Misis Stārkvedera (ar atvieglojumu, lūdzošā balsi). Tom! Mans dievs… (Čalmerss saņem viņu aiz rokas, aizbildnieciski mierinādams.)
Konija (ar pāri plūstošu enerģiju). Tom, svētās šausmas! Padomā tikai! Vai zini, kāpēc māmiņa uztraucas? Mēs uzbraucām virsū bērnu ratiņiem. Bet mūsu šoferis it nemaz nav vainīgs. Šī muļķa sieviete grūdās pāri ielai tieši tai brīdī, kad mēs braucām ap stūri. Mēs viņu skārām tikai ar mašīnas sānu. Bērnam, par laimi, nekas nenotika — tas vienīgi izvēlās no rateļiem uz ietves. Vai, cik tas bija jocīgi-! (Ierauga Iiabardu.) Ā, tas esat jūs, mister ITabard! Sveicināts! (Paiet viņam preti un sasveicinās.)
Misis Stārkvedera (nevarīgi atskatās, meklēdama krēslu. Čalmerss mierinādams apsēdina viņu). Šausmīgi! Mazais tak varēja aiziet bojā! Un tad vēl apgalvo, ka šīs sievietes savus bērnus mīlot!
Konija (Čalmersam). Vai tēva vēl nav? Mums taču vajadzēja braukt šurp pēc viņa. Un kur Grēta?
Misis Stārkvedera (ieraudzījusi Habardu, tikko dzirdami)„ Ak, arī jūs, mister Habard, esat te! (Habards pieiet viņai klāt, paspiež roku.) Nekādi nespēju pierast pie mūsdienu dzīves kņadas… Visi tik briesmīgi steidzas. Automobiļi tak ir sātana izgudrojums! Kad es biju meitene, dzīvojām pieklājīgi un solīdi. Varēja atņemt elpu un padomāt. Tagad turpretī vairs nekam nav laika. Nekādi nevaru saprast, kā Entonijs nezaudē galvu. Bet viņš gan ir apbrīnojams cilvēks.
Habards. Esmu pārliecināts, ka misters Stārkvedcrs ne reizi mūžā nav zaudējis galvu.
Čalmerss. Ja nu vienīgi tad, kad lakstojās ap jums, māmiņ.
Misis Stārkvedera (ar rūgtumu). Nu, to es neteiktu vis.
Konija (tīši lietišķā toni). Tēvs droši vien apspriedās ar saviem kompanjoniem, pēc tam atdeva lietu izskatīšanai juristiem. Kad tie viņam ziņoja, ka nav atraduši māmiņā ne mazākās vainas, viņš paskatījās piezīmju grāmatiņā, kad viņam būs pusstunda brīva laika, un viņu bildināja. (Visi smejas.) Bet, atzīdamies mīlestībā, vismaz divas reizes palūkojās pulkstenī.
Misis Stārkvedera. Nu, toreiz Entonijs vēl tik aizņemts nebija.
Habards. Jā, toreiz viņš vēl neturēja rokās Savienoto Valstu stūri.
Misis Stārkvedera. Nezinu, ko īsti viņš tur rokās, bet brīva laika viņam nav ne mirkli: darbs, politika — tīrais neprāts! Neprāts, darbs un politika… (Apklust, lai ievilktu elpu, un ierauga apklāto tējas galdu.) Tēja! Es labprāt kādu tasīti izdzertu. Konij, es iedzeršu tēju, un, ja papiņš neatbrauks, mēs posīsimies mājup. (Čalmersam.) Kur Tomijs?
Čalmerss. Devās ar Mārgaretu pabraukāties. (Paskatās uz galdu un tad pulksteni.) Viņai vajadzētu būt atpakaļ.
Konija. Māmiņ, neaizsēdies tikai pārāk ilgi! Man vēl jāpārģērbjas.
Čalmerss. Ak jā, jāiet taču uz šīm pusdienām! (Nožāvājas.) Kā man gribētos šodien paslinkot!
Konija (Habardam). Turcijas pilnvarotais lietvedis… Nekādi nevaru atcerēties, kā viņu sauc! Tāds jocīgs, taisni šausmas! Šodien viņš rīko pusdienas par godu Lielbritānijas sūtnim.
Misis Stārkvedera (pieceļas no krēsla un ieklausās). Ilau, kur Tomijs! (Arā dzird Mārgaretas Calmersas smieklus un Tomija gaviles. Viņa kaut ko atrunājas, bet dēlēns neatlaižas. Atgriezdamies no pastaigas, vēl nenovil- kuši mēteļus, uz sliekšņa parādās Mārgareta un Tomijs, Viņi saķērušies rokās un pārējos nepamana.)
Tomijs (smiedamies). Nu, māmiņ!
Mārgareta (ari smejas, bet purina galvu). Nē, nē!
Tomijs. Vispirms …
Mārgareta. Nē, nē! Skrej pie Lindas, puisīt! Parunāsim par to citreiz!
(Tomijs pamana, ka istabā ir ari citi. Paliecies uz priekšu, viņš ierauga misis Stārkvedera, atbrīvojas no mātes un metas klāt vecmāmiņai.)
Tomijs (kas acīmredzot mii vecmāmiņu). Vecmāmiņl (Apķeras viņai ap kaklu un noskūpsta. Mārgareta noskūpsta Ķoniju, sasveicinās ar citiem, vēsi pasniedz roku Habardam.) •
A^ārgareta (Čalmersam). Ja jau nu tu esi te, Tom, tad, lūdzu, nekur nepazūdi! (Apsveicinās ar māti.)
Misis Stārkvedera (noraizējusies apskata Tomiju, pagriezusi viņa seju pret gaismu). Mārgaret, bērniņš ir drusku novājējis.
Mārgareta. Tieši otrādi, māt.
Misis Stārkvedera (Čalmersam). Kā tev šķiet, Tom?
Konija (sānis Habardam). Māmiņa vienmēr raizējas par Tomija veselību.
Habards. Manuprāt, viņš ir dūšīgs puišelis.
Tomijs (tēvam). Es esmu īsts indiānis! Vai ne, tēt?
Čalmerss (ar pārliecību). Visdrosmīgākais indiānis visā
ciltī! (Durvis parādās Linda. Viņa acīmredzot meklē To- miju. Čalmerss viņu ierauga.) Re, kur tevi meklē Linda, veco drošsirdi!
Mārgareta. Linda, aizvediet zēnu uz bērnistabu! Skrej, Tomij!
Tomijs. Ejam, vecmāmiņ! Es tev kaut ko parādīšu. (Velk viņu aiz rokas uz durvju pusi, viņa gan protestē, bet, juzdamās ļoti iepriecināta, ļauj zēnam to darīt. Uz sliekšņa Tomijs apgriežas, pastiepj vienu roku Lindai, palūkojas atpakaļ uz māti. Šķelmīgi.) Māmiņ, kad viņi aizies, vai paspēlēsim izlūkus?
Mārgareta (pieiet Tomijam klāt un noliekusies apskauj viņu). Nē, mīlulīt. Šodien man jābrauc uz šīm pretīgajām pusdienām. Bet rīt mēs katrā ziņā parotaļāsimies. (Tomijs apbēdināts grasās uzmest lūpu.) Nu gan es savu mazo indiānīti vairs nepazīstu!
Habards. Indiāņi nekad nav untumaini, Tomij.
Tomijs (aizmirsis apbēdinājumu). Nu labi, māmiņ. Spēlēsimies rītu … ja tu šodien nevari. (Mārgareta viņu noskūpsta. Tomijs, vezdams aiz rokas misis Stārkvederu un Lindu, aiziet.)
Čalmerss (dod zīmi Habardam un, iedams uz durvīm labajā pusē, klusi saka). Iemetīsim tomēr pa glāzei! (Habards atstāj Koniju un grasās sekot Čalmersam.)