Atvērusi skapi, meitene satvēra miniatūru zeltgrie- zuma sējumiņu; paradusi ieskatīties grāmatas sirdī, tās vidū, ko allaž darīja, lai noskārstu, vai dvēsele iedegsies kaislīgā ziņkārē, viņa uz labu laimi izvēlējās vairākas lappuses un uzmanīgi tās izlasīja. Jo vairāk raksts viņu virzīja uz tumšām vietām, kuru nozīme nepakļāvās viņas pieredzei, bet tomēr ar savu simto daļu pauda kaut ko sevišķu, līdzīgu valšķīgai grēksūdzei vai mājienam, jo meitenes uzacis sa- raucās arvien drūmāk, pārdalot izliektās un skaidrās pieres baltumu ar skarba sasprindzinājuma grumbu. Un lēni, kā aiz stiprām, ar ārkārtīgu piepūli apvaldītām sāpēm, no pašiem viņas pleciem, pa kaklu, ausīm, pa visu seju, kas bija palikusi rāma, to sārti- nādams, augšup kāpa košs kauna sarkums.
Bet viņa neizlaida no rokām un neaizsvieda projām savādo izdevumu. Aizvērusi sējumiņu, Tavija akurāti iestūma to iepriekšējā vietā, pievēra skapja durvis, lēni piegāja pie zvana un ar baudu turēja pirkstu uz zvana pogas tik ilgi, kamēr pirksts iesmeldzās. Viņai viss kļuva skaidrs; visas šā rīta mīklas rada precīzu atminējumu un, kaut gan uz viņu nekrita ne mazākā vaina, meitene jutās tā, it kā viņas zaļojošo palmu jau būtu satvērusi nesaudzīga roka. Bet viņa nejutās aizskarta, — nāves ēna atradās starp viņu un šīs mājas likteni, — nāve paņēma visu.
VI
Nekavējoties atnāca atraitne; gandrīz ar šausmām viņā raudzījās bālā un klusā Tavija. «Tad, lūk, kā tu dzīvoji!» Kā šīs domas atminējums skanēja atbilde:
— Jā, neviens no mums nezina, ko nāksies darīt šajā saulē. Bet — vai vēl kas jāpiebilst?
— Nē, nē. Pietiek, — Tavija pasteidzās pateikt. — Tagad es iešu. Pagaidiet. Pirms atsveicinos un aizeju, gribu redzēt mirušo.
— Jūs?!
— Jā.
Atraitne, acis piemiegusi, ar skatienu klusējot meklēja šīs vēlmes jēgu; bet parasti dzīvā un nervozā Tavijas seja tagad stingri sargāja savu nodomu; un viņa jau vispār nebija vairs tāda kā iepriekš; viņas vārdi skanēja labsirdīgi un noteikti, ar stipras gribas apslēpto gausumu. Lai sašķeltu klusumu, Tavija piebilda:
— Parasta pieklājība prasa to no manis. Tā cilvēka vairs nav. Es atbraucu pie viņa, par viņa naudu, ar vārdu sakot, iekšēji man vajag atvadīties no nelaiķa.
— Iespējams, ka jums taisnība, Tavij. Nāciet šurp.
To pateikusi, atraitne pa diagonāli šķērsoja kabinetu un pacēla portjeru, atsedzot blakus telpas durvis, ko tā apslēpa. Aizkari tur bija nolaisti, un augstas sveces liesma no mijkrēšļa iztālēm pazibēja dienas gaismas gāzmā, kas pārplūdināja kabinetu.
— Viņš ir tur, — atraitne sacīja. — Drīz atvedīs zārku.
— Bet jūs? — pieturēdama virs galvas portjeras ieloci, Tavija ar liegu smaidu aicināja iet iekšā šo sievieti, kuras seja viņu tik mokoši saviļņoja. — Vai tad jūs nenāksiet?
— Nē. Tas ir kas spēcīgāks par mani. Es vienkārši nevaru. — Viņa iekoda lūpā, tad sāka smieties. — Ja es ieiešu, es smiešos, — rau tā, — visu laiku; smiešos un gavilēšu. Bet jūs, kad palūkosities viņa sejā, atcerieties, atcerieties sešas un apžēlojieties par viņām. Divas noindējās. Pārējo liktenis bija tāds, kādu plaši izmanto kosmētikas veikali. Ne uzreiz viņš sasniedza mērķi, ak nē! Sākumā viņš radīja atmosfēru, noskaņojumu… paradumu, tad — grāmatas, bet iztālēm, stipri iztālēm, varbūt no «Romeo un Džuljetas» un pēcāk gremdējot…
— Viņš ir miris, — Tavija sacīja.
Likās, Torpa atraitne šo atgādinājumu vien bija gaidījusi. Viņas seju izķēmoja un sašķobīja naids, bet apvaldījusies viņa pameta ar roku.
— Ejiet! — Un meitene viena pati piegāja pie mirušā.
Torps gulēja uz paaugstinājuma, līdz smakram apklāts ar palagiem; pa ceļgalu, roku un krūšu- izciļņiem klaiņāja sveču liesmu ēnu krokas; gaļīgā seja bija mierīga, un Tavija, tik tikko elpodama, cieši skatījās tajā. Visu aizgājēja seju jau bija skārušas netveramas izmaiņas, kas reizēm vaibstus padara pilnīgi citādus, nekā tie bijuši, kad tajos vēl mājojusi dzīvība; šai gadījumā pārvērtības nebija tik krasas, tikai seja bija kļuvusi bargāka un kalsnāka. Likās, aizgājējam bija piecdesmit piecdesmit pieci gadi; viņa samērā biezie mati, ūsas un bārda melnēja tik nedabiski kā krāsota, deguns resns, ar kumpu; lūpas līķa bālā violetā nokrāsā netīkami spilgti izcēlās uz pelēcīgās ādas vītuma skartajos vaigos ar bedrītēm sānos. Kā, kāpēc pēkšņi apstājās satrunējusī, taukā sirds? Zem šī galvaskausa saritinājušies beigtie domu tārpi; bet kas gan šīs pēdējās domas var uzzināt? Tavija varētu ieraudzīt un pavērt vaļā smadzeņu gļotu pikas to ziedošajā pirmsnāves haosā — žilbinošā, spožā orģijā, kas pēc parfīma smaržojošo guļamistabu piestrāvoja ar vīziju; ar vīziju, plašāku un skaidrāku par sapni, ar vīziju, kas lika visiem dzīves kārdinājumiem sažņaugt kaklu un ar savu saldo, elektrizējošo roku pārtvert sirdspukstu. Tas spēks, kas vienādi rotaļājās ar mašīnu brīnumiem un stīgu burvību, bija devis stipru triecienu. Kādu mirkli te bija pabijis Krukss. Bet gaisīgās pēdas vairs nebija manāmas. >
Tavija skatījās, kamēr viņas domas, traucoties pa nozīmīgu un īpašu ceļu, neskāra vārdus «dzīve», «nāve», «dzimšana». Bet rīt mana dzimšanas diena! Tas ir tik patīkami, ka nemaz nav pasakāms. Tad viņa atplauka smaidā.