Mārgareta. Es jau teicu, ka, iziedama no šīs istabas, es nekādus dokumentus sev līdzi neaiznesīšu.
(Ienāk istabmeita.)
Stārkveders. Vai kāds no priekšnama ienāca te?
Istabmeita. Nē, ser. Pēc misis Calmersas — neviens.
Stārkveders. Kā jūs to zināt?
Istabmeita. Es visu laiku vestibilā slaucīju putekļus.
Stārkveders. Ejiet! (Istabmeita aiziet.) Doblmen, noticis kaut kas ļoti savāds. Istabā bijām tikai mēs ar misis Calmersu. Habards man neilgi pirms tam bija atdevis Gērsta izzagtos dokumentus. Tie atradās uz rakstāmgalda. Man bija jāiet pie seifa, un es uz bridi pagriezu muguru. Kad atnācu atpakaļ, tie bija pazuduši.
Doblmens (apjucis). Jā, ser.
Stārkveders. Dokumentus paņēmusi misis Calmersa. Tie ir pie viņas.
Doblmens (stostīdamies). V-v-vai tiešām, ser?
Stārkveders. Tie man ir vajadzīgi. Ko darīt? (Doblmens pavisam apjūk.) Nu?
Doblmens (steidzīgi). Ai-aizsūtiet pēc mistera Habarda! Viņš jau reiz tos jums atdabūja …
Stārkveders. Taisnība. Piezvaniet viņam! Droši vien viņš ir preses klubā. (Doblmens dodas uz durvīm.) Ne- aizejiet no istabas! Zvaniet no šejienes! (Norāda uz tālruni. Doblmens zvana pa tālruni.) Kopš šī brīža neviens nedrīkst iziet no istabas! Ja mana meita bijusi spējīga izdarīt zādzību, tad es neticu vairs nevienam cilvēkam, nevienam pašam.
Doblmens (klausulē). Red—6—2—4. Lūdzu. (Gaida.)
Stārkveders (pieceldamies). Pie reizes izsauciet senatoru Calmersu! Lai nekavējoties brauc šurp!
Doblmens. Jā, ser, — nekavējoties.
Stārkveders (iziet skatuves vidū. Mārgaretai). Panāc šurp! (Mārgareta paklausīgi pieiet viņam klāt — izbijusies, nomākta, bet apņēmības pilna.) Kāpēc tu to darīji? Vai tu nemeloji, teikdama, ka tevi ar Noksu nekas nesaista?
Mārgareta. Neapspriedīsim tādus jautājumus (norādīdama uz Doblmenu) … kalpotāju klātbūtnē.
Stārkveders. Tev vajadzēja parūpēties par savu cieņu, pirms tu nozagi dokumentus. (Doblmens pa to laiku klusā balsi runā pa telefonu.)
Mārgareta. Tomēr ir zināmas pieklājības prasības…
Stārkveders (pārtraukdams). Ne zaglēm. (Uzstājīgā, bet tikpat klusā balsi.) Mārgareta, vēl ir laiks. Atdod papīrus, un neviens neko neuzzinās.
Doblmens. Misters Habards pēc trim minūtēm būs te. Senators Čalmerss, par laimi, bija kopā ar viņu. (Stārkveders paloka galvu un lūkojas Mārgareta. Atveras durvis skatuves dziļumā pa kreisi, un ienāk misis Stārkvedera ar Koniju. Viņas ģērbušās mēteļos, galvā — cepures.)
Misis Stārkvedera (bērdama kā pupas). Mēs aizejam, Entonij. Tu nekādā ziņā nerīkojies pareizi, likdams mums braukt ar vilcienu, kas atiet divos desmit. Es nekādā ziņā nepaspēšu. Noteikti nepaspēšu. Daudz prātīgāk būtu, ja … (Pēkšņi sajūt, ka istabā valda saspīlēta atmosfēra.) Kas noticis?
Stārkveders (kuru acīmredzot nokaitinājusi sievas un jaunākās meitas ierašanās, pagriežas pret Doblmenu). Aiz- slēdziet durvis! (Doblmens izpilda viņa pavēli.)
Misis Stārkvedera. Ak dievs! Entonij, kas noticis? (Klusums.) Grētiņ! Kas noticis?
Stārkveders. Nekas sevišķs. Tev brītiņu būs jāuzkavējas te.
Misis Stārkvedera. Bet man taču ir norunāts! Man nav ne mirkļa laika! (Skatās uz Doblmenu, kas slēdz durvis.) Ko tas viss nozīmē?
Stārkveders (drūmi). Drīz uzzināsi. Es nevienam vairs nevaru uzticēties. Ja mana meita atļaujas zagt…
Misis Stārkvedera. Zagt? Mārgareta! Ko tu esi izdarījusi?
Mārgareta. Kur ir Tomijs?
(Misis Stārkvedera nespēj izteikt ne vārda, tikai lūkojas te vienā, te otrā. Mārgareta noraizējusies skatās Koni jā.)
Konija. Viņš gaida mūs mašīnā. Tu taču brauksi mums līdzi, vai ne?
Stārltveders. Lai Tomijs pagaida mašīnā! Tikko mēs ar Mārgaretu vienosimies, viņa ies pie dēla. (Pie durvīm klauvē. Pēc Stārkvedera mājiena Doblmens atslēdz durvis labajā pusē un atkal aizslēdz, pēc tam kad pa tām ienākuši Habards un Čalmerss, kuri, tūlīt izjutuši saspīlējumu, kas valda istabā, apsveicinās ar klātesošajiem., klusējot palocīdami galvu. Stārkveders nejauj viņiem atgūties.) Klausies, Tom! Runa ir par dokumentiem, kurus Gērsts nozaga un misters Habards dabūja atpakaļ no Noksa un šorīt atdeva. Nu tos atkal nozaga Mārgareta man no deguna priekšas. No istabas viņa nav izgājusi. Papīri ir pie viņas. Tie jāatrod!
Čalmerss (piespiedis roku pie sirds, smagi elpo un neuzdrošinās uzrunāt sievu). Grēta … Vai tā ir taisnība?
Mārgareta. Papīru man nav. Es tev saku: man to nav.
Stārkveders. Kur tad tie ir? (Mārgareta neatbild.) Ja tie ir te, istabā, tos nebūs grūti atrast. Pārmeklējiet telpu, Tom, mister Habard, Doblmen! Tie jāatrod par katru cenu!
(Čalmerss, Habards un Doblmens rūpīgi pārmeklē istabu. Konija apsēdina pavisam satriekto misis Stārkvederu krēslā pa kreisi. Mārgareta apsēžas savā agrākajā vietā pie rakstāmgalda.)
Čalmerss (pārtraukdams meklēšanu). Vairāk nav kur meklēt. Istabā dokumentu nav. Vai jūs esat pārliecināts, ka pats tos kaut kur neiebāzāt?
Stārkveders. Muļķības. Dokumentus paņēmusi Mārgareta. Tas bija biezs sainis, ko nav viegli noslēpt. Ja to nav istabā, tie ir pie viņas.
Čalmerss. Paklau, Grēta, atdod jel šos papīrus!
Mārgareta. Man to nav. (Čalmerss pēkšņi pieiet viņai klāt un sāk taustīt apģērbu. Mārgareta pielec kājās, iecērt viņam pļauku.) Kā tu uzdrošinies!
(Čalmerss atkāpjas. Misis Stārkvederai sākas histērijas lēkme. Stārkveders bargi nolūkojas, kā pārbiedētā Konija mēģina māti nomierināt.)
Habards (beigdams meklēt). Es diezin vai varēšu būt jums noderīgs. Laikam būs labāk, ja iešu, mister Stārkveder.
Stārkveders. Nē, papīri atrodas te, istabā. Ja neviens no šejienes neizies, tad neviens tos arī neiznesīs. Ko jūs darītu, ja būtu manā vietā, Habard?
Habards (svārstīdamies). Ņemot vērā dažus apstākļus, man grūti jums ko ieteikt…
Stārkveders. Nekautrējieties!
Habards. Vispirms jānoskaidro, vai papīrus paņēmusi misis Calmersa …
Stārkveders. Par to nav ne mazāko šaubu.
Čalmerss. Kam tie viņai būtu vajadzīgi? (Habards nozīmīgi pasmīn.)