstāmgalds. Pie tā krēsls. Uz rakstāmgalda tālrunis un liels portfelis. Gar visu dibensienu smagnēji, vecmodīgi grāmalskapji ar stikla durvīm: augšmalā izcilnis, kas veido itin kā dzegu. Skatuves dziļumā, kaktā, — aizslietnis. Starp skapjiem un nišu augstu pie sienas karājas liels Ābrama Linkolna portrets vai gravīra. Istaba mēbelēta mazliet vecmodīgā vienkāršībā un izskatās vēsa un drūma.
Pulkstenis ir pusdesmit no rīta nākamajā dienā pēc iepriekšējā cēliena notikumiem.
Pie rakstāmgalda sēž Stārkveders, viņam blakus pa labi stāv Doblmens.
Stārkveders. Labi, parakstīšos. Kaut arī labuma no šī žurnāliņa nekāda lielā nav.
Doblmens (atzīmēdams bloknotā). Klausos, ser. Divi tūkstoši. (Skatīdamies ierakstos.) Parakstīšanās laiks izbeidzas arī Vandervotera žurnālam.
Stārkveders. Cik?
Doblmens. Pagājušajā gadā jūs ziedojāt piecpadsmit tūkstošus.
Stārkveders. Tas ir par daudz. Cik maksā parakstīšanās parastajiem mirstīgajiem?
Doblmens. Vienu dolāru gadā.
Stārkveders (noteikti papurina galvu). Tad tas ir pārāk daudz.
Doblmens. Profesora Vandervotera lekcijas allaž ir noderīgas. Viņš pastāvīgi lasa lekcijas kursos, un viņa runai Nacionālās pilsoņu federācijas kongresā bija plaša atbalss.
Stārkveders (šaubīdamies, bet gandrīz jau piekrizdams). Skaidrs… (Doblmens jau sācis rakstīt. Pēkšņi Stārkveders atceras.) Nedošu! Avīzēs par šo profesoru rakstīja kaut ko nelāgu. Liekas, viņš ir šķīries no sievas? Viņa labā slava vairs tik laba vis nav.
Doblmens. Sieva viņu atstāja, ser.
Stārkveders. Kāda tur starpība? Svarīgi ir, ka tagad viņš man vairs nav tik noderīgs. Pārsūtiet viņam tikai desmit tūkstošus! Citreiz būs apdomīgāks.
Doblmens. Labi, ser.
Stārkveders. Neaizmirstiet uzrakstīt pārvedumu par divdesmit tūkstošiem žurnālam Cartwright's Kā parasti.
Doblmens (vilcinādamies). Viņi prasa vairāk. Palielināts žurnāla apjoms, mainījies akcionāru sastāvs, redakcijas aparāts un tā tālāk.
Stārkveders. Vai žurnāla līdzstrādnieks ir Habards?
Doblmens. Jā, ser. Klīst baumas, ka viņš esot viens no galvenajiem īpašniekiem.
Stārkveders. Spējīgs cilvēks. Un ļoti noderīgs. Cik vini lūdz?
Doblmens. Viņi apgalvo, ka jūsu pasūtīto rakstu cikls, kurā atmaskots jūsu konkurents Netinens, izmaksājis divpadsmit tūkstošus, tāpēc, ievērojot milzu pūles, ko viņi pieliekot un esot ar mieru pielikt arī turpmāk, lai jums pakalpotu, piecdesmittūkstoš dolāru …
Stārkveders (strupi). Pārvcdiet! Cik es šogad ziedoju Hanoveras universitātei?
Doblmens. Septiņus … deviņus miljonus, ja pieskaita arī jauno bibliotēku.
Stārkveders (nopūzdamies). Izglītība izmaksā krietnu naudu. Kas vēl?
Doblmens (skatīdamies pierakstos). Pēdējais jautājums, ser, — misters Ratlends, tas ir, viņa baznīca un teoloģijas koledža. Viņš teica, ka esot ar jums jau runājis. Viņš ļoti grib zināt, kā jūs izlemsit.
Stārkveders. Gauži neatlaidīgs. Piecdesmit tūkstoši baznīcai un simt tūkstoši semināram … sakiet vaļsirdīgi — vai viņš ir to vērts?
Doblmens. Baznīca ļoti stipri ietekmē sabiedrisko domu, un misters Ratlends ir brīnišķīgs runātājs. (Pašķirsta bloknotu un izvelk no tā avīžu izgriezumu.) Pirms divām nedēļām viņš savā sprediķī teicis: «Dievs misteram Stārk- vederam piešķīris tādu pašu naudas taisīšanas talantu, kādu viņš citiem cilvēkiem piešķir zinātnes, literatūras vai mākslas jomā.»
Stārkveders (apmierināts). Nav slikti.
Doblmens (izvelk no bloknota citu avīžu izgriezumu). Un te ir citāts no pagājušās svētdienas sprediķa: «Pateiksimies radītājam, ka viņš dāvājis tādas milzu bagātības cilvēkam, kurš ziedo tās cilvēku cilts progresam. Patiesi — šis cilvēks dzīvo saskaņā ar vārdiem: «Mīlestība uz Jēzu Kristu rāda man ceļu.»»
Stārkveders (domīgi). Doblmen, mani nolūki ir bijuši labi. Tie ir labi. Tie vienmēr būs labi. Esmu viens no tiem nedaudzajiem, kurus tā kunga viedība pilnvarojusi pārvaldīt tautas bagātības. Dievs parādījis man lielu uzticību, un es, par spīti visiem ļaunprātīgajiem zaimiem, pūlēšos to attaisnot. (Citā — lietiskā balsī.) Labi. Lai misters Ratlends saņem summu, ko viņš lūdz!
Doblmens. Ļoti labi, ser. Es viņam piezvanīšu. Viņš nepacietīgi kāro uzzināt jūsu lēmumu. (Dodamies uz durvīm.) Vai aizsūtīt visiem čekus, ser, kā parasti?
Stārkveders. Visiem, tikai Ratlendam ne. Tam es pats izrakstīšu čeku. Pārējos nosūtiet pa parastajiem kanāliem. Uz Ņujorku mēs izbraucam ar vilcienu, kas atiet divos desmit. Vai viss gatavs?
Doblmens (rādīdams uz portfeli). Viss, tikai jūsu portfelis, ser…
Stārkveders. To es sakravāšu pats. (Doblmens iet uz durvīm, taču Stārkveders, ieskatījies bloknotā, uzsauc viņam.) Doblmen!
Doblmens (apstādamies). Jā, ser?
Stārkveders. Misis Calmersa ir te, vai ne?
Doblmens. Jā, ser. Viņa ar dēlu tikko kā atbrauca. Viņi ir pie misis Stārkvederas.
Stārkveders. Pasakiet, lūdzu, viņai, ka viņa man vajadzīga!
Doblmens. Klausos, ser! (Iziet ārā.)
(Istabmeita ienes uz paplātes vizītkarti.)
Stārkveders (palūkojas virzitkartē). Ievediet iekšā!
(Istabmeita iziet un ielaiž Habardu. Stārkveders pa to laiku pēti savu piezīmju grāmatiņu.)
Stārkveders (pa pusei piecēlies no krēsla, neparasti sirsnīgi spiež Habardam roku un aicina viņu apsēsties). Jūs izdarījāt man apbrīnojamu pakalpojumu. Jūsu vakardienas telefona zvans sagādāja man ļoti lielu atvieglojumu. Kur tie ir?