Stārkveders (atviegloti). Nu, tad jau paldies dievam!
Mārgareta. Turklāt tas ir tik vienkārši. Sieviete arī ir cilvēks. Tas ir viss. Bet to tu tāpat nesaproti.
(No labās puses ienāk Doblmens ar čeku rokās. Stārkveders, viņu ieraudzījis, apklust. Doblmens neziņā, kā rīkoties, apstājas, tomēr Stārkveders pamaj, lai viņš nak
tuvāk.)
Doblmens (pasveicina Mārgaretu. Stārkvederam). Te ir čeks. Jūs teicāt, ka pats parakstīšot.
Stārkveders. Jā, Ratlendam. (Doblmens sniedz viņam pildspalvu.) Nē, es parakstīšu ar savējo. (Attaisa portfeli un izņem no tā pildspalvu, atstādams portfeli vaļā. Paraksta čeku. Doblmens paņem to un aiziet. Stārkveders atkal sāk kravāt dokumentus.) Šis Nokss — es viņu vakar vēroju — ir gudrs un enerģisks, tikai diemžēl ne- auglīgs sapņotājs. Varbūt viņš tiešām vēl ļaudīm labu, to es atzīstu. Taču viņš lidinās pa mākoņiem. Tādi cilvēki nodara mūsu zemei vairāk posta nekā desmittūkstoš anarhistu. Un viņš ir gaužām nepraktisks … Viņš gatavojās dot man triecienu ar šo te dokumentu palīdzību. (Paņem tos rokā un pamet gaisā.) Tos no maniem arhīviem izzaga viens no dzeltenās preses gangsteriem un nogādāja viņam. Bet viņš ir tā aizņemts ar savām gaisa pilīm, ka papīri atrodas atkal te, pie sava likumīgā īpašnieka.
Mārgareta. Un kas tagad būs ar viņa runu kongresā?
Stārkveders. Viņa runa pārvērtīsies par vistīrāko blefu. Mašīnas ritentiņi drīz sāks griezties. Savienoto Valstu krietnie pilsoņi izsmies viņu kā pēdīgo putnu biedēkli — tā, šķiet, izteicās Habards. (Noliek sainīti uz atvērtā portfeļa.) Pagaidi brītiņu! Es novākšu papīrus. (Paņēmis no galda kantora grāmatas un vēstules, viņš pieiet kreisajā pusē pie nišas un ieslēdz tur gaismu. Nišā atrodas liels ugunsdrošs skapis. Stārkveders uzgriez atslēgas burtus, skapja durvis žvadzot atveras, un viņš rūpīgi ievieto tur papīrus, pilnīgi nogrimis nodarbībā un neskatīdamies apkārt.
Mārgareta lūkojas uz atvērto portfeli un dokumentiem un, ātri pārlaidusi skatienu istabai, pieņem lēmumu. Paķērusi dokumentus, viņa vispirms grasās ar tiem aizbēgt, bet pēc tam nolemj paslēpt tos turpat. Viņa palūkojas apkārt, un viņas skatiens apstājas pie Linkolna portreta. Paņēmusi krēslu, viņa noliek to pie grāmatskapja, ātri uzrāpjas uz krēsla, no turienes uz skapja dzegas un aizmet dokumentu sainīti aiz Linkolna portreta.
Nolēkusi no krēsla, viņa ar kabatas lakatiņu noslauka dzegu un sēdekli, atliek krēslu vietā un apsēžas pie rakstāmgalda turpat, kur sēdējusi, Stārkvederam aizejot. Stārkveders aizver seifu, iznāk no nišas, nodzēš tur gaismu un arī atgriežas agrākajā vietā. Grasās aizslēgt portfeli, bet pamana, ka nozuduši dokumenti. Neizrādīdams ne mazāko satraukumu, uzmanīgi pārbauda portfeļa saturu.)
Stārkveders (mierīgi). Vai te kāds bija ienācis?
Mārgareta. Neviens.
Stārkveders (pētigi skatās viņā). Dīvaini! Noticis kaut kas neredzēts. Tikko kā dokumenti atradās te, uz portfeļa. Istabā nebija nevienas dvēseles, vienīgi mēs abi. Dokumenti ir pazuduši. Atdod tos!
Mārgareta. Es neesmu bijusi ārā no istabas.
Stārkveders. Zinu. Atdod man dokumentus! (Klusums.) Papīri ir pie tevis Atdod!
Mārgareta. Pie manis to nav.
Stārkveders. Tu melo. Atdod!
Mārgareta (pieceldamās kājās). Es tev saku — man to nav …
Stārkveders (arī pietrūkdamies kājās). Tie ir meli!
Mārgareta (pagriežas un dodas uz durvīm). Ja jau tu man netici…
Stārkveders (viņu pārtraukdams). Kur tu iesi?
Mārgareta. Mājās.
Stārkveders (pavēloši). Nu, nē! Griezies atpakaļ! (Mārgareta atgriežas un apstājas pie krēsla.) No šīs istabas tu ārā neiesi! Sēdies!
Mārgareta. Es labāk pastāvēšu.
Stārkveders. Sēdies! (Mārgareta joprojām stāv, taču viņš, satvēris meitu aiz rokas, ar varu apsēdina viņu krēslā.) Sēdi! Tu neaiziesi no šejienes, iekams neatdosi dokumentus! Tu nesaproti, ko tu esi izdarījusi. Tavai rīcībai var būt krietni nopietnākas sekas, nekā tu iedomājies. Tu mani spied rīkoties visai bargi. Es varu aizmirst, ka tu esi mana meita. Es pat varu aizmirst, ka tu esi sieviete. Es atgūšu šos dokumentus, kaut arī man vajadzētu tos atņemt tev ar varu. Labāk jau atdod pati! (Klusums.) Nu, ko tu esi izlēmusi? (Mārgareta parausta plecus.) Kāpēc tu klusē? Nu?
Mārgareta. Man nav ko teikt.
Stārkveders (apmulst un nolemj mainīt taktiku, apsēžas, mierīgi). Apspriedīsim šo jautājumu gluži mierīgi!
Tev nav nekādu tiesību uz šiem dokumentiem. Tie ir mani. Zaglēns izčiepa tos no mana slepenā arhīva. Nupat šorīt… pirms īsa brīža es tos dabūju atpakaļ. Es atkārtoju: tie pieder man. Tie ir mani. Atdod!
Mārgareta. Bet es atkārtoju, ka pie manis to nav.
Stārkveders. Tu esi tos kaut kur noslēpusi. Droši vien aiz ņiebura. Tas tev nelīdzēs. Es tev saku: tu tik un tā man tos atdosi! Es brīdinu: neliec man ķerties pie pašiem stiprākajiem līdzekļiem! Atdod! (Viņš pieceļas un, vēl nenospiedis zvana pogu, pētigi veras meitā.) Nu? (Mārgareta parausta plecus. Stārkveders divreiz pazvana.) Es izsaucu Doblmenu. Tev ir vēl pēdējā iespēja apdomāties. Atdod papīrus!
Mārgareta. Tēvs, ļauj man iet! Tici jel reiz, papīru man nav. Ja tu mani izlaidīsi ārā, tad apsolu tev, ka es tos sev līdzi neaiznesīšu. Es tev dodu goda vārdu. Vai tu man tici? Pasaki man, ka tici!
Stārkveders. Labi, es tev ticu. Bet, ja papīri nav pie tevis, kur tad tie ir? Kur tu tos noslēpi? Pasaki (pārlaiž uzmanīgu skatienu istabai), un es tevi atlaidīšu. (Ienāk Doblmens un tuvojas galdam. Stārkveders un Mārgareta klusē.)
Doblmens. Vai jūs zvanījāt?
Stārkveders (pēdējo reizi jautādams, palūkojas Mārga- retā). Jā. Vai jūs visu laiku bijāt blakus istabā?
Doblmens. Jā, ser.
Stārkveders. Vai kāds izgāja tai cauri un ienāca te?
Doblmens. Nē, ser.
Stārkveders. Lieliski. Palūkosimies, ko teiks istabmeita. (Pazvana vienu reizi.) Mārgareta, vēl nav par vēlu.