Konija. Grētiņ, piekāpies! (Mārgareta purina galvu.) Tēt, tad ļauj man viņu pārmeklēt!
Stārkveders. Nez kāpēc tu tik ļoti labprāt gribi to darīt… Man brīvprātīgo nevajag. Baidos, ka tev tāpat nevar ticēt kā tavai māsai.
Konija. Nu, tad lai to dara māmiņa!
Stārkveders (ņirgādamies). Māmiņa? Tavai māmiņai no deguna priekšas var iznest vislielāko ceļojuma somu ar dokumentiem.
Konija. Bet to taču nevar uzdot vīriešiem! Padomā jel — vīriešiem!
Stārkveders. Kāpēc ne? Viņai nav atlicis ne druskas kauna. (Valdonīgi.) Doblmen!
Doblmens (gandrīz raudādams). K-k-klausos, ser!
Stārkveders. Pasauciet saimniecības vadītāju un istabmeitas!
Misis Stārkvedera (protestēdama). Entonij!
Stārkveders. Varbūt uzticēt to vīriešiem?
Misis Stārkvedera (atslīgdama atkal atpakaļ). Es nomiršu, es nomiršu, es jums saku, ka nomiršu!
Stārkveders (Doblmenam). Tūlīt pasauciet kalpotājas!
(Doblmens vilcinādamies pieiet pie galda un pazvana, tad atgriežas pie durvīm. Linda metas Mārgaretai pailgā.) Ejiet tur! Kaktā! (Linda apstājas, nezinādama, ko darīt, bet Mārgareta uzsmaida viņai un pamāj, un viņa pret savu gribu paklausa. Pie durvīm pa labi dziļumā atskan klauvējiens. Doblmens atver tās, nodod Stārkvedera pavēli istabmeitai un atkal aizslēdz durvis.) Joki beigušies. Un salkanai jūtelībai te vairs nav vietas. Atdod papīrus, citādi tev klāsies slikti! (Mārgareta neatbild.)
Čalmerss. Tās ir vīru darīšanas, un tev nav tajās ko bāzt degunu! Atdod papīrus! (Mārgareta joprojām klusē.)
Habards (pieglaimīgi). Atjaujiet jums atgādināt, dārgā misis Calmersa,. ka jūs esat ne vien apzagusi savu tēvu, bet nodevusi arī savu šķiru.
Stārkveders. Un nodarījusi tai nelabojamus zaudējumus.
Mārgareta (dusmās liesmodama, norāda uz Linkolna portretu). Viņš arī nodarīja nelabojumus zaudējumus savai šķirai, atbrīvodams vergus un saglabādams mūsu valsti! Viņš neatzina nekādas šķiras. Es uzskatu par labāku nodot jūs visus, bet nenodot viņu!
Stārkveders. Blēņas! Demagoģija!
(Pie durvīm klauvē. Doblmens tās atver. Ienāk saimniecības vadītāja misis Midltone un divas pārbijušās istabmeitas. Viņas apstājas skatuves dziļumā. Saimniecības vadītāja panāk uz priekšu un gaidot lūkojas Stārkvederā.)
Saimniecības vadītāja. Klausos, ser.
Stārkveders. Misis Midltone, aizvediet misis Calmersu tur, aiz slietņa, un pārmeklējiet! Istabmeitas jums palīdzēs. Izģērbiet viņu un pamatīgi pārmeklējiet!
(Istabmeitas apjūk.)
Saimniecības vadītāja (lietišķi). Skaidrs, ser. Ko pavēlēsit meklēt?
Stārkveders. Papīrus, dokumentus, visu, ko viņa slēpj. Atdosit tos man.
Mārgareta (pēkšņā panikā). Cik tas ir briesmīgi!
Stārkveders. Un tava zādzība nav briesmīga?
Mārgareta (citiem vīriešiem, ignorēdama Ratlendu un nepievērsdama uzmanību Doblmenam). Gļēvuļi! Vai tiešām jūs pieļausit, lai notiek šis kauna darbs? Tom, vai tiešām tevī nav saglabājusies ne kripata vīra krietnuma?
Čalmerss (tiepīgi). Atdod papīrus!
Mārgareta. Mister Ratlend …
Ratlends (apmulsis, glaimīgi pamācošā balsī). Mana dārgā misis Calmersa! Ticiet man, es no sirds nožēloju šo nepatīkamo incidentu. Bet ir tak pavisam skaidrs, ka jums nav taisnība. Jūsu vaina ir tik nepārprotama, ka sirdsapziņa man liedz iejaukties …
Doblmens (pēkšņi zaudēdams savaldību). Es vairs nespēju! Ser, es pie jums vairs nestrādāju. Kāda nejaucība! Es tūlīt atlūdzos. Es nepiedalīšos tik neglītās izdarības! (Mēģina atslēgt durvis.) Es aizeju! Necilvēki! Gatavie necilvēki! (Sāk krampjaini elsot.)
Čalmerss. Acīmredzot vēl viens pielūdzējs.
(Doblmenam beidzot izdevies atslēgt durvis.)
Stārkveders. Nejēga! Aiztaisiet durvis! (Doblmens vilcinās.) Slēdziet ciet! (Doblmens paklausa.)
Mārgareta (skumji pasmaidīdama, laipni). Pateicos, mister Doblmen. (Tēvam.) Zvēru, ka pie manis neko neatradīs. Lūdzu, tici man! Nepieļauj šo nevajadzīgo apvainojumu …
Stārkveders (pārtraukdams). Atdod dokumentus!
Mārgareta. Es zvēru, ka man to nav. Tu pie manis tos neatradīsi.
Stārkveders. Tu man meloji par Noksu. Man nav iemesla tev ticēt arī šoreiz.
Mārgareta (noteikti). Ja tu to izdarīsi, tu man vairs nebūsi tēvs. Tu mani nekad vairs neredzēsi. Es tev zvēru!
Stārkveders Tev ir mans raksturs, tev būs grūti aizmirst, no kā tu to esi mantojusi. Misis Midltone, sāciet pārmeklēt!
(Saimniecības vadītāja pamāj istabmeitām un dodas pie Mārgaretas.)
Konija (dusmīgi). Tēvs! Ja tu to izdarīsi, es nekad vairs ar tevi nerunāšu! (Raud.)
(Misis Stārkvedera visas nakamās ainas laika mokas histērijā.)
Stārkveders (palūkojas pulksteni, rosīgi). Es esmu zaudējis pietiekami daudz laika. Misis Midltone, netūļājieties!
Mārgareta (drausmīgā satraukumā, atkāpdamās no saimniecības vadītājas). Es neļaušu! Neļaušu! Es pretošos!
Stārkveders Ja vajag, lietojiet spēku!
(Istabmeitas apstājas neziņā, tomēr saimniecības vadītāja ar mājienu norāda, lai viņas paklausa. Mārgareta kāpjas atpakaļ, kamēr sievietes atspiež viņu lidz rakstāmgaldam.)
Saimniecības vadītāja. Klausieties, misis Calmersa, esiet taču prātīga … (Mārgareta dreb, bet neskatās uz misis Midltoni. Tā uzliek roku uz Mārgaretas pleca.)
Mārgareta (nikni nokrata roku, valdonīgi). Atpakaļ! (Saimniecības vadītāja instinktīvi atkāpjas. Viņai seko ari istabmeitas. Tomēr tikai uz mirkli. Sievietes atkal tuvojas Mārgaretai un satver viņu.) Linda! Linda! (Linda metas pailgā savai kundzei, taču viņu saķer Čalmerss un attur ar varu. Mārgaretu, kas cenšas izrauties, saimniecības vadītāja un istabmeitas aizvelk aiz slietņa. Istabmeitām acīmredzot uzdevums iepaticies. Viena no viņām iznāk ārā, lai ienestu aiz slietņa krēslu, uz kura viņas ar varu nosēdina Mārgaretu. Aizslietnis nav sevišķi augsts, un cīņas laikā virs tā pazib Mārgaretas kailās rokas. Dzirdami klusināti izsaucieni un saimniecības vadītājas pieklājīgā balss: sieviete mēģina Mārgaretu pierunāt. Mārgareta pēkšņi žēlabaini iekliedzas.) Nē! Nē! (Ciņa iedegas arvien niknāka, aizslietnis krīt un atsedz puskailo Mārgaretu, kas sēž uz krēsla. Rokā viņai sažņaugta aploksne, kuru istabmeitas velti mēģina izraut.)