Stārkveders (Habardam). Vai jūs kaut ko zināt? Ko tieši?
Habards. Man negribētos par to runāt. Tas ir pārāk (paskatās uz misis Stārkvederas un Konijas pusi) … delikāts jautājums.
Stārkveders. Kas te var būt delikāts! Runājiet!
Mārgareta. Nē! Nē!
(Čalmerss un Stārkveders aizdomīgi palūkojas viņā.)
Stārkveders. Runājiet tak, Habard!
Habards. Man labāk gribētos klusēt…
Stārkveders (noskaities). Es saku: runājiet!
Habards (mākslotā nepatikā). Vakar vakarā… kad es biju Noksa istabā … tad redzēju …
Mārgareta (viņu pārtraukdama). Pagaidiet mirkli! Viņš var runāt, ko grib, bet lai Konija vispirms aiziet…
Stārkveders. Neviens neizies no istabas, kamēr dokumenti nebūs atrasti! Es tev apsolu: ja tu tos atdosi, Konija varēs iet un pat Habards vairs neteiks ne vārda, lai cik kaunpilnu ainu viņš tur būtu redzējis. Es tev apsolu! (Klusums. Mārgaretas sirdī norisinās cīņa, tomēr viņa klusē.) Runājiet, Habard!
Mārgareta (šausmās sākdama svārstīties). Nē, neuzdrīkstieties to darīt! Es atdošu dokumentus! (Visi sasprindzināti gaida. Mārgareta šaubās. Beidzot viņa savaldās un apņēmīgi nosaka.) Nav tiesa, man to nav. Runājiet, kas vien ienāk prātā!
Stārkveders. Redzat, viņai tie ir. Viņa pati atzinās. (Habardam.) Turpiniet!
Habards. Vakar vakarā …
Konija (pielēkdatna kājās). Es iešu projām! (Metas uz kreisās puses durvīm un velti pūlas tās atdarīt.) Laidiet mani ārā! Laidiet ārā!
Misis Stārkvedera (vaid, atmetusies pret krēsla atzveltni, izstiepusi kājas uz priekšu, histēriski raustīdamās un locīdamās). Man ir slikti! Es miršu! Es zinu, ka miršu!
Stārkveders (bargi Konijai). Ej pie mātes!
Konija (negribot atgriežas pie mātes, apsēžas viņai blakus un aizbāž ar pirkstiem ausis). Es neklausīšos! Es tik un tā neklausīšos!
Stārkveders (bargi). Nolaid rokas!
Habards. Velna milti, Calmers, man viss šis notikums ir bezgala nepatīkams! Es negribētu dot nekādu liecību.
Stārkveders. Konij, nolaid rokas! (Konija negribot nolaiž rokas.) Turpiniet, Habard!
Habards. Piedodiet, bet es negribu… Nespiediet mani, ser…
Čalmerss. Par vēlu. Jums jāpaskaidro, kas slēpjas aiz jūsu netīrajiem mājieniem par manu sievu!
Habards. Ak tā? Nu, lūdzu! Redzat… Viņa, tas ir, misis Calmersa, vakar bija pie Noksa viesnīcā.
Misis Stārkvedera. Ā-ā-āā! Mana Grētiņa! Tie ir meli! Tie ir meli! (Dauza ar kājām gridu. Konija viņu mierina.)
Čalmerss. To jums vajadzēs pierādīt, Habard. Ja tā ir neslavas celšana, jūs par to dārgi samaksāsit.
Habards. Paskatieties tak uz viņu! Pajautājiet viņai!
(Čalmerss pieaugošās aizdomās vēro Mārgaretu.)
Mārgareta. Man bija līdzi Linda. Un Tomijs. Man vajadzēja steidzīgi sastapt misteru Noksu svarīgā jautājumā. Es aizbraucu tur mašīnā un paņēmu Lindu un Tomiju līdzi.
Čalmerss (atvieglots). Tad jau aina ir gluži citāda.
Habards. Tas nav viss. Misis Calmersa izsūtīja istabmeitu un bērnu ārā .:. Un pati palika.
Mārgareta (viņu pārtraukdama). Bet tikai īsu brīdi!
Habards. Diezgan ilgu laiku. Es vismaz dabūju krietni pagarlaikoties, gaidīdams, kad beigsies šī tikšanās.
Mārgareta (izmisumā). Nav tiesa, es tur biju pavisam īsu brīdi, tikai dažas minūtes .. .
Stārkveders (strupi Habardam). Un kur tad jūs bijāt?
Habards. Noksa guļamistabā. Sis stulbenis tā priecājās par … savu viešņu, ka mani galīgi aizmirsa.
Stārkveders. Bet jūs teicāt, ka jūs redzējāt.
Habards. Guļamistabas durvis nebija noslēgtas. Es tas pavēru.
Stārkveders. Ko jūs redzējāt?
Alārgareta (lūgdamās, Habardam). Vai jums tiešām nav ne kripatiņas kauna? Es biju pie Noksa tikai dažas minūtes.
(Habards parausta plecus.)
Stārkveders. To mēs tūliņ pārbaudīsim. Tomijs ir te un istabmeita arī. Konij, vai vina ir te? (Konija klusē.) Atbildi!
Konija. Jā.
Stārkveders. Doblmen, pazvaniet istabmeitai un lieciet atvest šurp misis Calmersas istabmeitu un Tomiju! (Doblmens pieiet pie galda un pazvana.)
Mārgareta. Nevajag! Nevajag saukt Tomiju!
Stārkveders (viltīgi palūkojies viņā, Doblmenam.) Labi, atsauciet šurp tikai istabmeitu.
(Pie durvīm kreisajā pusē dziļumā atskan klauvējiens. Doblmens atslēdz durvis un nodod rīkojumu istabmeitai.
Aizver durvis.)
Stārkveders. Aizslēdziet! (Doblmens paklausa.)
Čalmerss (pieiedams klāt Mārgaretai). Kur tad ir tava izslavētā tikumība? Tu esi galīgi izlaidusies…
Mārgareta. Tev nav tiesību tā runāt ar mani, Tom …
Čalmerss. Es esmu tavs vīrs.
Mārgareta. Tu jau sen tas vairs neesi.
Čalmerss. Kā tā?
Mārgareta. Tu ļoti labi saproti, par ko ir runa.
Čalmerss. Grēta, tās ir tikai tavas iedomas! Tev nav nekādu faktu.
Mārgareta. Es zinu visu. Nav nebūt vajadzīgs, lai kāds man to apliecinātu. Es taču esmu sieviete, un mēs tādas pārmaiņas nekļūdīgi nojaušam. Tas sajūtams jau gadiem ilgi. Es nešaubos, ka pieķert tevi būtu bijis ļoti viegli. Bet kam tas vajadzīgs? Kad man piedzima dēls, es atmetu tev ar roku. Es tev acīmredzot vairs nebiju vajadzīga.
Čalmerss. Un, lai atriebtos, tu sapinies ar šo Noksu!
Mārgareta. Nē, nē! Tas nav tiesa, Tom! Es teicu, ka tas nav tiesa!
a Čalmerss. Tu vakar vakarā biji pie viņa viesnīcā viena
» pati… Cik ilgi, to mēs drīz uzzināsim … (Pie durvīm klauvē. Doblmens iet atslēgt durvis.) Un tagad tu nozagi tēvam dokumentus, lai nodotu tos savam mīļākajam.
Mārgareta. Viņš man nav mīļākais.
Čalmerss. Bet tu tak atzinies, ka papīri ir pie tevis. Kam citam tie varēja būt vajadzīgi, ja ne Noksam?
(Ienāk Linda. Viņa ir bāla un sasprindzināti raugās uz Mārgaretu, gribēdama noprast, kas viņai jādara.)
Stārkveders. Te nu ir šī sieviete. (Lindai.) Panāciet šurp! (Linda nelabprāt pieiet tuvāk.) Kur jūs bijāt vakar vakarā? Neizliecieties, ka nesaprotat, par ko jums jautā! (Linda klusē.) Atbildiet!
Linda. Nesaprotu, par ko jūs runājat, ser. Varbūt par to, ka …
Stārkveders. Jā gan. Turpiniet!