Stārkveders. Mārgareta, vai tas ir tiesa?
Mārgareta (uzbudināta). Nu, protams, es izmetu tos pa logu; kā tas jums tūlīt neiešāvās prātā? Protams, pa logu. Viņš… kāds cilvēks gaidīja lejā. Un tagad papīri ir jau tālu. Tik tālu, ka jūs tos vairs nevarat aizsniegt. Tie ir pie viņā. Viņš tos izmantos šodien savā runā kongresā. (Histēriski smejas. Pēkšņi mākslotā pazemībā, viltīgi slēpdama izaicinājumu.) Vai tagad es varu iet? (Neviens viņai neatbild, un viņa iziet ārā. Klusums. Stārkveders, Čalmerss un Habards apjukuši skatās cits citā.)
Priekškars.
IV CĒLIENS
Tai pašā dienā pulksten pusdivos. Dekorācijas kā pirmajā cēlienā. Priekšplānā pa labi sēž Nokss un gaida. Viņš izskatās nomākts. Pa labās puses durvīm ienāk Mārgareta. Nokss neveikli pieceļas un paspiež viņai roku.
Mārgareta (mierīgi un nosvērti). Es zināju, ka jūs nāksit. Dīvaini: nupat vakar mēs abi šķīrāmies uz mūžu, un šodien man atkal vajadzēja sūtīt pēc jums… (Pēkšņi satraukta.) Kas noticis? Vai jūs esat slims? Jums ir tik aukstas rokas. (Silda ar abām delnām viņa roku.)
Nokss. Redzat, kas es esmu par cilvēku — te liesma, te ledus. (Pasmaidīdams.) Bet labāk sadegt.
Mārgareta (aptvērusi, ka joprojām tur viņa roku). Apsēdieties un izstāstiet, kas noticis! (Pieved viņu pie krēsla, apsēdina un apsēžas ari pati.)
Nokss (aprauti). Vakar vakarā, pēc tam kad jūs aizgājāt, Habards nozaga man dokumentus.
Mārgareta (ļoti lietišķi). Nē, viņš to izdarīja jau manā klātbūtnē: viņš bija paslēpies jūsu guļamistabā.
Nokss (izbrīnījies). Kā jūs to zināt? Bet viņš vismaz gan nezināja, ka jūs esat atradusies blakus.
Mārgareta. Zināja gan.
Nokss (nikni). Vai tiešām viņš uzdrošinājās?…
Mārgareta. Jā, apmēram pirms divām stundām viņš pastāstīja visu, ko redzējis, manam tēvam, mātei, Koni- jai, kalpotājiem, vārdu sakot, visiem.
Nokss (pietrūkstas kājās un sāk uztraukts staigāt pa istabu). Neģēlis!
Mārgareta (mierīgi). Liekas, es viņu arī tā nosaucu. (Rūgti pasmaidīdama.) Tā bija brīnišķīga ģimenes idille. Māte kliedza, ka viņa neticot… bet tā bija tikai histērija. Protams, viņa noticēja gan. Un Konija arī. Tāpat kā visi citi…
Nokss (apstājas, šausmu pārņemts, skatās viņā). Un viņi jūs apvainoja …
Mārgareta. Nē, bija daudz ļaunāk. Viņi necēla pret mani nekādu apsūdzību, viņi uzskatīja, ka mana vaina ir jau pierādīta … ka jūs esat mans … mīļākais.
Nokss. Vai viņi tiešām noticēja šim tipam?
Mārgareta. Viņam blakus telpās bijuši vēl divi liecinieki.
Nokss (atviegloti). Nu, tas jau ir labāk. Viņi būs spiesti sacīt patiesību. Mēs nedarījām nekā nosodāma. Mēs taču atteicāmies viens no otra …
Mārgareta. Jūs šos cilvēkus nepazīstat. Ticiet man, viņi ir izgājuši labu skolu. Un zvērēs vienalga ko. (Viņa rūgti iesmejas.) Tie taču ir mana tēva ļaudis, viņa nolīgti okšķeri.
Nokss (atslīgdams krēslā un saņemdams galvu rokās). Ak dievs, kas jums bija jāizcieš! Varu iedomāties … vistuvāko cilvēku klātbūtnē… Un es visu laiku domāju, kādēļ jūs mani saucāt… Tagad es saprotu …
Mārgareta. Nē, nesaprotat.
Nokss (nepievērsdams uzmanību viņas vārdiem un atkal soļodams pa istabu). Kāda tur starpība! Tik un tā politikā es esmu beigts cilvēks. Viņu plāns izdevies uz goda. Jūs mani brīdinājāt, Džifords mani brīdināja, visi mani brīdināja. Bet es uzvedos kā pēdīgais muļķis. Man nav palicis nekas … vienīgi jūs. (Brīdi klusums. Pēkšņi viņa seja sāk starot.) Zināt, Mārgareta, es pateicos dievam, ka tā noticis. Kas par to, ka es vairs nederēšu? Manu vietu ieņems citi cīnītāji, citi vadoņi. Es tikai viņiem lauzu ceļu. Vienalga — tauta uzvarēs. Turpretī es … es toties esmu atradis jūs. Tas ir liktenis. Un es esmu tam pateicīgs. (Pieiet viņai klāt un grib apskaut, taču viņa atkāpjas.)
Mārgareta (ar skumju smaidu). Nu jūs liesmojat. Mēs esam apmainījušies lomām. Vakar — es, šodien — jūs … Labi, ka kaisle atnāk pie mums dažādos laikos, citādi mēs tās liesmās būtu sadeguši!
Nokss. Dārgā, mēs taču neesam vainīgi, ka tā noticis. Mēs nebijām savtīgi, mēs atsacījāmies viens no otra. Mēs cīnījāmies, un mūs uzvarēja. Un nu liktenis mūs saved kopā. Pēc tā, kas šorīt noticis, jums ir viens vienīgs patvērums — es. Es turpretī, par spīti visām savām pūlēm, esmu beigts cilvēks. Dokumenti nozagti, un es savu runu neteikšu.
Mārgareta (mierīgi). Nē, teiksit gan!
Nokss. Tas nav iespējams! Tad jau jābūt galīgam aitas- galvam. Man nav pierādījumu.
Alārgareta. Jums tie būs… Sai dīvainajā notikumā viena zādzība izraisa otru. Mans tēvs apzog tautu. Dokumentus, kuri atmasko viņu laupīšanā, nozog Gērsts. Habards nozog tos jums un atdod manam tēvam. Es savukārt nozogu tos tēvam un atdodu jums.
Nokss (pārsteigts). Jūs? … Jūs? …
Mārgareta. Nu jā, šorīt. Tāpēc jau visa vētra sacēlās. Ja es tos nebūtu nozagusi, nekas nenotiktu. Habards taču tikko bija paspējis tos atdot tēvam.
Nokss (dziļā aizkustinājumā). Un jūs … darījāt to manis dēļ? …
Alārgareta. Nē, mans dārgais, jūsu dēļ ne. Tad es nebūtu tik drosmīga. Tad es padotos. Protams, mana pirmā doma bija par jums. Taču viss bija tik briesmīgi… ja es būtu darījusi to vienīgi jūsu dēļ, tad nebūtu izturējusi. Es būtu padevusies. Bet visas šīs šausmas padarīja mani redzīgāku, un es atcerējos, ko jūs man tikāt sacījis. Un sapratu, ka jums bijusi taisnība. Es domāju par tautu, par bērniem. Un izcietu to viņu dēļ. Jūs viņus aizstāvat. Es nozagu dokumentus, lai jūs varētu aizlikt par viņiem vārdu savā runā. Vai tagad jūs to saprotat, mans dārgais? (Citā balsi, dusmīgi.) Vai zināt, ko tas man maksāja? Vai zināt, ko viņi šodien tur, mana tēva mājā, ar mani izdarīja? Viņi mani apkaunoja, pazemoja, es nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka tāda rīcība ir iespējama. Viņi pasauca kalpotājus, izģērba mani un pārmeklēja visu acu priekšā — ne tikai tuvinieku, bet ari Habarda, mācītāja un sekretāra acu priekšā, vārdu sakot, visu acu priekšā!