Linda. Bet man šķiet, ka jums nav tiesību man to jautāt. Ja arī es… aizgāju pastaigāties ar savu kavalieri…
Stārkveders (Mārgaretai). Gauži uzticīga tev… (Asif citiem.) No viņas neko neizvilks! Aizsūtiet pēc Tomija! Doblmen, pazvaniet!
Mārgareta (aizkavēdama Doblmenu). Nevajag! Tikai nejauciet te iekšā Tomiju! Sakiet viņiem patiesību, Linda! (Linda lūgdamās paskatās viņā. Mārgareta sirsnīgi.) Nepievērsiet man uzmanību! Sakiet patiesību!
Čalmerss. Visu patiesību.
Mārgareta. Jā, Linda, visu patiesību. (Linda ļoti nelaimīga sagatavojas smagajam pārbaudījumam.)
Stārkveders. Pagaidām nesauciet, Doblmen! (Lindai.) Labi. Vai jūs bijāt vakar vakarā ar misis Čalmersu un Tomiju viesnīcā pie mistera Noksa?
Linda. Jā, ser.
Stārkveders. Vai misis Calmersa izsūtīja jūs ar zēnu ārā un palika ar misteru Noksu vienatnē?
Linda. Jā, ser.
Stārkveders. Jūs gaidījāt mašīnā.
Linda. Jā, ser.
Stārkveders (ātri pāriedams pie paša svarīgākā). Cik ilgi? (Linda, saprazdama, cik daudz ir atkarīgs no viņas atbildes, apklust.)
Mārgareta (zaudējusi jebkuras cerības). Pusstundu, stundu … tik, cik jums iečukst ausī jūsu netīrā iztēle. Ejiet, Linda, jūs esat brīva!
Stārkveders. Nebūt ne. Paejiet sāņus! (Čalmersam un Habardam.) Vispirms jāiegaumē, ka dokumenti ir šeit, šai istabā.
Habards. Tagad jūs saprotat viņas rīcības motīvu.
Konija. Jūs esat nelietis!
Čalmerss. Bet jūs vēl neesat pastāstījis, kas tur notika.
Habards. Redzēju viņus vienu otra skaujās — vairākas reizes. Tad pamanīju Noksa nomestos zagtos dokumentus, iebāzu kabatā un … aizvēru durvis.
Čalmerss. Un cik ilgi viņi pēc tam vēl palika divatā?
Habards. O, pietiekami ilgi …
Čalmerss. Un, kad jūs viņus redzējāt pēdējo reizi, ko viņi…
Habards. Atradās viens otra skaujās. Un guva no tā, ai, cik neslēptu baudu! (Čalmerss ir satriekts.)
Mārgareta. Kāds nelietis! (Habards pasmīkņā. Mārgareta Stārkvederam.) Kad jūs šo suni apklusināsit?
Stārkveders. Kad dabūšu dokumentus. Nu tu redzi, cik dārgi tev jau bijis jāmaksā. Tagad klausies mani uzmanīgi! Tom, klausies arī tu! Jūs apzināties, cik šie dokumenti ir svarīgi. Ja tos neatradīs, var notikt katastrofa, kas liks man zaudēt ne vien naudu, bet ari spēku un varu. Šaubos, vai tevi, Tom, vairs ievēlēs senātā. Tāpēc tas, ko mēs esam dzirdējuši šai istabā, jāaizmirst, pilnīgi jāaizmirst. Vai skaidrs?
Čalmerss. Bet viņa taču kļuvusi man neuzticīga!
Stārkveders. Ir tādi vārdi, kurus labāk neizrunāt. Dodu tev padomu dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis.
Čalmerss. Skaidrs.
Stārkveders (Mārgaretai). Redzi, Toms ir ar mieru necelt troksni. Atdod dokumentus! Tie ir mans īpašums.
Mārgareta. Man turpretī šķiet, ka dokumenti ir to cilvēku īpašums, kuriem jūs esat melojuši, kurus jūs esat apvārdojuši, kurus jūs esat apzaguši. Tie pieder viņiem.
Stārkveders. Vai tu dari to tāpēc, ka mīli šo demagogu?
Mārgareta. Es daru to tautas, bērnu, viņu nākotnes dēļ.
Stārkveders. Nemēģini izlocīties! Atbildi: vai tu viņu mīli?
Mārgareta (lēni). Grūti pateikt… Pašlaik grūti pateikt …
(Pie durvīm klauvē. Doblmens tās atslēdz un paņem no istabmeitas vizītkarti.)
Doblmens. Misters Ratlends.
Stārkveders (nepacietīgi atmet ar roku, taču pēc tam pārdomā, drūmi). Labi. Lai nāk iekšā. Es esmu tik daudz naudas ziedojis baznīcai, ka tagad gribu palūkoties, vai tā man šai grūtajā brīdī nepalīdzēs.
Konija (satraukta pieskrien klāt Mārgaretai, apskauj viņu, raudādama). Lūdzu, lūdzu, Grētiņ, atdod viņiem tos dokumentus, tad nebūs nekāda skandāla! Vai dzirdēji, ko tētis teica? Ja nu pēkšņi šis skandāls kļūst zināms! Kas tad notiks ar mani? Bet, ja tu atdosi, tētis visu nepatīkamo notikumu noslēps. Neviens neuzdrošināsies bilst par to ne vārda. Atdod viņam šos papīrus!
Mārgareta (noskūpsta māsu un atbīda viņu sānis, galvu purinādama). Es nevaru. Konij, dārgā, tici man… Tas viss nav tiesa. Viņš… viņš nav mans mīļākais. Tici man!
Konija (noglāsta māsu). Protams, ka es tev ticu! Bet atdod taču papīrus, atdod tos kaut manis dēļ!
(Pie durvīm klauvē.)
Mārgareta. Nevaru.
(Ienāk Ratlends. Konija atgriežas pie misis Starkvederas.)
Ratlends (starodams smaidā, tuvojas Stārkveder am). Brīnišķīgi, brīnišķīgi! Visi sapulcējušies kopā — kāda jauka ģimenes idille! Es steidzos, mister Stārkveder, pirms jūs aizbraucat uz Ņujorku, personiski pateikties par jūsu dāsno augstsirdību, jā, tieši tā, par jūsu dāsno, augstsirdīgo velti… (Apjauš, ka istabā valda sasprindzināts klusums, un sastingst pusvārdā ar pavērtu muti, nevarīgi lūkodamies te vienā, te otrā.)
Stārkveders. Te notikusi zādzība, mister Ratlend. Mana meita nozagusi man ļoti vērtīgu lietu — saini ar svarīgiem slepeniem dokumentiem. Ja viņai izdosies tos paziņot atklātībai, man tiks nodarīts liels materiāls zaudējums un es vairs nevarēšu atļauties dāsnus un augstsirdīgus ziedojumus ne jums, ne citiem. Es velti mēģināju viņu pierunāt šos papīrus atdot. Pamēģiniet nu jūs! Paskaidrojiet viņai, ka viņa rīkojas neprātīgi!
Ratlends (pavisam apjucis, krekšķinādams un murminādams). Kā jūsu garīgais gans, misis Calmersa, — ja tas, ko es nupat dzirdēju, atbilst īstenībai… Es dodu jums padomu … es iesaku … es … khm … es jūs no sirds lūdzu …
Mārgareta. Mister Ratlend, lūdzu, nenostādiet sevi smieklīga stāvoklī! Vai tad jūs neredzat, ka tēvs izmanto jūs tikai par ieganstu! Lai kāda būtu mana rīcība, es uzskatu, ka rīkojos pareizi. Tas viss ir nekrietni. Tautu krāpj un apzog, bet jūs šo kaunpilno rīcību vēl veicināt. Ja jūs arī turpmāk tikpat cītīgi pildīsit tēva pavēles —jā, jā, pavēles —, tad es būšu spiesta noticēt, ka jūs vada nevis sirdsapziņa, bet vienīgi vēlēšanās arī turpmāk saņemt «dāsnās un augstsirdīgās veltes».
(Stārkveders nicīgi iesmejas.)