(Čalmerss, strauji mēģinādams piekļūt pie Noksa, sagrīļojas, pieliek roku pie sirds. Viņa seja savaigstās sāpēs. Mārgareta viņu satur un pieved pie krēsla. Viņš atslīgst
tajā.)
Čalmerss (murminādams). Sirds… mana sirds…
Nokss (tuvodamies). Varbūt es varu palīdzēt? …
Mārgareta (mierīgi). Nekas. Tūlīt viņam kļūs labāk.
(Viņa skaita Čalmersa pulsa sitienus, čalmerss negaidot ar spēku atgrūž viņas roku un izslējās.)
Nokss (vilcinādamies). Tad es varbūt labāk iešu.
Mārgareta. Nē! Pagaidiet, kamēr atgriezīsies Linda! Un, otrkārt, jūs taču nevarat atstāt mani patlaban vienu.
Nokss (aizskarts, izrādīdams, ka vēlas palikt). Es neesmu gļēvulis.
Čalmerss (vārgā balsī, kas pamazām kļūst spēcīgāka). Pagaidiet, man jums jāsaka daži vārdi! (Brīdi klusē, atguvies runā parastajā skaļumā. Iznīcinoši.) Esat nu gan jūs labs reformu aizstāvis! Vakar melsāt te par visādām zādzībām … Un nu izrādās, ka cēlais no cēlākajiem, tikumīgākais no tikumīgākajiem Ali-baba, kas ienācis laupītāju alā, ir gluži parasts zaglis. (Atdarinādams Mār- garetu.) «Ai, jūs esat kā liesma!» (Parastajā balsī.) Es jūs sauktu par zagli, tikai par zagli, jo jūs zogat citam sievu.
Mārgareta (mierīgi). Nu, diezin vai to varētu saukt par zādzību.
Čalmerss (izsmiedams). Ak tā, es piemirsu. Viņš taču ņem tikai to, kas viņam jau pieder.
Mārgareta. Gluži tā nu nav … Bet viņš nav zaglis, ja ņem to, ko viņam no brīva prāta piedāvā.
Čalmerss. Tad tik tālu tu esi aizgājusi! Tu piedāvājies viņam pati…
Mārgareta. Tieši tā. Es piedāvājos viņam pati nupat vakar vakarā. Taču misters Nokss no manis atteicās.
Nokss. Jūs redzat, Mārgareta, ka mums nav izvēles …
Čalmerss (saraudamies). Ak tā! Mārgareta! …
Nokss (nepievērsdams viņam uzmanību). … Stāvoklis ir neciešams.
Čalmerss (uzsvērti). Es jums piekrītu: tas ir neciešami. Jums atliek atstāt manu māju. Jūsu klātbūtne aptraipa tās godu!
Mārgareta. Tev nav nekādu tiesību runāt par godu!
čalmerss. Es nedomāju taisnoties. Daudz gan es tevi mānījis neesmu. Vismaz neesmu to darījis zem savas mājas jumta.
Nokss (metas viņam klāt). Nelietis!
Mārgareta (nostājas starp Noksu un Čalmersu). Nevajag! Viņam ir slima sirds.
Čalmerss (pārmēdīdams Mārgaretu). Lūdzu, bez scēnām. '
Mārgareta (žēlabaini). Nu, ko lai es ar jums daru? Vīrieši ir dīvaini radījumi. Kāpēc lai mēs trīs neparunātos kā prātīgi cilvēki?
Čalmerss (pieceldamies, ironiski). Patiešām. Apsēdīsimies un parunāsim kā prātīgi cilvēki! Nedzīvojam taču akmens laikmetā. Neuztraucieties, mister Noks! Es netaisos brukt jums virsū ar milnu. Sēdies, Mārgareta! (Norāda uz krēslu.) Lūdzu, mister Noks. (Norāda uz krēslu.) Sēdieties! (Visi trīs apsēžas trijstūri.) Divi vīrieši un sieviete — mūžsenais trijstūris. Gluži kā lugās un stāstos.
Nokss. Tā un tomēr citādi. Trijstūris nav noslēgts. Tikai viens no klātesošajiem vīriešiem mīl sievieti.
Čalmerss. Vai jūs esat par to pārliecināts?
Nokss. Pilnīgi. Tas esmu es.
Čalmerss. Hm, varbūt jums taisnība. (Paloka galvu.) Nu, un sieviete?
Mārgareta. Viņa arī mīl tikai vienu no klātesošajiem vīriešiem.
Nokss. Un kā mēs no šī stāvokļa izkļūsim?
Čalmerss (itin kā apsvērdams). Bet viņa vēl nav pateikusi, kuru īsti mīl. (Mārgareta grasās norādīt uz Noksu.) Padomā, Mārgareta! Atceries, kurš no mums ir Tomi ja tēvs.
Mārgareta. Padomā tu arī! Vai tiešām tev, ņemot vērā pēdējos gadus, varētu likties, ka es tevi mīlu?
Čalmerss. Diemžēl es laikam nekad … e… neesmu bijis pietiekami liesmains.
Mārgareta. Tu pats nemaz neapzinies, kādu neapšaubāmu patiesību tagad pateici. Tevi precēdama, es cerēju, ka nāks laiks, kad ar tevi varēs lepoties …
Čalmerss. Atkal jau politika! Kāpēc sievietes nevar un nevar atstāt mierā politiku!
Mārgareta. … un es cerēju, ka tu mani iemīlēsi. Es zināju, ka tu mani nemīli, bet cerēju, ka mīlestība atnāks.
Čalmerss. Piedod manu nekautrīgo jautājumu: vai tad tu mani mīlēji?
Mārgareta. Nē. Bet es cerēju, ka arī pie manis atnāks mīlestība.
Čalmerss. Tātad tas viss bijis viena vienīga kļūda.
Mārgareta. Jā, tava, mana un tēva kļūda.
Nokss. Mēs grasījāmies apspriest nevis pagātni, bet tagadni. Mēs ar Mārgaretu mīlam viens otru. Trijstūris ir izjucis.
Čalmerss. Starp citu, mums nemaz nav trijstūra. Jūs esat piemirsuši Tomiju.
Nokss (īgni). Nu, nav ko mulst arī četros stūros. Sis uzdevums tāpat jāatrisina.
Čalmerss (domīgi). Taču mūsu problēmai ir vēl piektā mala … mēs esam aizmirsuši Mārgaretas nozagtos dokumentus. Lai kā mēs nonāktu pie vienošanās, dokumentiem ir izšķirīga nozīme. (Citā tonī.) Paklausies, Grēta, laikam es esmu uzvedies muļķīgi. Spriedīsim kā pieauguši cilvēki! Noks, jūs vēlaties manu sievu. Varat viņu saņemt ar vienu nosacījumu. Tu, Mārgareta, gribi Noksu. Tu viņu dabūsi ar vienu nosacījumu, ar to pašu iepriekšējo nosacījumu. Atdod dokumentus — un viss nogrims aizmirstībā.
Mārgareta. Viss?
Čalmerss. Viss. Aizmirsīsim un piedosim cits citam!
Mārgareta. Un tu piedosi pat manu … neuzticību?
Čalmerss (stūrgalvīgi). Jā, ja tu atdosi dokumentus.
Galu galā arī es neesmu bijis uzticīga laulātā drauga paraugs, un tava neuzticība, manuprāt, tikai padara mūs līdzīgus. Atdod dokumentus — un tu varēsi iet pie viņa. Es parūpēšos, lai nav nekāda skandāla. Es došu šķiršanos. Bet, ja gribi, paliec te. Izvēlies! Man vajadzīgi dokumenti, skaidrs? (Mārgareta vilcinās.)