Nokss (lūdzot). Mārgareta!
Mārgareta. Nu, bet Tomijs?
Čalmerss (nīgri). Vai tad es neatdodu jūs vienu otram? Ko tev vēl vajag? Tomijs paliks pie manis. Ja tev vajadzīgs Tomijs, paliec pie manis, tikai atdod dokumentus.
Mārgareta. Dokumentus es neatdošu. Un dēlu tāpat neatdošu. Bet es neiešu arī līdzi misteram Noksam.
Čalmerss. Nokss mani neinteresē. Man vajadzīgi dokumenti, un man vajadzīgs Tomijs. Ja tu man viņus neatdosi, laulību šķirs tā, kā paredzēts likumā, un neviena sieviete, ko šķir likums, nevar paturēt bērnu. Lai būtu kā būdams, bērns paliks pie manis.
Mārgareta (mierīgi un apņēmīgi). Paklau, Tom! Un paklausieties jūs arī, Hauerd! Vai tiešām tu domāji, ka es kaut mirkli būtu grasījusies atdot tev dokumentus? Es gribēju tevi pārbaudīt, Tom, gribēju pārliecināties, cik zemu tu esi kritis. Un ne jau tu viens, jūs visi… tur šorīt. Šodien es saņēmu krietnu mācību. Kur tavs izslavētais gods, Tom, ko tu pirms brītiņa gribēji aizstāvēt ar dūrēm? Tu taču esi ar mieru tirgoties pat ar godu … lai dabūtu dažas papīra lapiņas. Un tu esi ar mieru piedot man pat šķietamu neuzticību … (Čalmerss kodīgi pasmīn.) Es zinu, ka tu tik un tā man neticēsi. Taču dokumentus es tev neatdošu, kaut arī tu atņemtu man dēlu. Uz spēles ir pārāk daudzu bērnu liktenis — man nav tiesību upurēt viņus sava bērna dēļ. Es jums šorīt jau sacīju, ka ir divi miljoni Tomiju, un šos bērnus, kas vergo fabrikās, nevar upurēt ne Tomija, ne kāda cita dēļ. (Čalmerss, plecus raustīdams, zobgalīgi smīkņā.)
Nokss. Bet saprotiet taču, Mārgareta, mums abiem vienīgā izeja ir atdot dokumentus. Vai tad šie papīreļi ir mūsu laimes vērti?
Mārgareta. Bet jūs man pats teicāt, ka šie papīriņi miljoniem cilvēku nozīmē laimi! Vai tiešām šīs lielās laimes labā nevar ziedot mūsu mazo laimīti? Tiem cilvēkiem taču arī ir sirds, viņi arī mīl un ilgojas kā mēs abi.
Nokss. Ko spēj izdarīt viens cilvēks? Vai viņa varā ir mainīt vēstures gaitu, visuma ritmu? Lai arī novāktu visus vadoņus reizē, vai kaut kas grozītos? Tauta, vienalga, savu panāks. Tad zagšana vairs nebūs dzīves likums. Tas ir likumsakarīgs process. Neviens to nevar apturēt.
Mārgareta. Bet to var aizkavēt…
Nokss. Kas mēs abi esam? Smilšu graudiņi. Vai smilšu graudiņi var aizturēt paisuma viļņus? … Mēs esam pavisam nenozīmīgi. Toties viens otram mēs esam vesela pasaule.
Mārgareta (skumji un maigi). Vesela pasaule — kopš šī brīža un mūžīgi mūžos …
Čalmerss (iejaukdamies). Vai jūs neuzskatāt, ka mana loma ir visai dīvaina? Man jāsēž un jāklausās, ka svešs vīrietis ar zinātniskās terminoloģijas palīdzību atzīstas mīlestībā manai sievai…
(Nokss un Mārgareta nepievērš viņam uzmanību.)
Nokss. Jūs man esat tik vajadzīga, dārgā.
Mārgareta (izmisumā). Cik bezgala grūti ir atrast pareizo ceļu!…
Nokss (dedzīgi). Jūs redzat, cik ļoti nepieciešami viņam ir šie dokumenti. Viņš par tiem atdos Tomiju.
Čalmerss. Nekā nebija! Ja viņai vajadzīgs Tomijs, lai paliek pie manis. Bet dokumenti viņai tik un tā būs jāatdod. Ja viņa nevar dzīvot bez jums — lai iet pie jums. Taču dokumentus viņa atdos.
Nokss (lūdzot). Mārgareta!
Mārgareta. Klusējiet, Hauerd, nemokiet mani, jūs redzat, man jau tā ir grūti…
Čalmerss (pieceldamies kājās). Labi, man tas ir līdz kaklam. Izlemiet! Noks, varat turpināt savu atzīšanos, bet man nav vēlēšanās būt te klāt. Bez tam es droši vien tomēr traucēju … e… uzliesmošanas procesu. Jums abiem jāizlemj, un to jūs labāk varēsit izdarīt bez manis. Es pa to laiku iedzeršu malku viskija un nomierināšos. (Dodas uz durvīm.) Viņa piekritīs, Noks. Esiet neatlaidīgs! (Durvis paliek stāvam.) Ai, jūs liesma! Liesmojiet tā, lai kaut kas aizdegas! (Iziet.)
(Nokss izmisumā nolaidis galvu uz rokām. Mārgareta skumji nolūkojas viņā. Brīdi klusums.)
Mārgareta (pieiet pie Noksa un glāsta viņam matus). Es zinu, cik tas grūti, mīļais. Man taču arī nav viegli.
Nokss. Bet tas viss nekam nav vajadzīgs!
Mārgareta. Tas ir vajadzīgs. Atcerieties, ko jūs sacījāt vakar. Mēs nedrīkstam laupīt laimi manam bērnam…
Nokss. Un ja viņš atdos Tomiju?
Alārgareta (papurina galvu). …un citiem bērniem tāpat, visu sieviešu visiem bērniem, kas vien dzīvo uz zemeslodes. Jums bija taisnība arī tad, kad jūs sacījāt, ka mēs nevaram dzīvot tikai sev. Mēs dzīvojam starp cilvēkiem. Un mūsu laime vai nelaime saistīta ar visas cilvēces likteni.
Nokss (satver viņas roku un glāsta). Es neko nesaprotu. Es dzirdu tavu balsi un nesaprotu nevienu vārdu, ko tu saki. Balss taču ir daļa no tevis — un es tevi mīlu. Manā sirdī nav vietas nekam citam, tikai mīlai pret tevi — tevi, kas vēl vakar biji man tik tāla un nesasniedzama … Tagad tu esi tik tuva un pieejama. Saki tikai vienu vārdu, vienu pašu mazu vārdiņu! Saki jel, saki! (Piekļauj viņas roku pie lūpām un neatlaiž.)
Mārgareta (ilgu pilna). Ja tu zinātu, kā man to gribētos teikt! Bet es nedrīkstu.
Nokss. Tev jāsaka.
Mārgareta. Ir daudz kas cits — cildenāks, kas pavēl man rīkoties. Vai tiešām tu esi visu aizmirsis? Vai tiešām tu esi aizmirsis, ko pats man sacīji? Par to, kas cilvēkam ir galvenais, par to, kas mūsu dzīvē ir pats lielākais, par to, kas ir daudz svarīgāks pat par mūsu mīlu?
Nokss. Es tevi nespēju pārliecināt… Bet es tik un tā tevi mīlu.
Mārgareta. Un es mīlu tevi.
(No labās puses ienāk Čalmerss un redz Mārgaretu stāvam blakus Noksam. Viņa joprojām glāsta Noksa matus.)
Čalmerss (vieglā gandarījumā, kurā ieskanas sarkasms). Redzu, ka jūs esat mani paklausījuši un izlēmuši. (Neviens neatbild. Mārgareta, nebilzdama ne vārda, atstāj Noksu un apsēžas. Nokss joprojām sēž, nolaidis galvu uz rokām.) Nē? (Mārgareta papurina galvu.) Labi, es esmu pārdomājis un grozījis noteikumus. Grēta, vari iet pie viņa un ņemt līdzi Tomiju. (Mārgareta sāk šaubīties, bet Nokss, nolaidis galvu uz rokām, viņu neredz.)