Misis Stārkvedera (kliegdama). Entonij! Šīs sievietes noplēsušas viņai drēbes! (Linda ar divkāršu spēku pūlas izrauties Čalmersam no rokām. Stārkveders ar Ratlenda palīdzību uzstāda aizslietni, tad padomājis aizvelk to tālāk no Mārgaretas.)
Mārgareta. Nē! Nē!
(Saimniecības vadītāja uzvaras priekā nodod aploksni
Habardam.)
Habards (asi). Tā ir pavisam cita aploksne. (Palūkojas uz adresi un nodreb.) Vēstule Noksam.
Stārkveders. Atplēsiet! Izlasiet! (Habards atplēš aploksni. Ciņa aiz slietņa norimst.)
Habards. Tā ir tikai misis Calmersas fotogrāfija. (Lasa uzrakstu.) «Nākamības ķīlai. Mārgareta.»
Čalmerss (atgrūdis Lindu, ātri pieiet pie Habarda). Atdodiet! (Paņem fotogrāfiju, pārlasa uzrakstu, saplēš kartīti gabalos un mīda kājām.)
Stārkveders. Tas nav tas, ko mēs meklējam, misis Midl- tone. Turpiniet! (Cīņa norimst, tālākā pārmeklēšana notiek klusu. Aizslietnis reizēm sakustas: meklētājas, izģērbjot Mārgaretu, lāgiem tam pieduras.)
Saimniecības vadītāja (iznākdama ārā). Vairāk nekā nav, ser.
Stārkveders. Vai jūs izģērbāt viņu pavisam?
Saimniecības vadītāja. Jā, ser.
Stārkveders. Līdz ādai?
Saimniecības vadītāja (neko neatbildējusi, pazūd aiz slietņa, acīmredzot lai noģērbtu Mārgaretai pēdējo, — un tad atkal iznāk ārā.) Jā, ser.
Stārkveders. Un nekā nav?
Saimniecības vadītāja. Nekā, ser.
Stārkveders. Pasviediet šurp viņas kleitu un visu, kas viņai bija mugurā!
(No aizslietņa viņpuses izlido sieviešu drēbju kaudzīte, kas nokrīt pie apjukušā Doblmena kājām.)
Čalmerss (izpurina drēbes. Ielūkojas aizslietņa viņ- pusē). Nekā.
(čalmerss, Stārkveders un Habards neizpratnē saskatās. Istabmeitas iznāk ārā un dodas uz durvīm labajā pusē.)
Stārkveders (neuzticēdamies Calmersam, pats vēlreiz izpurina Mārgaretas apģērbu. Jautājoši palūkodamies uz aizslietņa pusi, Calmersam). Vai tu esi pārliecināts, ka papīru viņai nav?
Čalmerss. Pilnīgi pārliecināts. Nav.
Stārkveders (saimniecības vadītājai). Misis Midltone, pārmeklējiet istabmeitas!
Saimniecības vadītāja (aptaustīdama istabmeitas). Viņām nekā nav, ser.
Mārgareta (aiz slietņa, klusi, bez kādas izteiksmes). Vai es tagad drīkstu apģērbties? (Klusums.) Man…
salst. (Klusums.) Ielaidiet pie manis, lūdzu, Lindu! (Stārkveders igni pamāj Lindai, ļaudams viņai iet pie Mārgaretas. Linda uzlasa drēbes un ienes aiz slietņa.)
Stārkveders (saimniecības vadītājai). Varat iet.
(Saimniecības vadītāja un istabmeitas aiziet.)
Doblmens (nedroši). Vai durvis slēgt ciet?
(Stārkveders neatbild, un durvis paliek neaizslēgtas.)
Konija (pieceldamās). Vai māmiņu drīkst aizvest? (Stārkveders drūmi pamāj ar galvu. Konija palīdz misis Stārkvederai piecelties.)
Misis Stārkvedera (grīļodamās un atkal atslīgdama krēslā). Ļauj man atvilkt elpu, Konij! Man tūlīt kļūs labāk. (Stārkvederam, kas, tāpat kā iepriekš, nepievērš viņai uzmanību.) Entonij, es likšos gultā. Tas man bija par daudz. Es būšu slima. Ne par kādu braukšanu šodien nevar būt ne runas. (Nopūšas un atmetas pret krēsla atzveltni, aizver acis. Konija apvēdina viņu ar vēdekli un tur viņai pie deguna ožamo sāli.)
Čalmerss (Habardam). Ko tagad lai dara?
Habards (paraustīdams plecus). Nav ne mazākās jausmas. Es tikko biju atnesis vēstules, kad ienāca misis Calmersa. Kas ar tām noticis? Nav šaubu, ka viņai to nav.
Čalmerss. Bet kādēļ? Kādēļ viņa tās būtu ņēmusi?
Habards (norādīdams uz fotogrāfijas atliekām, kuras samīdītas guļ uz grīdas. Vēsi). Man iemesls šķiet pavisam skaidrs.
Čalmerss. Jūs tā domājat? Jūs esat par to pārliecināts?
Habards. Es tak jums stāstīju, kas vakar notika viņa istabā. Kas jums vēl vajadzīgs?
Čalmerss (dusmās). Tas jau arī ir labais! Plātās ar savu morālo pārākumu, sprediķo augstā stilā par zagšanu, bet pats ir vislielākais zaglis, kas laupa mums vissvētāko…
(No aizslietņa iznāk Mārgareta. Viņa ir apģērbta, Linda ejot sakārto viņas kleitu un sasien cepures plīvuru. Mārgareta apstājas pie Ratlenda, nemaz viņu neredzēdama.)
Ratlends (nedroši). Cik tas viss ir nepatīkami! Kas to varēja domāt? Es nožēloju, dziļi nožēloju … Nevaru nemaz izteikt, misis Calmersa, kā es nožēloju, ka tiku piespiests būt klāt tādā nepatīkamā… (Mārgaretas skatiens liek viņam apklust.)
Mārgareta. Pēc ta, kas noticis, tēvs, man atliek vienīgi …
Čalmerss (viņu pārtraukdams). Iet pie sava mīļāka?
Mārgareta (ledaini). Varat domāt par mani visu, kas vien jums tīk.
Čalmerss. Un aiznest viņam to, ko viņa dēļ nozagi…
Stārkveders (atjēgdamies). Bet pie viņas nekā neatrada! Un no istabas viņa nav izgājusi. Te dokumentu nav. Kur tad tie īsti ir? (Mārgareta iet uz durvīm, kuras viņai atver Doblmens. Viņa palaiž Lindu pa priekšu un pakavējas uz sliekšņa, lai noklausītos sarunu līdz galam.)
Habards (īsi iesaukdamies, it kā būtu atradis mīklas atminējumu, ātri pieskrien pie loga un pabīda ietvaru uz augšu). Redziet! Logs nav ciet. Un ietvaru var pabīdīt bez kāda trokšņa. Tagad viss ir skaidrs. (Stārkvederam.) Kad jūs piegājāt pie seifa un pagriezāt viņai muguru, viņa atvēra logu un izsvieda papīrus kādam, kas gaidīja lejā … (Izliecas ārā pa logu, pārlaiž skatienu ielai.) Dokumentu tur nav. Tātad kāds tos pacēlis.
Stārkveders. Bet kā viņa varēja zināt, ka papīri ir pie manis? Jūs taču tos man nupat kā atnesāt.
Habards. Nokss jau vakar vakarā zināja, ka es tos esmu paņēmis. Viņš izskrēja man pakaļ vestibilā, bet es, izdzirdis viņa soļus, braucu ar liftu nevis lejup, bet augšup. Nešaubos, ka Nokss uz karstām pēdām ziņoja viņai. Vienīgi viņa taču varēja dabūt tos atpakaļ. Kādēļ tad viņa šorīt tik pēkšņi te atnāca? Protams, lai nozagtu dokumentus! Viņš savukārt gaidīja lejā. Viņa izmeta sainīti ārā un aizvēra logu… (Aizver to.) Skatieties, ne mazākā trokšņa!… Tad viņa apsēdās. Un tas viss notika tai laikā, kamēr jūs bijāt pagriezis viņai muguru.