Dabūsi šķiršanos, viss būs kārtībā. Arī Tomijs būs pie tevis.
Nokss (pēkšņi paceļ galvu, līksmi lūdzot). Mārgareta! (Mārgareta svārstās, tomēr joprojām klusē.)
Čalmerss. Mēs nekad neesam lāgā satikuši, tomēr es neesmu tik slikts, kā tu domā. Es esmu miermīlīgs cilvēks. Vienmēr esmu tāds bijis. Nelikšu tev nekādus šķēršļus ceļā. Taču saproti: es esmu sprukās. Tu mīli citu, man turpretī katrā ziņā jāatdod dokumenti tavam tēvam. Tas ir svarīgāk, nekā tu domā.
Mārgareta (dzēlīgi). Acīmredzot šie dokumenti ir ļoti svarīgi…
Nokss. Mārgareta, atdod viņam šos papīrus!
Čalmerss. Tātad tie vēl nav pie jums?
Mārgareta. Nē, tie ir pie manis.
Nokss. Atdod viņam!
Čalmerss. Vai tad tu neredzi, ka viņš ir ar mieru mainīt tos pret brunčiem? Ir nu gan cīnītājs!
Nokss (ar lepnumu). Es viņu mīlu.
Mārgareta (Calmersam). Tas ir acumirkļa vājums. Kam gan tā negadās? Tas pāries. Vakar viņš bija stiprs. Būt vājam ir cilvēcīgi. Taču man ir dārgs pat viņa vājums, jo tā cēlonis ir mīlestība. Dievs ir mans liecinieks, ari es biju vāja un nekaunos no tā. Man atņēma spēku mīlestība, un to nav viegli klusināt pat ar domu par pienākumu. Par tikumisko pienākumu. (Steidzīgi.) Saproti mani pareizi, Tom! Runa nebūt nav par to morāli, pie kuras turaties jūs. Man ir, vienaldzīgas tenkas un bulvāru avīžu netīrās pļāpas. Man vienalga, ko domā pasaule. Man būtu laime tūlīt aiziet pie ITauerda. Kaut arī tu nedotu šķiršanos — es ar prieku aizietu bez šķiršanās, apkaunota … ja vien … ja vien mans solis nenozīmētu ciešanas citiem. (Noksam.) Es būtu laimīga, Hauerd, un manu sirdi pieskandinātu putnu dziesmas. Es būtu vislaimīgākā sieviete pasaulē. Ja vien no tā neciestu citi. Bet ir kāda cildenāka morāle. Mēs nedrīkstam darīt ciešanas citiem. Mēs nevaram zagt viņiem laimi. Jo nākotne pieder viņiem, un mēs nevaram un nedrīkstam upurēt šo nākotni mūsu personiskās laimes labad. Vakar vakarā, kad es aizgāju pie tevis, Hauerd, es biju vāja un daudz ko nesapratu. Tad es vēl īsti nezināju, cik nelietīga un zemiska ir tā pasaule, kurā es dzīvoju. Šodien man atvērās acis. Es uzzināju, ka baznīcas morāle ir izlikšanās. Viņiem ir dziļāk noslēpta un spēcīgāka morāle — dolāru morāle. Mans tēvs, mans vīrs, visa mana ģimene bija ar mieru neredzēt to, ko viņi uzskatīja par laulības pārkāpumu. Kādēļ? Tikai dažu papīra lapiņu dēļ, kuras dotu tiem privilēģijas arī turpmāk apzagt un aplaupīt tautu. (Calmersam.) Tu biji ar mieru, Tom, tu pat ļoti gribēji atdot mani cilvēkam, kuru tu uzskati par manu mīļāko, atdot ne vien mani, bet pat paša dēlu, lai man šis darījums liktos pieņemams. Kāpēc? Vai tāpēc, ka tu mīli citu sievieti? Nē! Vai tevi mudināja cilvēkmīlestība? Itin nemaz! Vai to no tevis prasīja ticība dievam? Nebūt ne! Tevi urdīja vēlēšanās arī turpmāk aplaupīt tautu, zagt no tās naudu, maizi, sviestu, kurpes, zeķes, cepures — visu, ko vien jūs spējat tai nozagt! (Noksam.) Tagad es saprotu, Hauerd, kādā sīvā cīņā mēs — tu un es — esam iesaistījušies. Mums jācīnās drosmīgi un nav jāžēlojas — kā tev, tā man — man pat vairāk nekā tev. Es dzīvoju laupītāju alā. Vēl vairāk, es esmu laupītāju meita. Visa mana ģimene ir laupītāji. Visu savu mūžu es esmu baudījusi laupīšanas augļus. Man pietiek! Kādam šī laupīšana jāizbeidz, un es to darīšu. Un tev man jāpalīdz, Hauerd!
Čalmerss (klusi iesvilpdamies). Dīvaini, ka tu neesi kļuvusi par sufražisti… Tavs oratora talants tur būtu vesela bagātība …
Nokss (skumji). Visbriesmīgākais ir tas, Mārgareta, ka tev ir taisnība: savu laimi mums patiešām vajadzētu zagt no citiem. Bet vai gan man ir viegli atteikties no tevis? Tik bezgala grūti ir atteikties no laimes… (Mārgareta pateicīgi palūkojas viņā.)
Čalmerss (indīgi). Jā, es jums ticu, no viņas nav viegli atsacīties. Paverieties, viņa ir glīta. Ikviens varētu apskaust …
Mārgareta. Tom, es būšu ar mieru šķirties bez kāda trokšņa, es apprecēšu misteru Noksu un ņemšu sev līdzi Tomiju. Ar vienu noteikumu.
Čalmerss. Kādu?
Mārgareta. Dokumenti paliks pie manis. Un Nokss tos izmantos šodienas runā.
Čalmerss. Kas nu par daudz, tas par daudz!
Mārgareta. Lai notiktu kas notikdams, lai tu darītu ko darīdams; šodien viņš runās. Es esmu ar mieru maksāt par to visaugstāko cenu.
Čalmerss. Ja neatdosi dokumentus, nedabūsi ne šķiršanos, ne dēlu. Neko!
Mārgareta. Tātad tu spied mani palikt te. Es neesmu izdarījusi nekā slikta, un tu jau arī negribēsi celt skandālu. (Ienāk Linda, apstājas un jautājoši skatās Mārga- retā.) Re, kur arī dokumenti! (Lindai.) Dodiet šurp! (Linda panāk uz priekšu, izvelk dokumentu sainīti. Čalmerss mēģina izķert tos viņai no rokām.)
Nokss (atgrūž Čalmersu). Tikai mieru!
(Čalmerss sagrīļojas, piespiež roku pie sirds.)
Mārgareta (Čalmersam gādīgi). Nu redzi — tev atkal kļūst slikti. Esi piesardzīgs! (Čalmerss pasper dažus nedrošus soļus, lai varētu sasniegt zvanu.) Hauerd! Apturi viņu! Ja viņš pazvanīs, kalpotāji atņems mums dokumentus. (Nokss pasper soli uz priekšu, taču Čalmerss atkrīt krēslā, atmetis galvu atpakaļ un izstiepis kājas uz priekšu.) Linda, ūdeni! (Linda atdod dokumentus Mārgaretai un izskrien pa durvīm labajā pusē. Mārgareta noraizējusies pieliecas pie Čalmersa.)
Nokss (pēc īsa klusuma brīža, pieskardamies Mārgaretas rokai). Dod dokumentus man! (Mārgareta sniedz viņam dokumentus, viņš tur tos rokā, Mārgareta pateicīgi lūkojas viņā. Ienāk Linda ar ūdens glāzi, pasniedz to Mārgaretai. Mārgareta pieliek glāzi Čalmersam pie lūpām.)
Čalmerss (nikni izsit viņai glāzi no rokām un ar pūlēm izgrūž). Viskiju ar sodu! (Linda jautājot lūkojas Mārgaretā. Tā vilcinās, tad parausta plecus un paloka galvu. Linda ātri noiet pa labi).