Stārkveders (nepacietīgi). Tu nekā nesaproti. Kad es saku: Nokss ir bīstams tips, — es ar to domāju, ka viņš grib satricināt visus mūsu dzīves pamatus, viņš draud mums — šīs valsts radītājiem un balstiem, tās labklājības ķīlai. (Konija, nojauzdama, ka tuvojas negaiss, pamet abus un aiziet uz istabas otru galu.)
Mārgareta. Kas tas ir — «mums»: vai rūpniecības pīlāriem, baņķieriem un monopolistiem?
Stārkveders. Kaut vai tā. Sauc, kā gribi! Ja mūsu nebūtu, valsts aizietu bojā, nokļuvusi tādu neliešu ķetnās, kāds ir tavs Nokss.
Mārgareta (pārmezdama). Kādas tev tiesības saukt viņu par nelieti?
Stārkveders. Viņš ir sentimentāls sapņotājs, plānprātīgs gaisa piļu cēlājs. Saklausījies tādu zeļļu gvelztās muļķības, pūlis ķeras pie nažiem un bumbām.
Mārgareta. Ja arī viņa domas par politiku un rūpniecības attīstību atšķiras no tavējām, viņš tomēr ir labs cilvēks. Un tikai dievs vien zina cik reti tagad var sastapt labu cilvēku!
Stārkveders. Mani neinteresē nedz viņa morāle, nedz rīcības iemesli. Viņš ir neprātis. Pēc sava rakstura viņš tiešām nav ļaundaris, to es atzīstu. Bet tieši t apec viņš nodara vēl vairāk ļaunuma.
Mārgareta. Kad es domāju, kāda nabadzība valda mums visapkārt… Nokss vēlas, lai tās nebūtu, un tāpēc dara nevis ļaunumu, bet labumu. Savu dzīvi viņš ziedo citiem. Tāpēc viņš ir nabags. Toties tavus miljonus nevar ne
saskaitīt. Kur nu! Tu taču vienmēr esi domājis tikai par
sevi.
Stārkveders. Es arī ziedoju savu dzīvi citiem. Es dodu cilvēkiem maizi un darbu. Un apzinos, ka, pārvaldīdams bagātības, es uzņemos milzu atbildību.
Alārgareta. Bet bērni, kas gurst zem fabrikas darbu smaguma? Saki man, bagātību pārvaldniek, — vai tiešām arī tas ir nepieciešams? Kā man par viņiem sāp sirds! Kā man vienmēr gribējies izdarīt kaut ko viņu labā, pārveidot viņu dzīvi, lai viņi varētu rotaļāties, nevis strādāt! Kas jums devis tiesības laupīt viņiem bērnību? Viņu bērnību jūs esat pārkaluši skanošā naudas gabalā. Hauerds Nokss man patīk tāpēc, ka viņš zādzību nosauc tās īstajā vārdā. Viņš mēģina kaut ko darīt šo bērnu labā. Bet tu? Ko tu?
Stārkveders. Jūtelība. Tukša jūtelība. Ko tu sajēdz? Jautājums ir pārāk sarežģīts sieviešu prātiņam. Tu saproti vienīgi jūtas. Un šis Nokss — tāpat. Deviņdesmit miljonus ļaužu nevar vadīt, balstoties uz jūtām vai abstraktiem jēdzieniem par tiesībām un taisnīgumu.
Mārgareta. Bet kas tad mums atliks, ja jūs atteiksities no tiesībām un taisnīguma?
Stārkveders. Mēs dzīyojam praktiskā pasaulē, un tā jāvada praktiskiem cilvēkiem, domātājiem, nevis melšām, kam franču enciklopēdistu un dumpinieku vecmodīgās blēņas izmežģījušas smadzenes. (Mārgareta kļūst nepacietīga. Sadursme ar tēvu nav viņas drosmi jūtami mazinājusi, bet viņai gribas drīzāk pārģērbties.) Neaizmirsti, meit, ka es neesmu izlasījis mazāk grāmatu kā tavs lopu dzinējs no Oregonas! Studenta gados arī es aizrāvos ar teorijām par vispārēju labklājību un taisnīgumu. Man bija gan savas gaisa pilis, gan sapņi. Tad es nezināju, cik vārga un neizturīga ir cilvēka miesa. Tagad es skatos uz dzīvi saprātīgāk. Taču ir cilvēki, kuri nekad nekļūst saprātīgāki. Tā noticis ar Noksu. Viņš joprojām ir sapņotājs, turklāt bīstams sapņotājs! (Bridi klusē, vēl ciešāk sakniebis plānās lūpas.) Taču šoreiz viņam būs beigas!
Mārgareta. Kā tā?
Stārkveders. Rit Nokss teiks kongresā runu; viņam prasīs, lai viņš sniedz dokumentālus pierādījumus saviem sensacionālajiem apvainojumiem, kurus viņš vērš pret valdību un mums, valsts bagātību pārvaldītājiem. Nekādu pierādījumu viņam, protams, nav, un tauta smiesies. Un tas nozīmē mistera Ali-babas un viņa sapņu politisko nāvi.
Mārgareta. Tie ir skaisti sapņi… Ja pasaulē būtu vairāk tādu kā Nokss, šie sapņi piepildītos. Galu galā pasaule ir sapņotāju rokudarbs, un tikai viņi vien ir nemirstīgi. Varbūt tu kādreiz sapratīsi, ka sapņotāju nav tik viegli iznīcināt. Piedod, es nevaru ilgāk turpināt mūsu strīdu, man beidzot jāpārģērbjas. (Konijai.) Sagaidi, dārgā, viesus! Es tūlīt atgriezīšos. (Ienāk Džūliuss Rat- lends. Mārgareta sasveicinās ar viņu.) Jums vajadzēs mani atvainot, es jūs uz īsu brītiņu pametīšu.
Ratlends (sveicinādamies ar citiem). Te droši vien notiek ģimenes padomes sēde.
Mārgareta (iedama projām). Nē, te strīdas par sapņiem un sapņotājiem. Esiet manā vietā to aizstāvis!
Ratlends (palocīdamies). Labprāt. Sapņotāji ir mūsu dzīves patiesie cēlāji. Bet… par kādu sapni un kādu sapņotāju bija runa?
Mārgareta (durvis). Par sociālo taisnīgumu, godīgu rīcību un vienlīdzību visiem. Un sapņotājs ir misters Nokss.
Ratlends (nepārprotami aizkaitināts. Mārgareta apmierināta vēro viņu). Nokss! Viņš zaimo. Viņš nievā baznīcu! Apsmej manu misiju! Viņš …
Konija (viņu pārtraukdama). Viņš apgalvo, ka garīdznieki apzogot dievu. Es pati dzirdēju viņu sakām, ka vienīgais īstais kristietis jau sen esot sists krustā.
Mārgareta. Viņš tikai atkārtoja Nīčes vārdus.
Stārkveders (Ratlendam, apmierināti smīkņādams). Trāpīgi gan viņš jums uzknābis!
Ratlends (valdīdams dusmas). Ser, Nīče ir dieva zaimotājs. Ikviens, kas lasa Nīči vai citē viņu, arī ir dieva zaimotājs. Vai Amerikai, ja pie mums modē tādas ķecerības!
Mārgareta (smiedamās viņu pārtrauc). Atstāju strīda izšķiršanu jums, bruņinieka kungs! Neaizmirstiet — jūs solījāt aizstāvēt arī sapņus, ne sapņotājus vien! (Iziet.)
Ratlends (galvu'šūpodams). Nesaprotu, kas notiek ar tagadējo paaudzi. Piemēram, jūsu vecākā meita … Agrāk viņa man bija uzticama palīdze visos mazajos žēlsirdības darbos.