Ratlends (neapjēgdams vairs pilnīgi neko). Piedodiet, mister Stārkveder, bet… notikumam, ko jūs pieminējāt, ir, tā sacīt, tik delikāts raksturs, ka, manuprāt, man nav tiesību, tā sacīt, iejaukties ģimenes lietās. Es vēlētos lūgt jums atļauju, tā sacīt, aiziet…
Stārkveders (domīgi). Arī baznīca, kā redzams, mani pievīlusi. (Ratlendam.) Nē, jums jāpaliek šeit!
Mārgareta. Tēvs, Tomijs viens pats ir lejā mašīnā. Atļauj man iet pie viņa!
Stārkveders. Atdod dokumentus!
Misis Stārkvedera (nedrošā gaitā pieiet pie Mārgare- tas, vaidēdama un šņukstēdama). Grētiņ, Grētiņ, saki viņiem, ka tas nav tiesa! Es tam neticu. Es zinu, ka tu neesi tādu briesmu darbu izstrādājusi. Mana meita nevar būt tik nekrietna. (Pēkšņi nokrīt ceļos Mārgaretas priekšā un, histēriski raudādama, lauza rokas.) Es atsakot ticēt savām ausīm …
Stārkveders (pieiedams viņai klāt). Celies augšā! (Pārdomājis.) Bet varbūt palūdz ar. Iespējams, ka tev viņa klausīs.
Mārgareta (mēģinādama piecelt māti kājās). Māmiņ, lūdzu, nedari tā, lūdzu, celies augšā! (Misis Stārkvedera histēriski pretojas.) Tu nesaproti, māmiņ. Lūdzu, lūdzu, piecelies!
Misis Stārkvedera. Grētiņ, es, tava māte, ceļos krizdama, tevi lūdzu! Atdod tēvam papīrus, un es aizmirsīšu visu, ko te dzirdēju … Padomā par mūsu ģimenes labo slavu! Es neticu nevienam vārdam, ko viņi saka. Bet padomā, kāds mums draud negods! Pažēlo savu māti, pažēlo Koniju, savu māsu! Pažēlo Tomiju! Un tēvs? Paskaties, kā viņš cieš! Un mani tu nogalināsi! (Vaid, grozīdama galvu no vienas puses uz otru.) Man ir nelabi. Es jūtu, ka vemšu.
Mārgareta (noliekdamās pār māti un palīdzēdama viņai piecelties. Ķonija pienāk klāt un ari atbalsta māti). Māt, tu to nesaproti. Te nav runa tikai par mūsu ģimenes labo slavu vien (Palūkodamās uz Ratlendu.)… vai… par dievu … Tu runā par Tomiju un Koniju. Savienotajās Valstīs patlaban divi miljoni tādu cilvēciņu kā Tomijs un Konija strādā fabrikās. Pažēlo viņus! Turklāt viss, ko te par mani saka, māt, ir meli. Starp mani un misteru Noksu nekas nav bijis. Viņš nav mans mīļākais. Es neesmu tā kritusī sieviete, par kuru mani šie vīrieši dēvē.
Konija (lūgdamās). Grētiņ!
Mārgareta (lūgdamās). Tici man, māsiņ! Es rīkojos pareizi. Es zinu, ka rīkojos pareizi.
(Konija aizved vaidošo māti atpakaļ un apsēdina krēslā.)
Stārkveders. Atzīsties, Mārgareta, kad tu man teici, ka starp tevi un šo cilvēku nekas nav bijis, tad tu taču meloji — vai ne? Tu taču meloji man tā, kā var melot tikai kritusi sieviete.
Mārgareta. Vai tad tu spēj ticēt kaut kam labam?
Stārkveders. Kas tad te var būt labs? Turklāt vēl riebīgāks par tavām attiecībām ar šo cilvēku ir tas, ko tu izdarīji te, šinī istabā, izdarīdama zādzību, burtiski, manu acu priekšā. Tava griba ir sadūrusies ar manējo tādā jautājumā, kas ir augstāks par tavu prātu un saprašanu. Tu iejaucies vīru darbos, un ar tevi rīkosies tā, kā tu esi pelnījusi. Toms pieprasīs šķiršanos.
Mārgareta. No šiem draudiem es nebaidos.
Stārkveders. Bet Noksa politiskajai karjerai līdz ar to būs gals. Tādas vaļības mūsu krietnie muļķa ļautiņi savam pārstāvim nepiedos. Mēs sacelsim tādu skandālu …
Misis Stārkvedera (šausmās). Entonij!
Stārkveders (aizkaitināts palūkodamies sievā un tad turpinādams). Vēl vairāk. Tu esi pieķerta laulības pārkāpšanā, un tiesa atzīs, ka tu kā amorāla sieviete neesi cienīga audzināt bērnu. Tev viņu atņems.
Mārgareta. Nē! To jūs neuzdrošināsities! Es neesmu nekā slikta darījusi. Neviena tiesa, neviens tiesnesis pasaulē neticēs tādam nelietim kā viņš! (Norāda uz Ha- bardu.)
Habards. Ak jūs tā domājat? Diemžēl blakus istabā bez manis atradās vēl divi. Es pats viņus tur ievedu. Turklāt tie bija jūsu tēva darbinieki. Durvis, kā jums zināms, bija pievērtas … Viņi redzēja.
Mārgareta. Un liecinās visu, ko jūs pateiksit viņiem priekšā.
Habards. Vienīgi patiesību, neko citu kā patiesību.
Stārkveders. Mārgareta, es tev minēju tikai daļu no tā, ko darīšu. Vēl nav par vēlu. Atdod papīrus, un viss būs aizmirsts!
Mārgareta. Tātad tu samierināsies pat ar manu «laulības pārkāpumu»? Tu atļausi tādam netikumīgam radījumam kā es audzināt tavu mazdēlu? Nebiju gan domājusi, ka tavs izslavētais tikums kritīs tik zemu! Uzskatīdams mani par tik nekrietnu, tu man visu piedosi un aizmirsīsi, tikai lai atdabūtu nez kādus papīreļus, lai nezaudētu naudu, lai nezaudētu tiesības aplaupīt citus! Kas tad ir tava morāle? Vai nauda?
Stārkveders. Tu vis man nemācīsi, kas ir morāle! Un runa nav par naudu. Man uzticēti Amerikas likteņi, un es tik svētu turu savu pienākumu …
Mārgareta (viņu pārtraukdama, rūgtā ironijā). … ka zādzības, meli un visi parastie sīkie grēciņi, kā laulības pārkāpšana, nav. nekas salīdzinājumā ar tavu augsto sūtību! Mērķis attaisno līdzekļus, vai ne?
Stārkveders (strupi). Pilnīgi pareizi.
Mārgareta (Ratlendam). Un jūs vēl pūlējāties atmaskot jezuītus! Kā mana tēva garīgais gans …
Stārkveders. Pietiek pļāpāt! Atdod man papīrus!
Mārgareta. Man to nav.
Stārkveders. Habard, ko lai dara?
Habards. Papīri ir pie viņas. Viņa tikpat kā atzinās, ka citur šai istabā to nav. Izgājusi no šejienes viņa arī nav. Atliek vienīgi viņu pārmeklēt.
Stārkveders. Nekas cits mums neatliek. Doblmen un Habard, aizejiet ar viņu tur, aiz slietņa. Izģērbiet un pārmeklējiet!
(Doblmetis izskatās pārbijies līdz nāvei, toties Habards neslēpj savu gatavību.)
Čalmerss. Nē, to es neatļaušu! Habardam jau nu nemūžam!
Mārgareta. Par vēlu, Tom. Tu neaizstāvēji mani, kad man norāva pēdējo pieklājības apsegu. Kāda starpība, ka viņi mani izģērbs arī fiziski? Un kāpēc lai misters Habards būtu sliktāks par citiem? Varbūt arī misteram Ratlendam gribēsies piedalīties?