Tavija pūlējās runāt, taču spazma neļāva; beidzot pašas vārds kā saraustīti šļupsti izlauzās pār nobā- lušajām lūpām. Jo ilgāk atraitne, smagnēji smaidīdama, cieši vēroja atbraucēju, jo nelādzīgāk jutās meitene; jau asaras, rūgtu brīžu pastāvīgas ceļabiedres — asaras un smiekli bieži vien izteica Tavijas būtību, — jaU asaras aizvainoti prasījās viņai acīs, bet seja sāka bērnišķīgi viebties kā uz raudām un noskuma, — taču sieviete jau ar instinktīvu nojausmu pārtvēra kādu mājienu. Viņa īdzīgi nopūtās; nevis līdzjūtība, bet tālu, drūmu domu pārpilna rūgta izklaidība atspoguļojās viņas sejā, kad, satvērusi meiteni aiz drebošās rokas, viņa atsāka valodu.
— Vai jūs esat apmierināta ar notikušo? Vai jūs saprotat, ka šī siena ir pacēlusies tikai jūsu priekšā? Jūs esat dzimusi zem laimīgas zvaigznes. Varbūt nelaiķis dzird, ko es saku, jo labāk. Esmu nogurusi no naida. Drīz pienāks tā stunda, kad varēšu atpūsties arī es. Desmit gadi mocību un naida, desmit gadi baiļu un riebuma — vai tad es neesmu pelnījusi atpūtu? Saka, ka nāve samierinot visus — kā lai to izprot, ja sirds, ļauni triumfējot, priecājas par nāvi? Es ienīstu viņu, pat tagad.
Tā runādama, viņa raudzījās pa logu ārā, te vilkdama klāt, te grūzdama prom Tavijas roku, bet neizlaizdama to no stingrajiem, karstajiem pirkstiem, it kā cīnīdamās starp naidu un glāstu; šķita, liktenīgā rīta trieciens saviļņojis visas pagātnes izjūtas, atdzīvinādams tās kā īslaicīgu liesmu.
— Nebaidieties, — viņa sacīja, redzēdama, ka Tavija mokās un dreb, — nāves dienā par naidu jums vēl nav gadījies dzirdēt, bet man ar jums vajag t ā runāt; varbūt man jums jāpasaka vēl vairāk. Nezinu, ar ko jūs mani aizkustinājāt, bet es jums piedodu. Jā, piedodu! — viņa izkliedza, pamanījusi, kā satumst Tavijas acis. — Jūs dusmojaties, domādama, ka man nav tiesību, nav iegansta jums piedot vai nepiedot, jo mēs pirmoreiz tiekamies. Bet vai jūs zināt, ka var piedot kokam, akmenim, laikam, zemestrīcei,
9 - 1004 129 ka Var piedot pūlim, dzīvei? Piedodiet mari ari jūs. Laimīgais spēj vieglāk piedot.
Smagi elsdama, meitene piecirta kāju un izrāva roku. Asaras un-pārestība smacēja viņu.
— Kāpēc es atbraucu? Kāpēc mani šurp aicināja? Ko esmu nodarījusi? Vai tad es esmu vainīga, ka Torps nomira? Paskaidrojiet, es nekā, itin nekā nesaprotu. Šodien jau otrreiz dzirdu, ka es esot «laimīga», un tas mani tā aizvaino, tā sarūgtina… — Viņa sāka raudāt, slacīdama asarām mutautiņu, tad atguva elpu un, noslaucījusi acis, ar vainpilnu seju iesmējās. — Tagad esmu gatava jūs uzklausīt. Tikai stāstiet pēc kārtas, citādi es visu saputrošu.
Sakārtodama matu cirtu, kas bija noslīdējusi līdz acīm, atraitnes roka uzgūlās meitenes galvai.
— Kad es biju tik veca kā jūs tagad, mani salauza, — ar tikko jaušamu smaidu viņa saspieda palmas lapu, izlīdzinādama tās izkropļoto smaili, — kā es salauzu šo augu; lapa novītīs, nodzeltēs, bet nenomirs; nenomiru arī es. Pēcāk… es redzēju, kā salauž citas lapas. Sekojiet man.
V
Paņēmusi Taviju aiz rokas, it kā šī nejaušā tuvība stiprinātu viņas lēmumu, atraitne izgāja caur visu apakšējo stāvu un, nonākusi līdz kāpnēm, pavērsa galvu augšup.
— Tur ir vīra kabinets, — atraitne sacīja, — tur jums būtu vajadzējis pildīt savus pienākumus.
Pa kāpnēm viņas nokļuva līdz tumšām, kokā grieztām durvīm. Atraitne tās neatvēra uzreiz; pirms tam viņa vēlreiz cieši, it kā ar šaubām un spītu dziļum-
Un pēdējā vārda taktī Tavija drosmīgi pārkāpa slieksni, bet jutās nedaudz vīlusies, jo Zilās Bārdas kambara vai kaut kā tamlīdzīga vietā, kas atbilstu viņas sirdspukstiem, meitene ieraudzīja tikai ļoti greznu un ļoti lielu istabu, kuras attālākie priekšmeti gaišās un dziļās perspektīvas dēļ šķita redzami caur tālskata pamazināmo stiklu.
— Šeit es jūs atstāšu, — atraitne sacīja, — bet jūs te aprodiet. Lūk, skapji, tajos ir grāmatas — iemīļotākā un pastāvīgā mana nelaiķa vīra lasāmviela. Šai visā jūs kaut ko sapratīsiet un, kad sadomāsiet iet projām, pazvaniet. Es tūdaļ atnākšu. Ir lietas, par kurām grūti runāt, — viņa piebilda, pamanījusi, ka Tavija, atbilstoši jaunajam pārsteigumam, jau ievelk piemērotu gaisa daudzumu, — bet kuras jāzina. Tātad jūs palieciet; jūtieties kā mājās.
Cauri skumjām, kas ieskanējās viņas vārdos, izlauzās slēpts smīns. Kamēr Tavija centās apjēgt, kā pret visu to izturēties, Torpa atraitne, paņēmusi no galda daļu papīru, izgāja un pievēra durvis; iestājās klusums, Tavija bija viena.
— Mūs gan lamā, gan apmīļo, gan pamet un … — viņa aizskāra durvis, — nē, neieslēdz; bet mīklu pūrs jau izbērts man uz galvas. Un visas mīklas ir kā cieti meža rieksti.
Viņas skatiens pakavējās pie dārgajiem gleznu ietvariem, tad pie gleznām. Neskaitot panno, to bija vairāk par divdesmit, un tās visas šķita esam viena un tā paša daiļdarba ilustrācijas — tik viendabīgi nozīmīgs bija to saturs. Alkovus, fejas, nāras, sieviešu figūras, kas sfmbolizēja gadalaikus; dažādu laikmetu mīlas ainas, sievietes, kuras peldējās vai gulēja; beidzot, komplicētāka satura gleznas, kurās galvenais tomēr bija skūpsti un mīla, Tavija apskatīja tik pavirši, ka tikko atcerējās to tvīksmes pilnos, saldkais- los sižetus. Viņa steidzās. Viņai bija savdabīga, nervoza tieksme aptvert visu uzreiz vai pēc iespējas vairāk. Tāpēc, ātri pāriedama no galdiem pie etažerēm, no etažerēm pie skapjiem un statujām, visur tā vai citādi — Pompeju greznumlietiņas, etīdes vai skulptūras formā — viņa uzdūrās kailas sievietes atveidam, no kā secināja, ka nelaiķa kaislība bijusi glezniecība; varbūt viņš gleznojis pats. «Bet "kas man jāapskata, kas jāierauga?» Neizpratnē viņa sarauca uzacis, paraustīja plecus,, caur skapju stiklu domīgi aplūkodama grāmatu skaistos iesējumus, kas jau saistīja viņas lasīšanas kaismi, un sacīja sev: «Sāksim ar galveno. Laikam šīs grāmatas man būtu vajadzējis lasīt nelaiķim. Paskatīsimies.»