Nokss (satriekts). Viņi… jūs izģērba?
Mārgareta. Kailu! Tā bija tēva pavēle.
Nokss (pēkšņi iztēlodamies šo ainu). Mans dievs!
Mārgareta (savaldījusies, raugās viņa šausmās sastingušajā sejā, ciniski). Neuztraucieties! Tas nebija tik briesmīgi, kā jūs domājat. Viņi aizlika man priekšā aizslietni. (Nokss jūtas mazliet atvieglots.) Tiesa, cīņas laikā tas nokrita.
Nokss. Bet kāpēc … kādā nolūkā viņi to darīja?
Mārgareta. Meklēja dokumentus. Viņi zināja, ka es tos esmu paņēmusi.' (Nopietni.) Jūs redzat, es tos esmu nopirkusi ar savām ciešanām. Man ir tiesības ar tiem rīkoties. Es tos atdošu jums, un jūs teiksit savu runu.
Nokss. Man tie nav vajadzīgi.
Mārgareta (pazvana). Nu, nē, nav tiesa. Tagad tiem jābūt jums dārgākiem par visu pasaulē!
Nokss (šūpodams galvu). Man žēl, ka jūs tā darījāl
Mārgareta (pieiet viņam klāt un noglāsta matus). Ko?
Nokss. Man žēl, ka jūs atdosit dokumentus… Es jau esmu pieradis pie domas, ka tie ir zuduši. Esmu samierinājies ar domu, ka, zaudējis cīņu, dzīvošu jums. (Satver Mārgaretas roku un piespiež pie lūpām.) Labāk atdodiet tos atpakaļ tēvam! (Mārgareta strauji atkāpjas no viņa. No labās puses ienāk sulainis.)
Mārgareta. Atsūtiet pie manis Lindu! (Sulainis iziet ārā.)
Nokss. Ko jūs gribat darīt?
Mārgareta (apsēzdamās). Gribu Lindu aizsūtīt pec papīriem. Tie taču vēl atrodas tur, tēva kabineta, es tos paslēpu aiz Ābrama Linkolna portreta. Viņš tos vis neizdos!
Nokss (dedzīgi). Mārgareta! Lai paliek dokumenti! Nesūtiet pēc tiem! Šie papīri man nav vairs vajadzīgi. (Pietrūkstas kājās un satraukts metas viņai klāt. Mārgareta pieceļas un atkāpjas.) Tikai jūs — jūs man esat vajadzīga! (Satver viņas roku un noskūpsta. Viņa atraujas.)
A^ārgareta (atbīdīdama Noksu, maigi un zobgalīgi). Ai jūs, mans labais, cik tas ir jauki, ka jūs tā sakāt! Bet tas nav iespējams. (Trauksmaini atskatās uz durvīm.) Nē, nē! Lūdzu, apsēdieties! (No labās puses ienāk Linda. Viņa ģērbusies mēteli, galvā cepure. Mārgareta izbrīnījusies.) Kur jūs pošaties iet, Linda?
Linda. Mēs ar Tomiju un aukli gribējām doties uz pilsētu. Auklei šis tas jānopērk.
Mārgareta. Ejiet vien! Tikai vispirms iegriezieties pie tēva! Linda, klausieties uzmanīgi, ko es teikšu: vai atceraties Linkolna portretu, kas karājas tēva bibliotēkā pie sienas? (Linda pamāj ar galvu.) Man vajadzēja mirkli, lai sainīti tur aizmestu. Jums nevajadzēs vairāk. Pacentieties rīkoties tā, lai neviens neko nemanītu! Ņemiet līdzi Tomiju, ievediet viņu pie vecmāmiņas, lai izskatās, ka jūs tieši tāpēc esat atbraukusi. Māte taču slikti jūtas. Lai Tomijs paciemojas pie vecmāmiņas, jūs turpretī pēc iespējas ātrāk atgriezieties te. Uzkāpiet uz grāmatskapja dzegas un paņemiet sainīti, kas aizbāzts aiz portreta! Tas viss jums jāizdara piecpadsmit minūšu laikā. Brauciet ar mašīnu!
Linda. Tomijs ar aukli jau gaida mani mašīnā.
Mārgareta. Pasteidzieties! Un esiet piesardzīga!
(Linda, klusējot palocījusi galvu, iziet.)
Nokss (kaismīgi). Tas ir neprāts! Jūs upurējat kā mani, tā sevi! Es neko nevēlos, vienīgi jūs. Es esmu noguris. Vienīgi mīlestībai tagad ir nozīme. Es pārāk ilgi esmu sapņojis par neaizsniedzamu ideālu. Nu man esat vajadzīga jūs.
Mārgareta (nopietni). Vai re, kā! Tātad tagad jūs manis dēj esat ar mieru atteikties no sava ideāla? (Viņš mēģina iebilst.) Nē, cietiet klusu, es taču nekoķetēju un saprotu, ko jūs gribējāt teikt. Bet es nevēlos, lai jūs kļūtu sev neuzticīgs, es vēlos, lai jūs būtu tas cilvēks, kuru es pazīstu. Un ietu uz priekšu, nevis grieztos atpakaļ. Gļēvulim būt ir viegli; kas ir vieglāk kā atzīt savu sakāvi? Bet es nevarētu mīlēt gļēvuli. Vakar mūs izglāba jūsu spēks. Vai ļūs man varētu būt tik dārgs, ja izrādītu vājumu? Un, lai saglabātu manu mīlu …
Nokss (pārtraukdams viņu, rūgti). … man jāatsakās no tās nesasniedzamu ideālu labā. Mārgareta, atzīstieties — vai gan pasaulē ir vēl kaut kas brīnišķīgāks par mīlestību?
Mārgareta (rotaļīgi). Vīrieša un sievietes mīlestību?
Nokss. Kādu tad citu?
Mārgareta (nopietni). Ir vēl brīnišķīgāka mīlestība. Cilvēku mīlestība.
Nokss. Tagad jūs skaitāt man sprediķi! Labi, es nekad vairs nesprediķošu. Kopš šī brīža …
Mārgareta. Kopš šī brīža? …
(Ienāk Čalmerss, Mārgareta ar Noksu viņu nepamana.)
Nokss. Es tikai mīlēšu.
Mārgareta. Jūs esat pārpūlējies. Tas pāries, un tad jūs redzēsit īsto ceļu savā priekšā un sapratīsit, ka man ir taisnība. Jūs nedrīkstat aizbēgt no cīņas!
Nokss. Es to drīkstu un gribu. Man vajag jūs, un jums vajag mani — tā ir mūžsenā vīrieša un sievietes vajadzība vienam pēc otra. Nāciet man līdzi tūlīt, nekavējoties! Nedrīkst palaist garām savu laimi! (Pieiet pie Mār- garetas un satver viņas roku. Viņa nepretojas un neatgrūž viņu.) Cīņa turpināsies arī bez manis. Desmitiem citu cilvēku — labāki, stiprāki par mani — stāsies manā vietā. Kāpēc es to saku? Es mīlu jūs, mīlu. Un visā plašajā pasaulē nav nekā cita — ir tikai mana mīlestība pret jums.
Mārgareta (aizkustināta sāk šaubīties). Ai, jūs esat kā liesma… (Čalmerss nikni iekliedzas un metas pie Noksa. Pamanīdami Čalmersu, abi satrūkstas. Mārgareta nostājas viņam ceļā un atbīda no Noksa.) Lūdzu, Tom, bez scēnām! Es taču tev esmu vienaldzīga. Patiesībā tu tā nemaz nejūti. Tas tev nesāp. Tu gluži vienkārši maksā meslus tradīcijām, pieklājības normām, audzināšanai. Atceries, ka tev ir slima sirds. Doktors Vests tevi brīdināja …